Facebook
GoogleŽagars par saspēles vadītājiem, debiju Latvijas valstsvienībā un NBA draftu
@AndrejsSilins
“Kad spēlē Latvijas izlasē, ir sajūta, ka nevari pievilt, jo aizstāvi Latvijas godu. Tas ir liels un atbildīgs moments dzīvē,” sarunā ar Sportacentrs.com savu debijas maču Latvijas valstsvienībā atminējās Artūrs Žagars. Nesen 20 gadu jubileju nosvinējušais aizsargs Spānijas kluba Badalonas “Joventut” rindās aizvada pirmo pilno sezonu ACB līgā un ULEB Eirokausā un tiek uzskatīts par vienu no daudzsološākajiem jaunajiem saspēles vadītājiem Eiropā, taču šogad nolēma nepieteikties Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) draftam.
”Twitter” tavs lietotājvārds ir amz__00, “Instagram” - amz.32. Kāpēc tieši šie divi skaitļi?
- Sākumā gribēju tikai AMZ, bet tie bija aizņemti, tāpēc bija jāliek kaut kas klāt. Daudzi man šo prasījuši. 32 ir cipars, ar ko spēlēju, bet 00 simbolizē to, ka esmu dzimis 2000. gadā.
Vai pievērs pastiprinātu uzmanību skaitļiem?
- Nē, padziļināti nepievēršu, bet man ir “savi” cipari, pie kā pieturos un kas man patīk.
Izlasē debitēji ar 27. numuru. Kā tiki pie šī numura?
- Izlasē visi numuri jau bija aizņemti (smejas). Veterāniem priekšroka. Numurs 5 ir aizņemts, bet par 32… Man izlasē prasījās spēlēt ar citu numuru. Šķiet, 27. numurs iepriekš nevienam nav bijis izlasē, tāpēc nolēmu palikt pie tā.
Lielie cipari izlasē ir cieņā - Žanim Peineram ir 31, Mārtiņam Meieram - 33…
- Un [Artūram] Kurucam tagad ir 47!
Ja par cipariem runājam, tad vidējie cipari tev pirmajā pilnajā sezonā ACB ir 2,5 punkti un 1,5 piespēles deviņās minūtēs. Tev ir svarīgi vidējie rādītāji?
- Lai tiktu kaut kur tālāk, uz Ameriku - ir svarīgi. Bet šajā sezonā man personīgi tas nebija svarīgi. Šosezon gribēju saprast, kāds ir ACB līmenis, uz ko man jāgatavojas nākamajā sezonā. Domāju, ka pēdējās četrās piecās spēlēs [pirms sezona tika pārtraukta] parādīju savu īsto sniegumu, kādu varu demonstrēt arī visu sezonu. Mana loma komandā kļuva lielāka, viss gāja uz augšu, bet viss tika pārtraukts. Ja būtu šādā pašā līmenī aizvadījis veselu mēnesi, domāju, ka būtu pieteicies NBA draftam. Sezonas sākumā biju trešais saspēles vadītājs, man nebija daudz minūšu. Kad bija iespēja, tad “nokritu no kājām” ar slimībām, saaukstēšanos vai vienkārši kādu mikrotraumu. Tad pēc nedēļas atkal viss no jauna jāsāk.
Rezultatīvākā spēle sezonā tev bija 29. februārī, kad 17 minūtēs Tenerifē guvi 16 punktus un atdevi sešas piespēles (90:96, pēdējā ceturtdaļā 32:39). To arī uzskati par savu labāko sezonas maču?
- Līdz šim - viennozīmīgi tā bija mana labākā spēle ACB līgā. Jau pirms izlašu pārtraukuma aizvadīju divus diezgan labus mačus, treneris sāka vairāk uzticēties un sāku rādīt savu īsto sniegumu. Pirms spēles Tenerifē tieši nesen biju atbraucis no izlases, kur ieguvu papildus pārliecību - tik labi vēl nebiju šosezon laukumā juties. Treniņos jutos ļoti labi, darbojos ar lielāku pārliecību un pret Tenerifi biju sevī, spēlēju bez problēmām.
Foto: Club Joventut Badalona
Interesanti, ka, tieši atbraucot uz izlasi, spēlētāji iegūst lielu pārliecību, ko pēc tam izmanto klubā.
- Tās tomēr ir mājas, apkārt visi savējie. Izlasē vienmēr ir sava veida uztraukums, jo tas ir īpašs brīdis. Citādāks sajūtas nekā klubā. Ir sajūta - ja vari spēlēt vai vismaz justies labi izlasē, tas zemapziņā iedod lielu pārliecību. Domāju, ka jebkuram jaunajam džekam izlasē tā ir.
Spēlē tev pretī nāca Marselinju Uertas - ļoti pieredzējis brazīlietis, kurš uzspēlējis NBA kopā ar Kobe Braientu. Viņš nav labākais saspēlnieks, pret ko esi spēlējis? Kurš ir labākais?
- Joprojām palikšu pie tā, ka labākais, pret ko esmu spēlējis, ir Nikola Laprovitola, kad viņš bija Badalonā kopā ar mani un varējām spēlēt treniņos viens pret otru. Viņš tajā sezonā (2018/2019) bija savā formas pīķī, tika pie sezonas MVP, kas ACB līgā saspēles vadītājam ir kaut kas nereāls. Uertass ir viens no visu laiku labākajiem saspēles vadītājiem ACB līgā, bet tieši šajā sezonā, kad jau ir vecāks, vairs nav tādā formā, kādā kādreiz. Tajā spēlē gan tāpat viņš iemeta 26 punktus, atdeva kādas 15 piespēles - sūdzēties nevar (smejas). Likām viņam pretī visa veida aizsardzības, bet viņš tika galā ar visu.
Tā ir tā saucamā pieredze...
- Protams! Cik gadus jau spēlējis pret visām aizsardzībām.
Vai ir kāds viens saspēles vadītājs, uz kuru skaties kā paraugu spēles ziņā, varbūt modelē savu spēli, varbūt patīk, kā spēlē “pick’n’roll”?
- Nav viena vai vairāku izteiktu favorītu, vienkārši cenšos skatīties, kā labi saspēles vadītāji kustās, domā, redz laukumu, kāda ir ķermeņa valoda, kā mēģina kontrolēt komandu un ritmu. Cenšos no visiem paņemt kaut ko un likt klāt savai spēlei.
Instagram lietotāja jautājums: pret kuru saspēles vadītāju šosezon bija visgrūtāk?
- Pret Pjēru Henrī no “Baskonia”, viņš ir ļoti labs aizsargs. Ap diviem metriem, krampēja pa visu laukumu. Bet tobrīd man vēl vispār nebija nekādas pieredzes. Domāju, ka nākamreiz, kad spēlēsim, rezultāts jau būtu citādāks.
Sanāca uzspēlēt pret Fakundo Kampaco?
- Jā, man pati pirmā spēle bija pret “Real”. Bija ļoti liels uztraukums. Šķiet, ka viņš ir maziņš, bet viņš ir visur, nežēlīgi ātrs. Bet Madride aizsardzībā sačko (smejas). Viņi ir vienīgā komanda, pret ko esmu spēlējis, kas “pick’n’roll” situācijās aizsardzībā nepalīdz no malām. Ļauj [221 cm garajam centram Valteram] Tavaresam “slaucīt” visu nost, bet sadzīvos ar to, ka metīsi pustālos. Neiespringst uz aizsardzību.
Janvāra beigās jums pievienojās amerikāņu saspēlnieks Tonijs Rotens, vēl viens kādreizējais NBA spēlētājs. No viņa varēji kaut ko iemācīties un paņemt sev?
- Jā, ļoti daudz! Viņš atbrauca un uzreiz izveidojām labu kontaktu, viņš mani pieņēma kā tādu mazo brāli. Viņš mani treniņos nežēloja vispār, lai gan pēc treniņiem bijām ļoti labi čomi. Ļoti daudz ieguvu tieši aizsardzībā. Viņš ir nenormāli atlētisks, ap diviem metriem, liels spēcīgs saspēles vadītājs. Viņa pirmais solis ir ātrākais, pret kādu nācies spēlēt. Ātrāks un eksplozīvāks nekā citi saspēles vadītāji ACB līgā, bet treniņos man viņš bija jāsedz pa visu laukumu.
Rotens atnāca tāpēc, ka tika meklēts aizstājējs vēl vienam izcilam saspēles vadītājam Nikosam Zisim (janvāra vidū pēc 15 gadu pārtraukuma atgriezās Atēnu AEK). Kāda izdevās sadarbība ar viņu?
- Zisis mani uzreiz izvēlējās par istabas biedru viesnīcās izbraukumos, jo gribēja būt kā mentors. Taču mums nebija tāda klikšķa, ka ļoti satuvinātos. Jā, viņš pamācīja, un es vienmēr ņēmu vērā. Varbūt ne tik daudz spēles stilu, bet to, kā viņš uzvedas ārpus laukuma, kā sarunājas ar komandu, kāds viņš ir kā līderis. Vienmēr mierīgs un nosvērts. Bija pāris reižu, kad “izšāva” visu, kas sakrājies iekšā (smejas), bet kopumā mierīgs un visi viņu ciena. Tā kā viņam ir tik liels vārds, visi viņu tāpat klausa. Spēles ziņā no viņa man bija grūti kaut ko paņemt, jo viņam ir citādāks spēles stils. Viņš vienmēr visu izdarīs perfekti - ne par daudz, ne par maz. Es tikmēr spēlēju riskantāk. Tādā ziņā esam pilnīgi pretstati. Protams, “pick’n’roll” izspēles var mācīties vienmēr un viņš bija ļoti labā formā.
Zisis vasarā parakstīja divu gadu līgumu, bet sanāk, ka devās prom jau pēc pussezonas. Kā uztvērāt komandā šādu viņa gājienu? Viņš tomēr tika ņemts kā viens no pamatakmeņiem…
- Daži, kas viņam bija labi čomi jau zināja ātrāk, bet mēs pārējie uzzinājām vienā no treniņiem. Pirms viena no treniņiem viņš neģērbās, bija bēdīgs, nerunīgs. Piegāju un paprasīju, kas par lietu. Viņš teica, ka nostāsies priekšā visai komandai un paziņos. Sapratu, ka kaut kas nav. Visi apsēdāmies, un viņš pateica, ka vienmēr sapnis bijis beigt karjeru tur, kur to sāka (AEK). Ar Badalonu parakstīja divu gadu līgumu, jo iepriekš neesot bijusi tāda iespēja - parakstīt ar AEK. Kad pēkšņi ne no kurienes tāda iespēja parādījusies, tad sarunājis ar ģenerālmenedžeri, ka palaidīs bez sankcijām. Abpusēji vienojās.
Bet kā tieši komandā uztvērāt šādu pavērsienu?
- Tā jau nav forši teikt, bet man jau labi - uzreiz parādījās iespēja (smejas). Varēju pusi sezonas pamācīties un tiku pie iespējas. Tad savainojās arī otrs saspēlnieks Nenads Dmitrijevičs un es uz brīdi paliku vienīgais, bet atkal - “nokritu” ar angīnu. Divas nedēļas spēlēju pusslims un tikai tad atguvos. Dakteri deva uztura bagātinātājus un vitamīnus, un veselības problēmas beidzās.
Jau pieminēji Nenadu Dmitrijeviču. Viņš ir divus gadus vecāks par tevi. Vai šajā vecumā vēl jūtama tā gadu starpība?
- Noteikti. Jau šīs vēl nepabeigtās sezonas laikā esmu iemācījies tik daudz, pieredzes ziņā tas ir neatsverami. Kaut vai gada, divu gadu priekšrocība - tā ir ļoti liela tieši pieredzes ziņā. Ātri saproti, kā pret ko jāspēlē, kā strādā skautings… Man tas viss pirmajā gadā bija jaunums. Es tikai vācu un vācu arvien jaunu informāciju līdz sāk kūpēt galva. Par šo var runāt ļoti ilgi.
Bet tas ir nebeidzams process visas karjeras garumā…
- Protams! Arī veterāni joprojām mācās, bet viņiem jau ir priekšrocības, ja jau zini vairāk, kā gatavoties, uz ko gatavoties, pie kā vairāk jāpiestrādā vasarā, kā reaģē ķermenis, lai nenogurtu sezonas otrajā pusē.
Ņemot vērā, ka tev iepriekš bija problēmas ar potītēm, tagad ik pa laikam slimības pieķērās - esi iepazinis savu ķermeni?
- Tas bija vienkārši neveiksmīgi! Es reti kad slimoju, bet tagad pusgada laikā saslimu četras reizes. Tas šķiet nereāli. Uztaisījām asins analīzes, un dakteri teica, ka ir vitamīnu trūkums, kas spēlēja lielu lomu. Mums ir labi dakteri, jāpieturas pie tā, ko viņi saka…
Speciāla diēta vai sauja ar vitamīniem katru rītu?
- Ir, ir sauja ar vitamīniem (smejas), ir šis tas pēc treniņiem. Tie ir uztura bagātinātāji. Kad sāku slimot, sapratu, ka arī jāēd pareizāk. Nolīgu pavāri, kas katru dienu taisīja pusdienas un vakariņas. Mums komandā ir dietologs Džordi Ribass, kurš taisījis diētas plānus Krištianu Ronaldu un citām superzvaigznēm. Viņš izveidoja diētu arī man, nodevu to tālāk pavārei, kura gatavoja. Domāju, ka šogad ēdu ļoti veselīgi.
Tevī vienmēr virmojusi tāda lipīga pārliecība, harizmātisms, spēja aizraut citus līdzi. Ļoti svarīga īpašība saspēles vadītājam, ko nemaz nevar uztrenēt - tā vai nu ir vai nav. Pats arī jūti, ka tev citi pavelkas līdzi?
- Es vienkārši esmu es. Nekad neizpatiksi visiem. Jaunās komandās vienmēr sanāk labi sadraudzēties ar pārējiem. Tas ir vecāku pirksts manā audzināšanā. Man ļoti patīk amerikāņu kultūra un, kad uz komandu atbrauc amerikāņi, tad ar viņiem vienmēr labi sačomojos. Ar to nav problēmu.
Instagram lietotāja jautājums: kur ir tava favorītkomanda NBA?
- Grūti pateikt vienu…
Varbūt - ar kuru spēlētāju kopā gribētu uzspēlēt?
- Noteikti gribētu kādu laiku uzspēlēt kopā ar Kairiju Ērvingu. Bruklinā būtu ļoti labi, tur vēl Rodions [Kurucs]...
Kāpēc tieši Karijis?
- Man šķiet, ka viņš ir vēl ar atkāpi labāks nekā visi pārējie saspēles vadītāji. Kā kustās, kā manevrē ar bumbu. No bērnības vienmēr piesaistījis tas, kā viņš spēlē.
Tās ir tādas tīri tehniskās lietas, bet droši vien taču seko līdzi arī tam, kas tiek runāts apkārt par viņu kā komandas biedru.
- It kā neesot labs komandas biedrs (smaida). Bet to jau nevar zināt, jo mediji mēdz uzpūst lietas. Es tāpat gribētu uzspēlēt Bruklinā kopā ar Kariju, Kevinu Durentu, Rodionu.
Februārī pirmo reizi uz oficiāliem mačiem biji Latvijas valstsvienībā, kur arī tomēr ir spēlētāji, kas jau gadiem ir izlasē un uz kuriem droši vien kādreiz skatījies televizorā. Kā tevi pieņēma?
- Labi. Visi džeki ir savējie un mūs ar Artūru [Kurucu] sagaidīja atvērtām rokām. Protams, ar Artūru smējāmies, ka uztraukums bija milzīgs - gan kā pieņems, gan kā parādīsim sevi laukumā. Bērnībā tomēr uz viņiem skatījāmies kā uz dieviem. Treniņprocess bija forša un laba pieredze.
Bija kāds, kurš uzņēmās iniciatīvu jauno pieskatīšanā
- Jānis Blūms, viņam patīk jaunos mazliet paķert uz zoba. Bet tā jau visiem patīk, tas pieder pie lietas (smaida).
Kā juties laukumā pirmajos treniņos izlasē?
- Labi jutos, jo, kā jau teicu, biju uzņēmis labu formu, varēju sevi parādīt pietiekami labi.
Gaidīji to, ka tevi uzsauks?
- Jā, cerēju, ka sauks. Biju gatavs braukt jebkurā brīdī.
Tev pašam tas, ka paliki uz soliņa pirmajā spēlē pret Bosniju un Hercegovinu, bija pārsteigums?
- Tajā brīdī, protams, bija. Pēc tam, aizejot mājās, padomājot mierīgi, saprotu arī treneri. Tā bija arī trenera debija. Lai viņš pēkšņi riskētu ar diviem jaunajiem, laižot laukumā uzreiz divus jaunos, pie tam svarīgā spēlē Arēnā Rīga, savu skatītāju priekšā - es ļoti labi saprotu trenera [Roberta] Štelmahera rīcību. Viņš neredz mūs diendienā, viņš nevar zināt, vai varam tikt galā ar tādu spiedienu. Mans personīgais viedoklis nav būtisks. Es varu domāt, ka varu un gribu, bet visu nosaka treneris.
Pēc tās pirmās spēles bija saruna ar treneri par šo tēmu?
- Nākamajā treniņā izrunājām. Neteikšu, ko tieši runājām, bet izrunājām.
Otrajā mačā Bulgārijā arī debitēji un uzreiz spēlēji daudz, biji viens no labākajiem (29 minūtēs 13 punkti, 5 bumbas, 3 piespēles). Ņemot vērā to, cik traka izvērtās šī spēle (104:110 otrajā pagarinājumā) - ar kādām emocijām atcerēsies savu debijas spēli valstsvienībā?
- Tā ir trakākā spēle, kāda man bijusi. Sajūtu līmenī var salīdzināt ar Eiropas U18 čempionāta finālu pret Serbiju Arēnā Rīga. Tāda milzīga svarīguma sajūta pirms spēles. Kad spēlē Latvijas izlasē, ir sajūta, ka nevari pievilt, jo aizstāvi Latvijas godu. Tas ir liels un atbildīgs moments dzīvē. Maču atcerēšos ne ar tām pozitīvākajām emocijām, jo izlaidām tādu spēli… bet, protams, esmu priecīgs, ka debitēju izlasē un darīju to diezgan labi.
Pamatlaika beigās (3,9 sekundes pirms sirēnas) izmeti autu, pats saņēma bumbu atpakaļ un izmeti pēdējo metienu, kas varēja izraut uzvaru. Pirmā opcija no sānu auta bija piespēlēt Šķēlem, kurš izskrēja uz stūri. Izej cauri šai epizodei vēlreiz - kāpēc nolēmi nedot Šķēlem? Varbūt jau, stājoties uz auta izmešanu, zināji, ka pats gribi izmest pēdējo metienu?
- Treneris teica, ka pretinieki visdrīzāk gaidīs piespēli Šķēlem, jo viņam bija sanācis labs mačs un viņš bija komandas līderis. Mānījām, ka spēlēsim uz viņu, bet īstenībā nespēlējām. Saņēma garais [Meiers], kurš atdeva atpakaļ un varēju izveidot pēdējo metienu. Ja būtu brīvs Šķēle, tad, domāju, ka dotu viņam, bet viņu labi sedza, turklāt no stūra grūti izveidot situāciju.
Pagarinājumā bija vēl viena traka epizode, kad uzsiti sodu pret Dī Bostu, bet viņš gandrīz no centra iemeta…
- Jau gaidīju, ka viņš gribēs izprovocēt sodu. Sākumā domāju, ka varbūt pamānīt, bet sapratu, ka nav daudz laika, tāpēc uzsitu sodu. Viņš tāpat iemeta (smejas). Tas bija kronis visam! Pēc tāda metiena saproti, ka viss pagriezies pret tevi. Bija plus septiņi 30 sekundes pirms beigām, un tajā brīdī viss pagriezās pret tevi…
Izlases treneris Roberts Štelmahers savulaik pats bija viens no izlases simboliem un izcils saspēles vadītājs. Bija kāda viena, varbūt divas lietas, ko šajās dažās dienās no viņa uzzināji tādu, ko iepriekš kā saspēlnieks nezināji?
- Šajā īsajā nometnes laikā nebija īsti iespējas iepazīt vairāk šādas lietas. Bija īss laika periods, lai sagatavotos. Katru brīdi veltījām, lai saspēlētos kā komanda, skautingam, tāpēc nebija laika pastrādāt individuāli.
Foto: FIBA
Noslēdzot par izlasi - pagājušajā vasarā tev bija iespēja ar U19 izlasi piedalīties Pasaules kausā, taču pēc sezonas pavēstīji, ka esi nolēmis nespēlēt. Savā paziņojumā rakstīji, ka tas bijis viens no taviem mērķiem - spēlēt U19 pasaules čempionātā. Kāpēc tomēr nolēmi nespēlēt?
- Tieši veselības iemeslu dēļ. Tikko biju pēc potītes operācijas sācis trenēties un spēlēt. Nejutos gatavs. Bija riska faktors, atnākot atpakaļ pēc tik ilgas pauzes, bet U19 čempionāts ir intensīvs turnīrs - daudz spēļu īsā laika periodā un man būtu dotas daudz minūtes. Tas bija pats lielākais iemesls. Gribēju nostiprināt ķermeni un sagatavoties ACB līgas sezonai.
Vai saņēmi arī negatīvu kritiku par šādu izvēli?
- Bija divpusēji. Bija negatīvi, bija tie, kas atbalstīja mani. Cilvēki var to pieņemt un var nepieņemt. Mani interesē mana nākotne un tas, kā es to redzu. Neviens cits, izņemot mani, to nevar saprast. Mani tuvākie draugi, ģimene to pieņem. Nepieņems cilvēks, kam ir viegli kaut ko iekomentēt [internetā], bet nekad dzīvē nav pat sarunājies ar mani, kur nu vēl zina mani. Tā vienmēr būs, sportistam ar to jāsadzīvo.
Vai sanāca izrunāt šo tēmu arī ar šīs izlases galveno treneri Artūru Visocki-Rubeni? Kā viņš pieņēma tavu lēmumu?
- Pirms paziņoju publiski sazinājos ar viņu, jo uzskatīju, ka viņš ir pirmais, kas pelnījis uzzināt. Ar treneri Artūru esam kopā no U14 vecuma, mums ir ļoti labas attiecības, esam kopā izgājuši cauri tik daudz kam - grūtībām un labiem brīžiem. Viņš bija pelnījis to zināt pirmais. Jau iepriekš teicu viņam, ka, lai kāda būtu mana izvēle, es viņam to pateikšu pirmajam. Treneris atbalstīja un saprata manu domu gājienu. Tas man bija ļoti svarīgi.
Biji satraucies, kā viņš to pieņems?
- Protams, jo iepriekš gan ar viņu, gan visu komandu bijām runājuši, cik ļoti gaidām pasaules čempionātu. Tad, kad šāds brīdis pienāk - vienalga, vai tas esmu es, [Kristaps] Ķilps vai jebkurš cits no komandas -, no jauna jātaisa visa komanda. Treneris bija izveidojis perfektu komandu, salicis visu pa plauktiņiem, bet pirms čempionāta sanāca pamest visus zem busa… Protams, bija uztraukums. Aprunājos arī ar Kurucu, un abi ar treneri mani atbalstīja un deva miera sajūtu.
Kad notika Pasaules kauss, vai nešaustīji sevi ar pārmetumiem, ka varbūt tomēr vajadzēja? Īpaši ņemot vērā, cik smagi mūsu komandai gāja…
- Tā bija, protams. Kamēr viņi spēlēja, es aizvadīju treniņus un jutos labi. Bet tā ir tikai mirkļa doma - varbūt tomēr varētu? Kad apdomā to vairāk, saproti, ka pieņemts pareizais lēmums. Redzam, ka ar visu to man negāja viegli šajā sezonā [ACB līgā], tāpēc joprojām domāju, ka tas bija pareizs lēmums.
View this post on InstagramA post shared by Artūrs Mārtiņš Žagars (@amz.32) on Jun 3, 2019 at 4:34am PDT
Atgriežoties pie klubu sezonas, šis bija pirmais gads, kad esi tikai lielajā komandā un nespēlēji fārmā. Bez ACB līgas spēlējāt arī ULEB Eirokausā. Bija viegli aprast ar ceļošanu?
- Jā, jo te tomēr viss ir profesionālāk. Ceļojot lidmašīnās, vienmēr bijām vai nu biznesa klasē vai sēdvietās pie avārijas izejām, kur vairāk vietas kājām, bet autobusos katram bija sava rinda, viesnīcas ir labākas. Pagājušogad “LEB Gold” (Spānijas otrajā līgā - A.S.) bija smagi - ar autobusu jāceļo pāri Spānijai, citreiz pat 13 vai 16 stundas. Badalonā ir daudz vieglāk. Uz Kazaņu bija smags lidojums, jo tika atcelts viens lidojums un mums sanāca astoņas stundas sēdēt lidostā. Visi “rūca” virsū komandas menedžerim (smejas). Bet pārējie visi ceļojumi Eirokausā bija salīdzinoši vienkārši.
Eirokausā pirmo kārtu pārvarējāt (grupu turnīrā 5-5, 4. vieta grupā), bet ceturtdaļfinālā netikāt (Top16 fāzē 3-3, 3. vieta grupā). Vai šāds rezultāts ir apmierinošs? Skaidrs, ka paši vienmēr gribat augstāk, bet no kluba vadības viedokļa?
- Bijām tik tuvu, lai tiktu tālāk… Andora mūs uzvarēja ar pēdējo sekunžu metienu, un tas arī mūs apstādināja. Bija sajūta, ka varējām tikt arī tālāk. Kopumā gan diezgan apmierinoša sezona, jo mēs neskaitījāmies favorīti. Arī tikt Top16 nav viegli. Man pašam, spēlējot pirmo sezonu gan ACB, gan Eirokausā, šī sezona ļoti nāca par labu pieredzes ziņā.
Sajuti atšķirību, gatavojoties ACB līgas spēlēm un Eirokausa spēlēm?
- ACB līgā viss notiek daudz ātrāk, daudz intensīvāk, visu laiku jāskrien, jāsedz pa visu laukumu. Eirokausā izteiktāk spēlē uz meistarību. Parasti komandās ir amerikāņu saspēles vadītāji, kuri vairāk mēģina apspēlēt tevi ar “crossover” māņu kustību, nevis ar taktiku (smaida). ACB līgā tomēr pārsvarā ir saspēles vadītāji, kas spēlē uz komandu, taktiskāk.
Fiziskajā ziņā?
- Līdzīgi. Cilvēki domā, ka ACB līga nav tik fiziska, jo tā varbūt izskatās no malas. Bet patiesībā tur notiek tādas cīņas, īpaši garajā galā, zem groziem. Spēlējot pret “Valencia”, [Bojans] Dubļevičs pret mani ieņēma vietu groza tuvumā - nekādu variantu izkustēties. Varēju darīt, ko gribu, nebija variantu pakustēties ne uz priekšu, ne atpakaļ (smejas).
Tagad plāns paredz atsākt un pabeigt sezonu ar 12 komandu turnīru vienā lokācijā. Vai klubs vaicāja arī spēlētāju viedokli pirms piekrist piedalīties?
- Sākumā visi teica, ka negrib, bet, kad bija balsojums, tad vairākums nobalsoja, ka grib, lai sezonu pabeidz. Varbūt tā nobalsoja, lai saņemtu algu. Manuprāt, tas ir liels traumu risks - desmit dienās piecas spēles ar tik negataviem ķermeņiem. Bet tas ir mans personiskais viedoklis, kas neko nemainīs, jo to izlems citi.
Komandā visi joprojām ir uz vietas?
- Nē, Rotens izbeidza līgumu un aizbrauca mājās.
Tātad, ja turnīrs notiks, tad jums ar Dmitrijeviču divatā būs jāved komanda uz priekšu?
- Mēs jau ar viņu runājām, ka kā divi jaunie saspēlnieki varētu uztaisīt kādu “play-off” sensāciju (smejas). Sēdēt dīvānā un neko nedarīt nevar, jāgatavojas. Cik nu iespējams ACB līgas izslēgšanas turnīram sagatavoties, sēžot četrās sienās (smejas). Vakar aizgāju uz veikalu, sapirkos četrus maisus un, kamēr aiznesu līdz mājām, man jau dega pleci. Bija sajūta, ka neko neesmu darījis.
Foto: Club Joventut Badalona
Bet patiesībā esi gan darījis! Vismaz sociālo tiklu video par to liecina.
- Jā, protams, vienīgi nesanāk ar normāliem svariem darboties. Sanāk vairāk strādāt uz iekšējiem muskuļiem. Tik, cik var uzlikt svaru, iekrāmējot mugursomā grāmatas (smejas).
Bet, ja nav grāmatu?
- Ir, ir! Tagad lasu Tonija Robinsa “Unshakeable”. Iepriekš izlasīju vienu filozofisku grāmatu “The Subtle Art of Not Giving a F*ck” - nedaudz rupji, bet pamācoši. Vēl viena, ko lasu, ir Dveina Veida un Maikla Džordana personiskā trenera grāmata.
Kāpēc šogad nolēmi nepieteikties NBA draftam? Kāds bija šis process - varbūt sezonas laikā bija jau nolemts pieteikties?
- Plāns ir tāds - aizvadīt sezonu, cik vien labi var, un tad skatīties. Ja piesakos un tiek izrādīta interese, tad jāpaliek. Tā kā šosezon sāku savu īsto sniegumu rādīt tikai uz pašām beigām, nolēmām nepieteikties. Tika atcelti visi pirmsdrafta treniņi, kas tādam spēlētājam kā man ir ļoti svarīgi. Neesmu garākais, ar lielāko roku izpletumu un atlētiskumu, tāpēc tieši pirmsdrafta treniņos varu sevi parādīt, lai nopietni paaugstinātu savas akcijas. Pietiek iepatikties vienai komandai. Trešais iemesls - ranga ziņā esmu turpat, kur pagājušogad, aptuveni otrajā kārtā, bet, protams, tie ir tikai prognožu rangi, dzīvē var pagriezties visādi. Domāju, ka nākamgad varētu būt daudz labāk, jo būšu gatavāks sezonai, varētu tikt pie lielākas iespējas. Jābūt pacietīgam.
Kādai jābūt nākamajai sezonai, lai nākamgad pieteiktos un paliktu draftā? Gribi konkrētu statistiku?
- Nē, tā nav. Vienkārši gribētu, lai man komandā ir loma, kurā varu palīdzēt komandai. Lai kādi būtu cipari statistikā, vēlos, lai mana loma komandā ir jūtama. Tas pat nav attiecībā uz draftu, tas vienkārši ir mērķis man pašam nākamajai sezonai.
Tavs draugs Artūrs Kurucs pieteicās šogad. Kādu redzi viņa perspektīvu?
- Sezonā ļoti sekoju līdzi, skatījos vairāk viņa mačus un biju priecīgs par viņu. Bet viņš labi spēlēja arī iepriekš “Baskonia” fārmklubā, vienkārši skatuve nebija tik liela kā VEF, kur varēja spēlēt Čempionu līgā. Bija lielāka skatuve un viņš tai bija ļoti gatavs, bija komandas līderis. Visu laiku kontaktējamies. Kā ies draftā, tad jau redzēsim.
21. aprīlī tev bija dzimšanas diena. Kā nosvinēji? Nebija skumjākā dzimšanas diena, kāda bijusi?
- Man paveicās, jo vecāki bija pie manis (vecāki nodzīvoja Spānijā lielāko daļu sezonas - A.S.). Arī pusbrālis ar draudzeni atbrauca apciemot un iesprūda pie manis, jo netika atpakaļ (smejas). Bija torte, viss bija kārtībā.
Pusbrālis Kārlis Helmanis mājas apstākļos arī trenējās kopā ar tevi. Kopā vieglāk trenēties?
- Jā, noteikti. Viens otru var dzīt uz priekšu. Vienā brīdī jau gribas noraut galvu, jo krīt uz nerviem (smejas), bet, ja nopietni, protams, tas bija loti labi.
Kā Kārlim gāja šosezon? (spēlēja Itālijas 5. līgā, vidēji 14,2 punkti un 4,2 bumbas)?
- Viņam nav paveicies, ka nav trāpījies aģents. Ja paskatās viņa spilgtākos momentus, domāju, ka viņš pelnījis spēlēt daudz augstākā līmenī. Veiksmes faktors. Cik vien var, mēģinu palīdzēt, bet man ir limitētas iespējas. Viss jau no paša atkarīgs.
Treniņi, datorspēles, grāmatas… Tagad aktuālā dokumentālā filma “The Last Dance” - tai arī laiks sanācis?
- Protams! To mēs visi gaidījām jau kopš dienas, kad iznāca pirmais treileris. Maikla Džordana laikā es vēl neskatījos basketbolu, bet vienmēr zināju, ka viņš ir viens no labākajiem pasaulē. Tas, ko tagad skatos, tos stāstus - viņš nešķiet cilvēks. Katru reizi, kad kāds kaut ko par viņu pasaka, viņš atnāk un nākamajā spēlē iemet 50 punktus kā robots. Tas ir tiešām nereāli.
