No arhīva: Ir labi... Varam labāk!

Aizritējusi kārtējā, jau 26. Latvijas čempionāta sezona, noskaidroti uzvarētāji, medaļu un "baranku" ieguvēji, individuāli labākie, stiprākie un vājākie. Kad norimstas eiforija pēc kāda labi padarīta darba, jāsāk to izvērtēt un jāsaprot - cik labs tas tiešām bijis un vai nevar vēl labāk?

Kapusvētku sindroms un stingrā tēva roka

Latvijas Basketbola savienība (LBS) ir labākā no Latvijas sporta veidu federācijām (atvainojos citu sportu vadībām, ja tās uzskata citādāk, bet, tā kā par citu varējumu man tik plaša priekšstata nav, vados pēc populārākā viedokļa).

Kā latvieši mēdz savākties uz kapusvētkiem ik vasaru, satiekot tantes, onkuļus un n-tās pakāpes brālēnus vai māsīcas, ko ikdienā nekad neredz vai atsevišķos gadījumos nav redzējuši vispār nekad, tā arī LBS cenšas visus radiniekus savākt kopā vienā sētā, priecāties un svinēt basketbolu. Un reizi gadā tas ir labi, rodas kopības izjūta un vairojas pārliecība,ka ir kāds lielāks spēks, kas visus satur kopā un kas pados roku, ja būsi pakritis. Visi sēžas pie galda, ar smaidiem sejās jautā viens otram, kā klājas, apbrīno, cik lieli jau izauguši bērni, varbūt pat vienojas kādā kopīgā dziesmā. Ar laiku tu saproti, ka reālā dzīve nenozīmē nepārtraukti dzīvot eiforiskā pozitīvismā. Tas ir ne tikai neiespējami, bet pat kaitinoši un, iespējams, kaitīgi. Nepamet izjūta, ka brīžiem LBS cenšas šo kapusvētku izjūtu noturēt nepārtraukti un būt pat pārāk laba, pārāk demokrātiska attiecībā uz vietējo čempionātu. Arī visās laimīgās ģimenēs jāsaskaras ar skarbo realitāti un laiku pa laikam jājūt tēva stingrā roka.

Ideālā pasaulē LBL būtu atsevišķa organizācija, kam LBS uzticētu rīkot Latvijas čempionātu. Tā kā tas ir basketbola valstīs, par kādu mēs sevi gribam dēvēt. Zinu vēsturi, un tā par labu šādu veidojumu eksistēšanai nerunā, bet tas, ka kādreiz nav izdevies, nenozīmē, ka nav jāmēģina atkal. Visi taču augam, attīstāmies un varbūt ir pienācis brīdis atkal mēģināt?

Visiem vienādus noteikumus

Lai kā mēs atzīmētu LBL klubu izaugsmi pēdējo gadu gaitā, kas, protams, ir ļoti, ļoti labi, mūsu čempionātā joprojām visiem nav vienādi noteikumi. Pirmkārt, kas īsti ir "Valka/Valga"? Klubs, kas (lielākā cieņa jebkuram tur kādreiz strādājošam trenerim) Igaunijā eksistē eksistēšanas pēc. Kādā sakarā Latvijas puse ir piekāpusies Igaunijas pusei? Proti, kāpēc igauņu spēlētāji Latvijas čempionātā netiek uzskatīti par ārzemniekiem, bet latvieši Igaunijas čempionātā gan? Valga dod vairāk naudas nekā Valka? Tad jāatbild uz jautājumu, vai tiešām mums šādas komandas startēšana augstākajā līgā ir vitāli nepieciešama, turklāt ne ar tādiem pašiem noteikumiem, kā citiem. LBL nostāja ir skaidra - atļaujam startēt, lai veicinātu sporta veida attīstību šajā reģionā. Cēls mērķis un super, ka šajā virzienā līdz ar trenera Kristapa Zeida pievienošanos arī tiek strādāts, bet - kāpēc māja jābūvē no jumta, nevis pamatiem? Lai Valka attīsta pati savu komandu bez Valgas palīdzības, jebkuram internātā nonākušajam jaunietim notikums būs arī spēlēšana LBL2. Tad, kad klubs būs nobriedis startam LBL1, lai to apliecina un nopelna šīs tiesības.

Negribētos ticēt, ka bez LBL1 komandas Valkā tik un tā nevarētu uzsākt treniņu grupas bērniem. Turklāt LBL1 gadījumā no pamatiem līdz jumtam nav jāuzbūvē n-tie stāvi. Te nav runa par Ziepniekkalna daudzstāveni, bet gan par kvalitatīvu divstāvu savrupmājiņu Rāmavā. Proti, mums nav jāiziet cauri piecām līgām, lai tiktu līdz virsotnei. Atliek izveidot LBL2 komandu un pāris sezonu laikā, ja tiešām ir pašmērķis un pamatotas ambīcijas spēlēt LBL elitē, var līdz tai tikt. Par to, no kurienes sākt - LBL3 vai LBL2 -, var diskutēt, bet LBL1 būtu jābūt konkrētiem augstiem standartiem. Daudziem nepatiks, ka tik bieži pieminēšu Lietuvu kā piemēru, bet ir jāņem piemērs no labākiem un Lietuvā esošā līga nav kosmoss. Mēs taču uzskatām sevi par teju tikpat lielu basketbola nāciju, kura tūlīt, tūlīt mūsu ilūzijās pasperšoties garām Lietuvai. Nu, lūk, Lietuvā, lai spēlētu elitē, nepieciešams minimālais budžets 300 000 eiro apmērā. Protams, jautājums, cik šīs naudas ir reālajā dzīvē, taču klubiem tas liek iespringt.

Mums ir pietiekami daudz labo piemēru - Ķekava, Mārupe, Ogre un citas vietas, kur gadu gaitā vispirms izkopta jaunatnes līgas sistēma un tikai tad nolemts pievērsties piramīdas virsotnes būvniecībai. Ne "Turībā", ne Saldū taču neapstājās basketbols tāpēc, ka viņiem vairs nav LBL1 komandas. Vai kāds ir mēģinājis Valkas pusei izskaidrot, ka vērtīgāk ir nevis skriet pēc LBL1, bet ieguldīt lielajā komandā tērētos līdzekļus kārtīgas bāzes izveidei, un pamazām uz tās būvēt piramīdu un tikt līdz virsotnei? Tas ir LBS darbiņš, tai ir jāredz lielā bilde un jādomā ilgtermiņā - proti, ja Valkā ir entuziasms un finansiāls segums, tad palīdzēt ar basketbola profesionāļu atrašanu - cilvēku, kam ir konkrēta vīzija par to, kā lietām pakāpeniski jāattīstās.

Tikai pateicoties divu apļu aizvadīšanai, Valka pagājušajā sezonā iekļuva "play-off", atņemot tur vietu "Jēkabpilij", bet šogad nepalika pēdējā. Un par to žēl, jo LU noteikti nebija pelnījusi palikt pēdējā - ne tikai izcīnīts vairāk uzvaru, bet arī demonstrēts ļoti sakarīgs basketbols, pašaizliedzīga cīņa arī pie lieliem mīnusiem, spēlēts ar jauniem latviešu spēlētājiem, no kuriem atsevišķi nākotnē noteikti būs interesanti arī lielākiem klubiem. Viņi nebija pelnījuši palikt pēdējie.

Runājot par nevienādiem noteikumiem, nevar neminēt arī VEF. Jā, mēs novērtējam VEF devumu Latvijas basketbolam, bet nevar apgalvot, ka tas viennozīmīgi ir labāks par citu klubu devumu, drīzāk - tas ir cita veida. Jā, VEF kopējais spēļu skaits sezonā ir tikai nedaudz mazāk vai tāds pats kā citiem LBL klubiem, bet te runa ir par līgas, nevis kāda atsevišķa kluba interesēm - līgas interesēs noteikti ir vienmērīgs spēļu kalendārs, kas būtu saprotams skatītājam un piemērots treneriem (atsevišķām komandām arvien mēdz gadīties ilgākas pauzes bez spēlēm). Izvēle spēlēt VTB līgā paliek VEF pārziņā - ja grib, lai dara, bet spēja savienot spēlēšanu divos turnīros ir kluba pārziņā, tai nav jābūt federācijas problēmai.

LBS būtu jāieņem stingra nostāja šajā jautājumā - visām LBL1 komandām vienādi noteikumi. Galu galā visām komandām ir vienāda dalības maksa turnīrā (leģionāru licences ir katra kluba paša darīšana un kāds klubs nedrīkst būt vienlīdzīgāks par citu tikai tāpēc, ka izvēlas maksāt vairāk naudu par ārzemnieku licencēm).

Klubiem savukārt būtu stingri jāpārdomā vajadzība pēc Baltijas līgas, kas pēdējos gados eksistē eksistēšanas pēc. Par lielajiem ieguvumiem, ko it kā dodot spēlēšana pret vieniem un tiem pašiem leišiem un igauņiem, no kuriem turklāt daži šo turnīru izmanto ne sportisko mērķu sasniegšanai, vēl ir vērts padiskutēt. Paskatāmies lielos čempionātus - mazās komandas var visu nedēļu gatavoties tai svarīgajai spēlei sestdienā vai svētdienā pret kādu lielo grandu (piemēram, Andora pret Madridi) un nemaz ne tik reti arī uzvarēt. Viņiem visas sezonas garumā nav jādala uzmanība starp diviem turnīriem un jāspēlē ik pēc divām dienām. Ņemot vērā šo klubu iespējas, kvalitatīvāku darbu noteikti varētu paveikt, aizvadot vienu spēli nedēļā. Un kvalitāte ir tā, par ko jādomā. Nevis kvantitāte. Ja ir vajadzība pēc starptautiskās pieredzes, tad tie paši igauņi un leiši vai kaut kazahi tāpat būtu gatavi aizvadīt pa kādai pārbaudes spēlei sezonas laikā. Nemaz nerunājot par skatītāju interesi - jau Latvijas līgā apmeklējums prasītos lielāks, bet interese par Baltijas līgu regulārajā sezonā ir vēl dramatiski mazāka. Jātiecas uz spēlēšanu Eiropas kausos, šobrīd tiem ir četri dažādi turnīri. Ja lietuvieši un pat igauņi ar savām vidusmēra komandām nebaidās spēlēt tādos, tad nedomāju, ka mums par to būtu jābaidās.

TV translācijas

Jautājumā par LBL translāciju negribētos nopelt līgu par nevēlēšanos visiem rādīt bezmaksas basketbolu un darīt to pieejamu visā pasaulē. Tas ir normāli, ka līga pārdod tiesības kādai no televīzijām, kas līdz ar to iegūst prioritāti rādīt savā skatījumā interesantākos mačus nedēļā. Mums jāpriecājas, ka ir kāds, kas ir gatavs šādas tiesības pirkt. Akmentiņš drīzāk jāmet pašu klubu lauciņā. Līga nav aizliegusi klubiem pašiem rādīt vai vienoties ar kādu citu par savu spēļu rādīšanu, ja tās jau nerāda galveno tiesību turētāja. Skaidrs, ka klubiem tas sadārdzina procesu, ko sauc par basketbola sezonu, bet no otras puses - mūsdienās tie nav milzīgi izdevumi, jo neviens jau uzreiz neprasa augstāko kvalitāti ar pirms vai pēcspēļu studijām. Cilvēki vienkārši vēlas redzēt basketbolu.

Tie, kuru viedokli esmu uzklausījis, atzīst, ka labprāt skatītos spēles kaut ar vienas kameras tiešraidi (katrs klubs taču tāpat filmē savas spēles). Kā to vairākas sezonas darīja LU, līdz šīs sezonas vidū nolēma investēt nedaudz vairāk un celt savu tiešraižu kvalitāti. Ja to NE ar savu brīvprātīgo studentu iesaisti var paveikt LU, kam ir mazākais budžets līgā, tad jādomā, ka arī citiem klubiem tam vajadzētu būt pa kabatai. Turklāt ar laiku un darbu var mēģināt pārdot arī reklāmu savās tiešraidēs vai piedāvāt saviem atbalstītājiem reklāmas laiku pret nedaudz lielāku finansiālo piešprici sezonas garumā. Tādā veidā arī iegūtu vismaz kaut kādus ciparus, kas ļautu saprast reālo interesi par komandu un pozitīvu ciparu gadījumā - izmantot tos sarunās ar potenciālajiem atbalstītājiem. Cik klubiem ir tik elementāra lieta 21. gadsimtā kā savs "YouTube" kanāls? Arī tā ir iespēja rādīt savas spēles tiešraidē, kā to, starp citu, dara arī daži klubi Eiropas lielajās līgās, ja kādu spēli nerāda televīzijas tiesību turētāja vai kāda vietējā televīzija.

Laiks Latvijas kausa izcīņai!

Par neatņemamu LBL sezonas sastāvdaļu līga vēlas saukt Zvaigžņu spēli, bet gadu no gada tā kļuvusi aizvien mazāk interesanta, aizvien mazāk saistoša. Runāju ar vairākiem spēlētājiem, runāju ar vairākiem treneriem un visi kā viens atzīst - šis pasākums lielos vilcienos basketbola ziņā ir pilnīgi bezjēdzīgs. Jā, mēs noskaidrojam labākos snaiperus, labākos dankerus un varu droši teikt, ka pēdējos gados Zvaigžņu spēli vairāk gaida nevis spēlētāji vai treneri, bet karsējmeitenes un, ak, ja mēs zinātu visu aizkulišu informāciju, tad tur noteikti būtu daudz vairāk intrigas, nekā tiešajām basketbola aktivitātēm šajā pasākumā. To nevar mainīt arī naudas balviņa - redzējām, ka arī 5000 eiro (kas jāizdala uz visiem) par uzvaru īpaši nemotivēja spēlētājus laukumā darboties nopietnāk. Un vai tas vispār vajadzīgs šāda rakstura pasākumā, kur jāspēlē bez kārtīgas iesildīšanās un ar milzu gariem pārtraukumiem, par ko noteikti nav priecīgi ne spēlētāji, ne par viņiem atbildību nesošie fizioterapeiti.

Ja TV cilvēki runā patiesību, reitingi šim pasākumam gan esot labi, taču tas nedrīkst būt arguments, kāpēc neko nemainīt. Kāpēc rādīt cilvēkiem basketbola cirku, ja ir iespēja pasniegt tiešām kvalitatīvu produktu? Piekrītu - arguments par to, ka atsevišķās Eiropas valstīs pietiek laika gan Zvaigžņu spēlei, gan kausa izcīņai, neiztur kritiku, jo Latvijas klubi finansiālu apsvērumu dēļ vienkārši nevēlas ievilkt sezonu jūnijā, kā tas ir, piemēram, tai pašā manis apdziedātajā Lietuvā. Un tā paša iemesla dēļ arī astoņu komandu "play-off" turnīrs nav iespējams. Labi. Tad likvidējam Zvaigžņu spēli vai kaut uz kādu laika periodu, piemēram, 3-5 gadiem pamēģinām iet citu ceļu, praktiski novērtējot šādas it kā loģiskas tradīcijas izveidi. Nedēļas nogalē, kad ierasti bijusi Zvaigžņu spēle, rīkojam LBL kausa izcīņu.

Viena arēna, astoņas labākās komandas (te gan būtu vēlams jau iepriekš pieminētais - vienādi noteikumi visiem, lai pēc puses aizvadīta čempionāta varētu godīgi noteikti labāko astoņnieku), četru dienu turnīrs, septiņas nopietna rakstura spēles. Izslēgšanas princips - ja zaudē, brauc mājās, ja uzvari, turpini cīņu. Svētdienas vakarā kronējam Latvijas kausa ieguvēju vai, ja gribas piesieties vārdiem, LBL kausa ieguvēju. Turnīrs, kam var meklēt citu titulsponsoru un ilgtermiņā - uz ko var pārdot atsevišķas TV tiesības.

Un tam visam pa vidu, piemēram, sestdienā starp pusfinālu spēlēm sarīkot konkursus gan trīspunktu metējiem, gan dankeriem, bet, piemēram, karsēju konkursu atstāt svētdienai pirms fināla - ar garantiju tribīnes būtu pilnas jau uz dejotājiem un, kad sāktos basketbols, skatītāji jau būtu labi iesildīti vakara galvenajai cīņai. Var pārdot atsevišķas biļetes vai biļešu pakas, var pārdot tirdzniecības vietas arēnā visa turnīra garumā. Atceramies, ka tā ir ziema - nesmēķētāji tāpat vien neies ārā klausīties, kā čivina putniņi un cik skaisti spīd saule, bet drīzāk nopirks kādu dzērienu, maizīti vai līdzi jušanas instrumentu.

Latvijas basketbola līdzjutējam bieži rodas jautājums - par ko un kādā turnīrā šodien komanda cīnās? LBL vai Baltijas līga, Eiropas kauss vai Krievijas čempionāts? Lūdzu, šeit būtu konkrēta atbilde uz jautājumu - Latvijas kauss četru dienu garumā. Esmu runājis ar lielu daļu klubu treneriem par šo jautājumu un VISI uzskata, ka šāds turnīrs būtu vajadzīgs. Runa ir par niansēm un finansēm, par formātiem un tamlīdzīgi, bet fakts, ka Latvijas kauss mums ir vajadzīgs, netiek apstrīdēts. Tas ceļ līgas prestižu, dod iespējas klubiem veidot tradīcijas, papildināt vēstures ierakstus, izcīnīt lielas uzvaras, jo vienā mačā arī astotā komanda var uzvarēt pirmo, radīt intrigu un lielāku atspoguļojumu medijos (uz Zvaigžņu spēli nav bijusi vēlme doties nekad, uz kausa izcīņas trīs(4-)diennieku brauktu noteikti). Raksts par katru spēli, treneru/spēlētāju komentāri, video, foto taču ir labāk, nekā viens četru rindkopu raksts un labākajā gadījumā video no Zvaigžņu spēles ar mēģinājumiem skaisti ielikt bumbu grozā no augšas.

Jāceļ vidusmērs

Ja kāds klubs uzskata, ka nevar spēlēt kausa izcīņu spēcīgākajā sastāvā, tad lai spēlē ne spēcīgākajā un atkal dod iespēju jaunajiem spēlētājiem. Mazāka kluba uzvara pār lielāku vienalga radīs ažiotāžu, un tas mazais vienalga ar to leposies. Nemaz nerunājot par to, ka sportiskā intriga pieaugs arī sezonas vidū - vai izdosies kvalificēties kausam, vai izdosies iekost kādam lielajam? Tā būs superliela motivācija, apņēmība un augsta spriedzes līmeņa pieredze tieši vidusmēra komandu spēlētājiem. Turklāt arī tie būtu basketbola svētki īsti sportiskā garā.

LBL nav jāaizsargā lielie klubi no vietējā basketbola. Ir jāpalīdz mazākajiem klubiem augt un attīstīties, jo tieši tiem vajadzētu ražot spēlētājus lielajiem klubiem. Nedrīkstam celt vienu vajadzības augstāk par citu vajadzībām tikai tāpēc, ka tiem vieniem izdevies tikt pie lielākiem finanšu resursiem. Jāsāk no apakšas, jārūpējas par vidusmēru. No dalības kausa izcīņā jebkuram vidusmēra klubu spēlētājam atdeve basketbola ziņā būs milzīga, salīdzinot ar patusēšanu "zvaigžņu" spēlē.

Tas, ka mums ir interesants čempionāts, nenozīmē, ka mums ir augsta līmeņa čempionāts. Līmenis ir ļoti stiepjams jēdziens, zinu. Piemēram, Austrijā ir ļoti interesants čempionāts, bet vai kāds labprātīgi uzņemsies aizstāvēt Austrijas čempionāta līmeni? Ja skatāmies mūsu komandu startus starptautiskajā arēnā, kaut tepat Baltijas līgā (šosezon četriniekā neviens mūsu klubs), vai varam būt droši par to, ka līmenis ar katru gadu ceļas? Varbūt arī ceļas, bet tas noteikti ne tikai nekrīt, bet pat nestāv uz vietas arī citur. Ja skatāmies lielo bildi, tad, ceļot tā saucamo vidusmēru, mēs ar laiku varēsim sagaidīt apjomīgāku pienesumu arī valstsvienībā no spēlētājiem, kas sezonas pavada dzimtenes komandās. Īpaši svarīgi tas kļūst tagad, kad mūsu labākie spēlētāji aizvien drošāk tuvojas Eirolīgai vai NBA un kvalifikācijas turnīros var nākties rakties arī dziļākās rezervēs. Tāpēc būtu ļoti labi pašiem savu dīķīti parakt dziļāku un platāku.

Pēc sezonas viens no LBL komandu treneriem sacīja: "Nekas īpaši neatšķīrās no citiem gadiem - nebija ne labāk, ne sliktāk." LBS darbojas daudzi basketbola fanāti, "die-hard" fani vai, nesmuki dēvējot, basketbola narkomāni - katrs var saukt kā grib. Viņi savu lietu dara pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr prasās lielāka vīzija vietējā čempionāta attīstībai, ilgtermiņa mērķis, lai neapstātos pie "ir labi", bet kurā būtu neapsīkstoša uguntiņa pēc: "Varam labāk!"