Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:213, Did:0, useCase: 3

Pasmaidīt un neļauties grūtībām. Anetes 170 km 31 stundā apkārt Alpu virsotnei

Krišjānis Pundurs
Krišjānis Pundurs

Pasmaidīt un neļauties grūtībām. Anetes 170 km 31 stundā apkārt Alpu virsotnei
Anete Švilpe pēc finiša Monblāna kalnu maratonā. Foto: A. Švilpes personīgais arhīvs

Aizvadītā mēneša beigās Francijas slēpošanas kūrortā Šamonī risinājās prestižais “Ultra-Trail du Mont-Blanc” ultramaratons, ko neoficiāli var uzskatīt par ultramaratonistu un taku skrējēju olimpiskajām spēlēm. Viena no 28 Latvijas pārstāvjiem, kas finišēja dažādās sacensību distancēs, bija valsts vadošā taku skrējēja Anete Švilpe, kas sacensību kroņa disciplīnā, UTMB 170 kilometru skrējienā, ieņēma 20. vietu sieviešu konkurencē. Plašākā intervijā Sportacentrs.com Anete stāsta par piedzīvoto teju 31 ar pusi stundu garajā skrējienā, sevis pārvarēšanu un izaicinājumiem, kā arī dalās redzējumā par skriešanas kultūru Latvijā un pasaulē.

Viss pārējais nolikts malā – tikai ceļš uz priekšu

“Ultra-Trail du Mont-Blanc” kalnu ultramaratons rūdītākos taku skrējējus no visas pasaules Francijas slēpošanas kūrortā Šamonī, kas atrodas Francijas un Šveices pierobežā, pulcē kopš 2003. gada. “Principā tas ir neoficiālais pasaules čempionāts, jo piedalās pasaules labākie taku skrējēji, un dalībnieku sastāvs ir ļoti spēcīgs. Labākie cenšas ierasties, jo zina, ka šeit būs augstākā konkurence, lielākā iespēja labi nostartēt un parādīt augstus rezultātus. Ja šeit labi nostartē, principā, jebkurā distancē, tā ir ļoti laba iespēja sevi parādīt pasaules līmenī,” sacensības raksturo Anete Švilpe.

29 gadus vecā latviete startēja UTMB kroņa disciplīnā – 170 kilometru skrējienā apkārt Monblānam, augstākajai Alpu virsotnei (4808 m). Distances pamatā ir pārgājienu maršruts apkārt kalnam, kas ved caur Francijas, Šveices un Itālijas teritorijām, un augstākais punkts trasē sasniedz aptuveni 2500 metru atzīmi. Šogad sacensībām [kopā sešās distancēs] bija pieteikušies 22 853 skrējēji no 106 valstīm.

Runājot divas nedēļas pēc sacensībām, Anete atzīst – nogurums vēl ir jūtams: “Kājas vēl nav pilnībā atjaunojušās. Domāju, ka paies kāds mēnesis – divi, līdz būšu pilnībā atpakaļ ierindā. Vairāk ir labi, nekā ir slikti. Pirmajās dienās bija ļoti grūti paiet, bet tad jau arī ķermenis atkal iekustās. Tā kā šī nav arī mana pirmā ultra, tad arī atjaunošanās ir raitāka.” Taku skrējējas karjerā šis bijis 16. ultramaratons [distances, kas garākas par klasisko maratonu – 42 km], bet piektais skrējiens, kas garāks par simts kilometriem. Konkrētais Monblāna skrējiens Anetei gan ir rekords: “Pirmā reize skrienot UTMB pilno distanci un simts jūdžu [160 km] skrējienu vispār. Taku skriešanā gan ir ļoti grūti nodefinēt to distanci. Teiksim, šosejā ir desmit kilometri, un visi zina, ka tas precīzi tā arī būs. Šeit 100 jūdzes parasti ir tā – plus mīnus. Pamatmaršruts ir apkārt Monblānam, un, cik tur sanāk, tik arī kilometri ir.”

170 kilometru distancē uz starta stājās 2624 skrējēji, bet finišu sasniedza 1789. Anete finiša līniju šķērsoja pēc trasē pavadītas 31 stundas, 24 minūtēm un desmit sekundēm. Kopējā ieskaitē tas bija 213. labākais rezultāts, 20. – starp sieviešu skrējējām, bet vecuma grupā 20-34 Švilpe iekļuva arī labāko desmitniekā, uzrādot devīto ātrāko laiku. Starp latviešu skrējējiem augstāko pozīciju ieņēma Pēteris Grīviņš, ar rezultātu 27:38:36 ieņemot 85. vietu kopvērtējumā, 242. vieta Andrejam Pupuram (31:48:17), 536. – Edgaram Kokorevičam (36:50:08), savukārt 1671. vietu ieņēma Kalvis Silgals (45:46:19)

Primāro uzdevumu – tikt līdz finišam - izdevās izpildīt, bet Anete atklāj, ka rezultāta ziņā uzstādīto latiņu aizsniegt neizdevās: “Skaidrs, ka man kā sportistei bija arī ambīcijas, ko gribētos izdarīt. Skatoties uz iepriekšējo gadu rezultātiem un novērtējot savas spējas, manā gadījumā tas bija paskriet zem 30 stundām un labā gadā ieskriet top-10. Šoreiz tas neizdevās, bet, ja lietas būtu sastājušās savādāk, tas varbūt būtu reāli. Domu par to, ka tas ir izdarāms, es neesmu atmetusi.”

Noskriet 170(!) kilometrus, izspiest no sevis maksimumu vairāk nekā 30 stundu garumā – ko tas vispār prasa no cilvēka? “Baigo neatlaidību un vienkāršu vēlmi tikt līdz galam. Ļoti bieži ignorēt kaut kādas lietas, kas saka – nu jau tā kā varētu beigt. Kad nonāc lielajos kontrolpunktos, kur tiec siltumā, jauki apsēdies, saproti, ka uzreiz jau baigi negribas iet atpakaļ ārā un skriet vēl tos 90 kilometrus,” atzīst Anete. “Palīdz tas, ka viss ir sadalīts mazākos, saprotamākos nogriežņos. Bieži vien mērķis ir vienkārši tikt līdz nākamajam kontrolpunktam, tikt galā ar šo kāpumu, nedomājot par to, ka priekšā ir vēl pieci tādi. Būt tajā mirklī, kurā esi, un izdarīt labāko, ko tobrīd vari.”

Starts skrējienam tika dots piektdienas [26.08.] vakarā. UTMB sacensības ir milzu notikums ne tikai pašiem skrējējiem, bet arī vietējiem Šamonī un apkārt Monblānam esošo ciematu iedzīvotājiem, kas sacensību dalībniekiem sarūpē skriešanas festivāla atmosfēru. “Pirms starta jau kādas piecas minūtes iepriekš cilvēki sāk aplaudēt dziesmas ritmā – ir starts, un pēc tam kādus piecus kilometrus ir nebeidzams cilvēku tunelis gar malām. Aizskrien līdz nākamajam ciematam – tur atkal ir cilvēki. Domā – tikšu kalnos, tur jau būs mierīgāk, bet arī nākamā vieta ir pārslānīta ar cilvēkiem, kas atnākuši gluži kā uz festivālu. Sākumā visi arī skrien nenormālā tempā, apmēram tā, it kā uz laiku skrietu piecīti. Arī, kad paliek tumšs, skatītāji ar lukturīšiem ir trases malā, uztaisa ballīti gan paši sev, gan arī skrējējus atbalsta. Ir sajūta, ka visi darbojas tavā labā, kas padara būšanu tur ļoti patīkamu. Tas ir kaut kas fantastisks. Latvijā līdz tai līdzi jušanas kultūrai vēl ir, kur augt.”

Monblāna un citos kalnu ultramaratonos nozīmīgu lomu ierasti var spēlēt arī laikapstākļi, taču šogad ar to esot paveicies, un izticis bez lieliem nokrišņiem. “Bija kādi 23-24 grādi pa dienu, arī pa nakti nebija pārāk auksts. Parasti pa nakti esmu pirmā, kas uzvelk cimdus, jo salst rokas, taču šoreiz man to nevajadzēja darīt,” stāsta Anete. “Man pašai patīk skriet pa nakti, tāpēc tas arī nebija pārāk apgrūtinošs faktors. Ir lukturīša gaisma, viss, ko tu redzi priekšā, un nav nekā, kas tev novērstu uzmanību. Visu skrējiena laiku jābūt ļoti, ļoti fokusētam. Nevar atslābt un pārāk atpūsties, jo visu laiku ir jādomā par to, kur liec kāju, kāds ekipējums jāizmanto – vai jāuzvelk jaka, vai arī ir par karstu, kaut ko vajag pārģērbt. Jārūpējas par sevi, lai var to distanci pabeigt.”

Gatavošanās procesā savs laiks pirms tam veltīts arī pierašanai pie augstkalnes apstākļiem – kopā ar sevis trenēto “Supervaroņu” komandu Anete šogad bijusi nometnēs Polijā un Itālijā, startējusi sacensībās Eiropas kalnos, kā arī krustu šķērsu izskraidījusi Latvijas kalnu takas Siguldā. “Protams, arī garie treniņi, savācot noskrietās stundas un veidojot izturības bāzi. Lai ar to distanci tiktu galā, ir jābūt zināmai izturībai un spēkam, nevar vienkārši tāpat vien aiziet un noskriet,” pauž skrējēja.

Lai arī iztikts bez lieliem starpgadījumiem, aptuveni pusē distances bijis jātiek pāri lielākajam lūzuma punktam: “Sestdienas dienā ap astoņdesmito kilometru, kad pēc kāpuma sekoja līdzenāks posms. Tad pēkšņi sapratu – kājas sāk atteikties un vairs nevaru paskriet. Nodomāju – nu bāc, vēl taču tik daudz jānoskrien! Bija grūti saņemties, un sāku saprast, ka beigas varētu būt daudz grūtākas un lēnākas nekā biju gribējusi. Tad sāc skaitīt kāpumus, ar ko vēl jātiek galā, un pēkšņi tas paveicamais darbs sāk šķist milzīgs un neizdarāms. Pagāja kāds brīdis, kad sapratu – vairs nekustos tik ātri, cik varētu, bet vēl joprojām kustos, un es to varu izdarīt. Nedaudz sevi jānomierina, jāpasaka, ka tas nav pasaules gals – varbūt nebūs tāda diena, kādu to gribēji, bet tas ir sports un tā notiek.”

Anete apstiprina, ka šādā ultramaratonā vienlīdz būtisks ir gan fiziskais, gan mentālais faktors: “Mans iepriekšējais garākais skrējiens bija 28 stundas. Šogad pēc tām 32 stundām sapratu, ka tik ilgi kustēties es varu – mans fokuss uz mērķi bija tik spēcīgs, ka viss pārējais nav tik svarīgs. Jāsagremo, ka tā distance ir tik gara, stundu – tik daudz. Lielais mērķis bija distanci pabeigt, viss pārējais tiek nolikts malā, un ir tikai ceļš uz priekšu.”

“Sevī biju apņēmusies visos brīžos smaidīt un uzturēt pozitīvo garu, īpaši tad, kad ir kāds cilvēks apkārt, kas atbalsta. Sapratu, ka, ja es pati sākšu ļauties tam, ka ir grūti, tad tā patiešām arī būs. Piespiest sevi pasmaidīt un doties uz priekšu – tas visu var padarīt vieglāku,” stāsta Anete. Klausos sarunu biedres vārdos, un esmu pārliecināts, ka tā tik tiešām arī bijis – Anete nekautrējas smaidīt arī sarunas laikā, un, meklējot piemērotu foto rakstam, secinu, ka skrējēja šādu likumu piekopj arī pārējās sacensībās, kurās piedalās.

Ķeksītis bucket list`ā

Iemesls plati smaidīt latviešu ultramaratonistei bija arī pēc sasniegtā finiša skrējienā apkārt Monblānam. Īpašs prieks par paveikto Anetei bijis, ņemot vērā kādu stāstu no bērnības, kas tolaik vēl mazajai meitenei, iespējams, jau iezīmējis nākotnes ceļu. “Kad man bija kādi 11-12 gadi, ar vecākiem bijām aizbraukuši ceļojumā uz Šveici, un bijām arī uz Šamonī, kas atradās netālu. Vecāki stāstīja – rekur Monblāns, augstākā virsotne, tur ir arī kaut kādas sacensības, kas iet apkārt kalnam. Viņiem bija arī pazīstams draugs – Atis Plakans, viens no pirmajiem latviešiem vispār, kas to distanci bija veicis, un vecāki man par to stāstīja. Toreiz biju vēl mazs ķipars, skatījos uz tiem kalniem un domāju – kāpēc lai kāds vispār tur izdomātu skriet apkārt, turklāt tādu distanci?”

“Tā man tas kopš tā laika arī bija iesēdies prātā, un, kad sāku nopietnāk pievērsties taku skriešanai, vienmēr skatījos arī uz UTMB kā lielo mērķi. Beidzot tikt līdz šai distancei, būt uz starta un arī finišēt – pēc tā visa varēju ievilkt lielu ķeksīti savā bucket list [lietas, ko gribētu paveikt savas dzīves laikā], ka tas ir izdarīts. Tas viss fons un saikne ar pašu maršrutu iedeva lielu gandarījuma sajūtu,” pauž Anete. “Es jau smejos – vecāki paši ir vainīgi, ka esmu tā aizrāvusies ar taku skriešanu. Viņi paši arī sekoja skrējienam un juta līdzi.”

Pirms sacensībām visiem skrējējiem jāpārliecinās ne tikai par fizisko un mentālo gatavību, bet arī par obligātā ekipējuma saraksta aizpildīšanu. Līdzņemamo mantu loks ir gana plašs – sākot no apģērba un ūdens pudelēm, beidzot ar pirmās palīdzības aptieciņu un folija segu. Obligātais ekipējums pilnā sastāvā ir jānes līdzi visu distances laiku, bet arī paši skrējēji saprot – tas viss tiek darīts pašu drošības vārdā. “Ja naktī virs kalnu pārejas ir ap nulli, sportistam kaut kas notiek un viņš beidz skriet, tad jārēķinās ar to, ka ķermenis ļoti ātri atdziest, un ir jāspēj sevi pasargāt. Ekipējumu arī sacensību laikā pārbauda – gan saņemot numuru, gan arī distancē atsevišķos punktos, kur palūdz, piemēram, parādīt mobilo telefonu, lietusjaku. Parādi – ir, un skrien tālāk.”

Veselības un drošības nodrošināšanā būtiska loma ir ne tikai sacensību organizatoriem, bet arī pašiem dalībniekiem, no kuriem tiek prasīts ievērot vienu no svarīgākajiem taku skriešanas pamatprincipiem – spēt parūpēties par sevi un būt pašpietiekamam. Tajā pašā laikā – arī taku skriešanā, līdzīgi kā futbolā, ir būtiski arī fair play principi. “Arī nolikumā ir atrunāts, ka, ja redzi, ka kādam ir slikti, nedrīkst to cilvēku pamest. Piemēram, ja man priekšā kādam paliek slikti, un es esmu pirmā, kas var tikt viņam klāt, es nevaru atmest ar roku un aizskriet tālāk, domājot par savu rezultātu. Tādā ziņā atmosfēra ir laba un viens par otru rūpējas. Man nav bijusi situācija, kad būtu kādam reāli jāpalīdz, bet bieži vien ir situācija, kad jāpajautā, vai viss ir ok.”

“Rezultāts ir otršķirīgs, ja jāpārliecinās par to, ka otram viss ir kārtībā. Šoreiz tā nebija, bet citreiz man ir bijušas situācijas sacensībās, kad skrienu viena un neredzu nevienu sev aizmugurē – ja kaut kas notiek, nav tā, ka turpat blakus ir cilvēki, kas uzreiz varētu palīdzēt,” priekštatu sniedz Anete. To, cik nopietnas ir sacensības, kurās startē tūkstošiem cilvēku, un ar tām saistītie riski, liecina arī nepatīkama statistika – gan šogad, gan pērn sacensībās tika fiksēts arī pa letālam nelaimes gadījumam.

Anete arī atklāj, ka pēc augstākā līmeņa skrējieniem top atlētiem tiek veikti arī dopinga testi, tiesa – ļoti mazā apjomā. “Pelēkā zona ir diezgan liela. Es katrā ziņā priecātos, ja testētu vairāk. Man nebūtu arī iebildumu, ja arī mēs, kādi vadošie Latvijas taku skrējēji būtu, piemēram, Latvijas Vieglatlētikas savienības testēšanas lokā. Šis sports aizvien aug arī globālā līmenī, un, arī parādoties lielākām naudas balvām, varbūt kādam ir lielāka gribēšana lietot dopingu, lai būtu augstākajās vietās. Balvu fonds mums lielākoties ir nekāds – nopelnīt ar taku skriešanas sacensībām principā nevar, līdz ar to arī motivācija lietot kādas aizliegtās vielas, lai kļūtu labāks, varbūt nav tik liela.”

Distances laikā nelielu atelpu bijis iespējams gūt kontrolpunktos, uzpildot ūdeni, nedaudz iestiprinoties vai nomainot kaut ko no ekipējuma. Lielākajos kontrolpunktos katrs sportists varēja izmantot vienas atbalsta personas palīdzību – Anetes gadījumā palīgs bijis viņas vīrs: “Viņš punktā tiek ielaists kādas 10-15 minūtes, pirms tur ierodos es, ieņem vietu un tad var sniegt palīdzību, kāda tajā brīdī ir nepieciešama. Tādā ziņā visi ir vienlīdzīgi – arī top sportisti. Ir noteikta arī viena izmēra soma, kādu drīkst ņemt līdzi. Nedrīkst kāds ierasties ar masāžas kušeti un veselu personālu.”

“Mazajos punktos uzturējos diezgan maz – tik, cik uzpildīt ūdeni un apēst kādu apelsīnu, arbūzu, un devos prom. Kāda minūte vai divas. Lielajos punktos, kur bija atbalsts – tuvāk 8-10 minūtēm. Visbiežāk tur uzēdu kādu buljonu vai zupiņu, kas bija sagatavota, tos pašus augļus, kolu. Maize šogad man ļoti garšoja,” nosmej Anete. “Nedaudz palādēju pulksteni, varēju arī pārģērbt drēbes vai apavus, samainīt vēl kādas ekipējuma detaļas. Mēģināju atrast balansu starp to, lai visu izdarītu, neko neaizmirstu, bet tajā pašā laikā īpaši centos neaizkavēties.”

Kad esi kalnos, un uzmanīgi jāliek katrs solis, baudīt ainavas un dabas skatus laika nav daudz, nenoliedz Anete. “Brīžiem sanāk, bet ļoti īsos mirkļos. Fokuss ir tik ļoti uz to, kur likt kājas, ka paskatīties kaut kur apkārt ir ļoti grūti. Distance apkārt Monblānam pamatā ir kā pārgājienu maršruts, un sestdienā pa ceļam satiku ļoti daudz cilvēku, kas gāja pārgājienā abos virzienos. Atceros, ka gāja viens kungs, kuru es apdzinu. Viņš man uzsauca, novēlēja veiksmi, un noteica – sak, neaizmirsti arī paskatīties apkārt, cik skaisti! Es uzreiz piefiksēju, paskatos – O, tiešām smuki! Tad skrienu tālāk. Kalnu baudīšana pārsvarā notiek vai nu pirms, vai pēc sacensībām. Trasē ir atsevišķi mirkļi – piemēram, atceros saullēktu, kad redzi visas kalnu aprises.”

UTMB uzvarētājs, spānis Kiljans Hornets sasniedza jaunu distances rekordu, 170 kilometrus veicot ātrāk nekā 20 stundās (19:49:30). Starp dāmām ātrākā bija amerikāniete Keitija Šaida – 25 stundas, 15 minūtes un 12 sekundes. Piecās dažādās distancēs finišu sasniedza 28 Latvijas taku skrējēji. OCC skrējienā [55 km] 1. vietu sievietēm 45-49 vecuma grupā guva Irita Puķīte, bet 60-64 grupā augstāko rezultātu sasniedza Iveta Šķiņķe.

Ja mūsu rotaļlaukumā, tad – pēc mūsu noteikumiem

Anete Švilpe atklāj, ka arī viņas iesaistīšanā taku skrējienos liela loma bijusi vecākiem, kas bērnībā veduši uz orientēšanās treniņiem. “Orientēšanās sportā man ne tik ļoti interesēja punktu meklēšana kartē, kā patika pati skriešana pa mežu. Jau vēlāk, kad sāku aktīvāk nodarboties ar skriešanu, un iepazinu taku skriešanu, sapratu – tas taču ir tas pats, kas man jau bērnībā patika,” atceras skrējēja.

Nopietnāk taku skriešanai Anete pievērsusies līdz ar “Stirnubuka” parādīšanos sacensību kartē: “Varbūt bija kādi skrējieni arī pirms tam, kuros piedalījos, bet “Stirnubuks” noteikti bija pirmais, kas iedeva skaidrību – hei, var taču skriet arī pa takām, un ir organizēti pasākumi, kur to var darīt.” Nupat apkārt Monblānam apskrējusī ultramaratoniste skriešanas apavus sies kājās arī rītdien gaidāmajā “Stirnubuka” posmā Tērvetē. “Mēģināšu skriet Buku – 20 kilometru skrējienu,” vēl ar zināmu piesardzību nosaka Anete, liekot noprast, ka vilkme uz sacensībām tik drīz pēc lielākā ultramaratona karjerā vēl nav tik spēcīga.

Šo pašu distanci Švilpe skrēja arī iepriekšējā posmā Strīķupē, kur finišēja trešā: ““Stirnubukā” man patīk arī iespēja iepazīt dažādas Latvijas vietas – piemēram, tā pati Strīķupe. Es tur, visticamāk, pati nekad neaizbrauktu noskriet treniņu, bet, ja man tur ir uztaisīta distance, un ir tikai jāaizbrauc un jāpiedalās – kāpēc ne?” Anete nenoliedz, ka reizēm pietrūkst līdzvērtīgu sparinga partneru, tāpēc arī viņai ir interesanti samēroties spēkiem ar Latvijas ziemas sportu olimpietēm Patrīciju Eiduku un Baibu Bendiku, kas arī dažkārt papildina dalībnieku loku. “Es viennozīmīgi esmu par to, ja pastāv iespēja sacensties, pakonkurēt, un salīdzināties – kur esmu es, kur viņas. Skaidrs, ka mēs esam pilnīgi dažādi sportisti, bet ir forši, ka varam pamačoties.”

Sporta veida masveidības ziņā Latvija ir soli priekšā pārējām Baltijas valstīm, un taku skriešanas sacensību dalībnieku loks neaprobežojas ar tikai ar nišas “burbuli”. Anete gan izceļ arī šī aspekta blaknes, ar ko nereti nākas saskarties: “Man ļoti gribētos, ka cilvēki, kas atnāk no citiem sporta veidiem un piedalās taku skriešanā, respektē šī sporta veida noteikumus un kultūru. Piemēram, tā pati nemēslošana, nemest zemē kādus tukšos iepakojumus. Arī tas, ka trasē jāspēj būt pašpietiekamam, un īsti nav ok otram prasīt pudeli – paņem līdzi savu un kontrolpunktos uzpildi. Diemžēl tas ir redzēts, ka cilvēki šos principus nezina vai negrib zināt un dara pa savam, kas šo kopējo kultūru nedaudz degradē. To būtu ļoti forši redzēt – ja atnāc spēlēties mūsu rotaļlaukumā, tad arī spēlējies pēc mūsu noteikumiem.”

Taku skriešanā Anete šobrīd ir iekšā ar visām četrām - jau runājot par šo sportu, acis viņai deg: “Iepriekš biju parasts ofisa cilvēks ar deviņi līdz pieci darba laiku, bet pirms pusotra gada dzīvi pamainīju un kļuvu par pilna laika skriešanas treneri.” Kopā ar citu Latvijas taku skrējēju Andri Ronimoisu Anete vada “Supervaroņu” komandas treniņus, podkāstu par taku skriešanas aktualitātēm Latvijā un pasaulē, kā arī entuziastu pulciņā piektdienās 6:00 pulcējas uz “Vāveru rītu” skrējieniem Rīgas ielās. “Varbūt ir uzskats, ka uz “Supervaroņiem” nāk trenēties tikai krutie skrējēji, kas cīnās par vietām sacensībās, bet pārsvarā tie ir cilvēki, kam vienkārši patīk skriet, kuriem vietas nav tik svarīgas, bet viņi vienkārši grib skriet tik labi, cik viņi var,” atklāj Anete, un trenēties gribētājus aicina sazināties sociālajos tīklos vai “Supervaroņu” mājaslapā.

Gadu gaitā arī Anetes draugi un tuvinieki ir pieraduši pie viņas nestandarta aizraušanās. “Tagad rādītājs ir tas, ka manai vecmammai vairs nav šoks, uzzinot, ka braukšu skriet 170 kilometrus. Saku viņai, ka braukšu skriet, viņa atbild: “Nu, daudz... Bet tu gan jau zini, ko tu dari,”” smej Anete.

“Šobrīd laikam ir tāds kārtīgs pārdomu periods par to, ko darīt tālāk, jo sacensības vēl ir tik nesenā pagātnē, ka šobrīd vēl uzreiz tik ļoti negribas neko citu skriet. Tāds lielais secinājums laikam ir, ka tuvākajos skatos diezin vai gribēšu skriet 100 jūdzes – man šķiet, ka man tā distance ir nedaudz par garu, un vairāk patīk skriet ko īsāku – 60-100 kilometri, un droši vien vairāk skatīšos tajā virzienā. Konkrēti starti vēl nav padomā – šobrīd vēl ļauju sev ne par ko nedomāt. Diezgan droši gan, ka “Stirnubuks” tajā sarakstā būs, kas vienmēr ir bijis arī sezonas laikā.”

Noslēgumā jautāju Anetei – kas ir tas magnēts, kas viņu tik spēcīgi ir ievilcis iekšā savā nodarbē? “Viens ir tas, ka tā ir iespēja sevi izaicināt un kaut kādā ziņā pierādīt sev, ka vari izdarīt lietas, kas nešķiet reālas. Domājot par tiem pašiem 170 kilometriem, tagad arī liekas, ka tas ir kosmisks attālums. Atceros, ka braucām ar mašīnu atpakaļ no Šamonī – pienāk mana kārta, un sēžos pie stūres. Braucu, braucu, skatos – nobraukti 150 kilometri, kas nav pat tik daudz, cik es noskrēju. Bet tajā brīdī, kad tu tur esi un dari, saproti, ka tas ir izdarāms.”

“Man nav tādas sajūtas, ka es būtu tik ļoti īpaša, ka tikai es to varētu izdarīt, līdz ar to es jūtu, ka to spēj arī citi, un varu citus iedvesmot. Likt noticēt, ka var paveikt lietas, kas pirmajā brīdī šķiet neiespējamas, bet ar darbu, neatlaidību un ticību sev tās ir izdarāmas. Plus, arī būšana dabā un iespēja kaut ko piedzīvot – tas vienmēr būs piedzīvojums, vienmēr notiks kaut kas, ko iepriekš nevar paredzēt. Būs grūti, bet būs arī ļoti skaisti, un no tā visa var gūt baudījumu.”

Foto: Andris Jermuts

     [+] [-]

, 2022-09-09 17:48, pirms 5 mēnešiem
Esmu nogājis to maršutu, bet nu noskriet to un pietam tādā laika posmā tas ir neprāts. Cepuri nost meitenei. Tikai nesaprotu to ka nav bijis laika pacelt acis ainavu apbrīnot, jo tas ir viens no skaistākajiem taku maršutiem pasaulē

     [+] [-]

, 2022-09-09 19:09, pirms 5 mēnešiem
Pidrinkjis rakstīja: Esmu nogājis to maršutu, bet nu noskriet to un pietam tādā laika posmā tas ir neprāts. Cepuri nost meitenei. Tikai nesaprotu to ka nav bijis laika pacelt acis ainavu apbrīnot, jo tas ir viens no skaistākajiem taku maršutiem pasaulē
Ja skrien tik garus gabalus, tad kādā brīdī ieslēdzas "izdzīvošanas" režīms un skati galīgi neinteresē