No takām līdz akmeņu laukiem - taku skrējienu nianses un izaicinājumi

Ierastajām “Susura” (1 km), “Vāveres” (6 km), “Zaķa” (12,5 km) un “Stirnu buka” (19 km) distancēm piepulcēsies arī “Vilks” (70,5 km), kas vienlaikus būs arī Latvijas čempionāts ultragarajos taku skrējienos.

Kamēr pārējo distanču dalībnieki savus startus sāks tuvāk pusdienlaikam, vilki Līgatnē uz starta stāsies jau sešos sestdienas rītā. Starp sacensību dalībniekiem būs arī viens no Latvijas pieredzējušākajiem taku skrējējiem - Andris Ronimoiss.

“70,5 kilometru distancē droši vien noteicošais ir fiziskā gatavība – protams, tas pārbauda arī mentāli, bet izteiktāk mentālais faktors ieslēdzas vēl garākās distancēs,” vērtē “Supervaroņu treniņu” kluba dibinātājs un treneris. “Kad es pirmās reizes skrēju, man vajadzēja nedēļu, lai vispār saprastu, kur es atrodos un vispār varētu pakustēties. Tagad pēc 70,5 kilometriem vajag dažas dienas, lai atkal būtu pilnīgi funkcionāls un varētu visu darīt. Sacensības uzreiz, protams, neskrienu, bet nav vairs tā, kā bija sākumā,” vērtē Ronimoiss.

Skrienot garās distances, taku skrējējam sezona starp sacensībām veidojas astoņu nedēļu ciklos: “Protams, izcilā variantā būtu vairāk. Ja salīdzinām, piemēram, ar klasisko maratonu, tad šis periods ir pat nedaudz īsāks. Maratons ir mega augstā intensitātē, ultramaratons – ne tik.”

Kādas tad ir galvenās atšķirības taku un “klasiskajiem” asfalta skrējieniem, ja neskaita pamatu zem kājām? “Pirmkārt, taku skrējieni ir izteikti reljefaināki. Arī tas, ka vārds “taka” ne vienmēr nozīmē skriešanu pa takām. Tas ietver diezgan daudz - gan to pašu asfaltu, gan zemes ceļus, gan arī takas, un diezgan bieži arī bezceļus,” stāsta treneris. Taku skriešanā “taka” ir stiepjams jēdziens, un ārzemēs tā nereti varot ieņemt, piemēram, arī akmeņu lauka veidolu.

Taku skrējienā pastāv lielāks nenoteiktības un neparedzamības faktors. Izteikti kāpumi un kritumi, tehniskāki posmi ar reljefa maiņām nozīmē pavisam atšķirīgu skriešanas tempu un stratēģiju, ko visu izplānot iepriekš ir diezgan sarežģīti. “Asfalta skrējienā kilometri būs stipri līdzīgi, bet taku skrējiens ir stipri mainīgāks, un tam arī jāgatavojas savādāk – jāspēj tikt gan augšā, gan lejā, skriet pa taisni un jāatstrādā arī iešanas elementi, jo stāvā kalnā ne vienmēr var uzskriet,” stāsta Ronimoiss. “Ļoti precīzi ko prognozēt pa kilometriem ir ļoti grūti, jo apvidus ir ļoti mainīgs. Pat ja ir pieejams trases profils, nevari pateikt, vai kalns būs viegli uzskrienams, vai tur būs kāds tehniskais elements, kas to visu palēninās. Ja salīdzinām ar maratona distanci, tad taku skrējienā pa kilometram plānot, kā skriesi, ir diezgan nereāli. Aptuvens plāns, protams, ir, bet finiša rezultātā tas var būt plus mīnus stundas robežās.”

Foto no Andra Ronimoisa personīgā arhīva.

Skrējienā liela loma ir arī citam nozīmīgam sacensību dalībniekam - mātei Dabai. “Ja stipri līst, trase kļūst slidenāka – tad ir gan dubļi, gan kādi šķēršļi, kas jāpārvar – piemēram, koki, tāpat arī koka tiltiņi, kāpnes vai laipiņas, kas kļūst slideni un padara skrējienu grūtāku. Asfaltā vairāk ietekmē vējš, takās – ar retiem izņēmumiem varbūt mazāk, jo pārsvarā atrodies kaut kur aizsegā,” skaidro “Supervaroņu” treneris. Laikapstākļu pavērsienu iespaidā var nākties veikt korekcijas izvēlētajā stratēģijā, sākot jau ar atbilstoša ekipējuma izvēli. Visgrūtāk – reizēs, kad tas notiek pēkšņi: “Bieži vien var gadīties tā, ka ir pusotra vai divas stundas līdz nākamajam punktam, esi augstu kalnos, ļoti strauji mainās laikapstākļi, un tev tam visam ir jābūt gatavam. Ultraskrējienā ekipējums vairāk vai mazāk ir jānes līdzi, jo viena no taku skriešanas pamata būtībām ir pašpietiekamība, vai, kā saka angliski, semi-sufficient. Ir kontrolpunkti, kuros var dabūt ūdeni, ko ēdamu vai samainīt kaut ko no ekipējuma, bet principā esi pats par sevi.”

Runājot par uzturu sacensību laikā, Andris atzīst – vēders reizēm ir lielākais garo distanču skriešanas ienaidnieks. Ja kājās ir spēks un jauda, bet kuņģis nestrādā kā pienākas, uz priekšu tikt ir divtik grūti. Šādiem gadījumiem Andra labākās zāles ir arī silts buljons vai tēja, bet pamatā skrējējs priekšroku dod enerģijas želejām: “Kontrolpunktos parasti paņemu arī kādu apelsīnu, uzdzeru koliņu, lai dabūtu cukuru. Sāļus es parasti uzņemu tablešu veidā distances gaitā – sevišķi, ja ir karsts, un daudz izdalām svīstot. Citi izvēlas arī īsto ēdienu. Mīnuss tam ir svars, kas jānes līdzi, arī vairāk vietas aizņem, un bieži vien ēdiens ir grūtāk sagremojams. Bet, ja ir laiks un spēja to izdarīt, tas pat ir labāk.”

Gatavojoties startam, savs laiks tiek veltīts arī trases izpētei. Ronimoiss pauž, ka ar maršruta iekalšanu galvā pārspīlēt nevajadzētu, bet svarīga ir spēja nolasīt trases marķējumu un tam izsekot: “Ir jāpaļaujas pašam uz sevi, nevis jāseko kādam citam, domājot, ka viņš marķējumu nolasa pareizi.” Tāpat treneris nelaiž garām iespējas iepazīties ar trasi arī klātienes treniņos pirms sacensībām: “No “Vilka” distances pēdējā mēneša laikā esmu apskatījis jau kādus 80%, līdz ar to man ir diezgan labs priekšstats par to, kas tur sagaida. Trases izpēte noteikti ietekmē gatavošanos sacensībām – vai vairāk jāpatrenē skriešana pret kalnu, ātruma treniņi, kādu ekipējumu izvēlēties un tā tālāk.”

“Bet laikapstākļi to var mainīt būtībā vienā mirklī, un viss plāns var aiziet pa pieskari,” piebilst skrējējs. Šogad aizvadītajā “Vilkaču” taku maratonā Tukuma novadā Ronimoiss 42 kilometru distanci pieveica četrās stundās, 50 minūtēs un septiņās sekundēs, izcīnot trešo vietu, bet “Transgrancanaria” 62 kilometru garajā skrējienā Spānijā finišēja 32. vietā starp 638 skrējējiem, uzrādot rezultātu 6:56:09. Gadu iepriekš latvietis Kanāriju salās startēja 129 kilometru skrējienā, kur 301 dalībnieka vidū uzrādīja 21. labāko rezultātu – 16 stundas, 52 minūtes un 45 sekundes. Šogad “Transgrancanaria” garākajā distancē astoto vietu izcīnīja cits latviešu taku skrējējs Kristaps Magone (14:52:36).

Pievienotā taku skriešanas vērtība ir iespēja redzēt un izbaudīt visdažādākos dabas skatus un ainavas, kas katrai no vietām raksturīgas. Andris Ronimoiss nenoliedz, ka skriešana skaistās vietās psiholoģiski var padarīt skrējienu nedaudz vieglāku, taču vairāk tas notiek caur sajūtām, nevis ar acīm uztverto – sacensību laikā tam neatliek vaļas: “Tam es vairāk veltu treniņus, kad mierīgākā gaitā skaistākās vietas apskatu. Mačos parasti skatīšanās uz augšu vai kaut kur apkārt var beigties ar kritienu, īpaši, ja esi saguris vai zaudējis fokusu.”

Foto no Andra Ronimoisa personīgā arhīva.

“Kopumā es teiktu, ka ļoti reti ir tāds taku skrējiens, kur nedabū kaut kādu vizuālo baudījumu. Pat, piemēram, uz Poliju aizbraucot – tur nebūs tā, ka gribēsies pēc katra metra vilkt ārā fotoaparātu, bet tas nenozīmē, ka tur nav baudāma vide. Tāpat noķer kalnu sajūtu un izdauzies pa reljefu. Arī Latvijā, patiesībā, var sasniegt to pašu. Aizbrauc uz Cēsīm vai Siguldu, un lielai daļai, tur uzkāpjot, pēc tam Alpus vairs tik ļoti negribas. Arī šeit ir gana izaicinoši un gana skaisti,” pārdomās dalās Ronimoiss.

Kā vietas, kurās vienmēr ir patīkami atgriezties, taku skrējējs min Itālijas Dolomītu kalnus un Šveices Alpus. Skriešanai Latvijā Ronimoisam sirdij tuva ir Cēsu apkārtne pie Rakšiem un Ozolkalna. Tāpat – “Smeceres Sila” komplekss Madonā: “Tur ir arī sporta aura – ir gan biatlona trase, gan ļoti daudz taku. Ziemā var slēpot, bet vasarā – izdauzīties pa takām uz nebēdu.”

Gadu gaitā, arī līdz ar pirmajiem “Stirnubuka” posmiem 2014. gadā, Latvijā pakāpeniski veidojusies taku skrējēju komūna, kas ir aktīva ne tikai trasēs, bet arī ārpus tām. Arī šajā izaugsmes procesā diemžēl nav izdevies izvairīties no visiem jau zināmā šķēršļa. “Līdz ar kovida laikiem izaugšana ir nedaudz pierimusi – vismaz tai paaudzei, kas jau ilgstoši ir skrējēji. Es domāju, ka visiem, kas ir iekšā taku skriešanas sabiedrībā, ir svarīgi pastrādāt, lai ienāk jauni cilvēki, lai atgriežas tie, kurus kovids bija nedaudz apturējis. Šobrīd arī sacensību organizatoriem iet nedaudz grūti, jo pēc kovida cilvēki ir diezgan iesēdušies. Varbūt ne tik ļoti uz pašu skriešanu, bet braukt kaut kur sabiedrībā un sacensties – noteikti,” novērojumos daļās Ronimoiss.

Viņš kopā ar “Supervaroņu treniņu” kluba biedreni un vienu no vadošajām Latvijas taku skrējējām Aneti Švilpi kopā veido arī podkāstu “Supervaroņu sarunas”, kur abi pārrunā sporta veida aktualitātes Latvijā un pasaulē, kā arī intervē podkāsta viesus. “Manuprāt, jo vairāk uz priekšu ies valsts attīstība - un man gribētos domāt, ka mēs kā valsts ejam attīstības virzienā – jo vairāk cilvēku nodarbosies ar sportošanu un tieši tautas sportu, kas ir arī taku skriešana. Līdz ar to ir svarīgi, ka ir kaut kāda informācija par to visu un mēs par to runājam, ka ir sacensības,” stāsta Andris.

“Šobrīd mūsu taku skriešanas sabiedrībā ir tāda kā nedaudz iebremzēšanās, bet es domāju, ka kopā – gan "Stirnubuks", gan citu sacensību organizatori, gan mēs kā “Supervaroņi” – to nedaudz izkustināsim. Vai tas nozīmē, ka atkal "Stirnubukā" skries četri, pieci tūkstoši – to grūti spriest, bet tas, ka taku skriešana vismaz kādu laiciņu noteikti vēl būs uz skatuves, arī ir pilnīgi droši – nekur nepaliksim.”

Foto: Mareks Gaļinovskis