Helmuts Rodke: fiziskās formas vērtība

Jautājums – no kāda vecuma un kādām kvalitātēm sportista FF var sākt uzskatīt par vērtību un to respektēt? Runa nav par “parasta” cilvēka, nesportista ikdienas līmeņa kondīciju, kas ļauj vienkārši dzīvot un cept šašliku.

Stāsts ir par ekstrām, kuru iegūšana prasījusi ilgu laiku, piepūli un līdzekļus - un pilnīgi noteikti mēs runājam par spēku, tehniskām prasmēm, muskuļu masu, kaulu stingrību, nervu sistēmas un orgānu adaptāciju.
Neaizmirsīsim arī par sajūtām, ko rada dzīvošana trenētā ķermenī.
Īpašā vērtība nozīmē uzlabotu muskuļu kompozīciju, mitohondriju daudzums tajos, izturīgu sirdi, kolagēna šķiedru kvalitāti cīpslās un Elastīgās Deformācijas Enerģijas daudzumu, ko šīs cīpslas spēj radīt – tas ir jebkura atlētiska sporta pamatā.
Nu, par kādu summu esi gatavs to pārdot un visu zaudēt?

Šo FF kā smagi iegūtu resursu un pat īpašumu viegli sabojā nevajadzīgi otršķirīgi turnīri, pārslodzes, ekspluatēšana divu vecumu komandās + fizisko treniņu trūkums, dārza uzrakšana pirms svarīga starta, trenēšanās “kā visiem”, neieklausoties savā ķermenī, utt.
Galvenie iesaistītie te ir: treneris, vecāki un, protams, pats trenējamais.
Bieži ir tā – kamēr sportistam pašam vēl nav ne zināšanu, ne arī drosmes iebilst, ar viņu var izrīkoties, kā vien tīk, jo ir taču jāklausa.
Dažreiz zem vārda “metodika” var paslaucīt teju jebko (jo vecāki nezina un audzēkņiem nesaprot).

Sportista FF ir stipri mainīga, ar kāpumiem un kritumiem, un, atkarībā no gada treniņu plāna tā atrodas savā specifiskā plūdumā. Gan Ahilleju, gan muguras dziļo muskuļu, gan hormonu stāvoklis nepārtraukti dreifē. Turklāt asinhroni.
Normāli treniņi rada precīzu slodzes/stresa, atjaunošanās un superkompensācijas ritmu. Šī ritma ievērošana katrai muskuļu grupai dod labu rezultātu un ļauj iegūt teicamu formu.

Jebkāda šī ritma nojaukšana, sportista “raustīšana” nelaikā bez sakarīga plāna, kliedzoši nesaderīgas slodzes - sabojā viņa uzkrāto FF un ir pielīdzināmas kaitējumam.
Ja sporta spēļu sezonas beigās redzamākais fiziskais efekts ir sāpoši ceļi un citu savainojumu gūzma + nespēja atsākt pilnvērtīgi trenēties pat vēl pēc mēneša + knapa, īsa (bet forsēta) sagatavošanās nākamajai sezonai, kas atkal vairāk nodzen nekā attīsta - labu FF var neiegūt vispār nekad.
Tāpēc ir lieliski, ja katram sportistam ir kāds, kurš individuāli uzrauga fizisko treniņu plūdumu, atbalsta un reizēm pasargā. Un man šķiet, ka ne Zobu feja, ne Karību jūras pirāti tie nav.

Treniņos tev ir tiesības iegūt labu fizisko formu, un tad ir pienākums par to rūpēties. Un nevienam nav tiesību to sabojāt ar pēkšņām iegribām vai neadekvātu rīcību, kas neatbilst normālai sporta norisei. Savainojumi cīņas karstumā vai paša vainas dēļ neskaitās… Visādi citādi – ja pats sevi cienīsi, tevi cienīs arī citi.