Brāļi Šici pirms olimpiskās sezonas intensīvi strādājuši pie starta uzlabošanas

Jaunā Pasaules kausa sezona kamaniņu sportā sāksies tikai pēc mēneša, taču novembra pašā sākumā izlases dosies uz Pekinu, kur aizvadīs treniņnedēļas. To noslēgumā būs arī sezonas pirmais posms. No latviešiem vienīgā pieredze šajā trasē ir tieši Šiciem, kuri pērn bija devušies uz homologāciju.

“Trase bija grūti prognozējama. Kad mēs tur braucām, galvenais mērķis bija pārbaudīt, vai betons uzliets pareizi. Nevienā vietā nebija pieaudzēts ledus, tas visur bija uzliets vienādā līmenī, kopējot betonu. Bija jātestē, vai trase ir uzbūvēta pareizi, bet domu par to, vai tā ir ātra vai lēna, nebija. Tobrīd šķita, ka trase ir ļoti aizraujoša un interesanta ar saviem knifiņiem, taču vienlaikus arī ļoti gara. Divnieki brauca gandrīz minūti, kas ir neierasti,” saka Šics.

“Ļoti svarīgs ir starts. Tiesa, tur viss ir nepieciešams – gan starts, gan tehnika, gan poza, gan ekipējums. Saprašana būs pēc Pasaules kausa posma un tām trim nedēļām, ko pavadīsim Pekinā. Trase noteikti būs citādāka nekā homologācijā,” skaidro Šics. “Kad tur bijām pirms gada, ledus bija plāns, bet tagad, sociālajos tīklos paskatoties, kā tur iet bobslejistiem, var redzēt, ka tas ir daudz biezāks. Ledus tikai sabiezēs, un trase kļūs ātrāka. Tad arī redzēsim, vai tas trasi būs padarījis sarežģītāku vai vienkāršāku.”

Sportists norāda, ka arī laikapstākļiem olimpiskajās spēlēs būs nozīme, taču, iespējams, ne tik ļoti kā citviet, jo trase Pekinā esot noslēgta ar jumtiem un brezentiem. Tas līdz ar to samazina ārējo faktoru – vēja, lietus, sniega – ietekmi. Rezultāts tādā gadījumā būtu vairāk atkarīgs tieši no braucēju sportiskās meistarības.

Kaut arī priekšā gara Pasaules kausa sezona ar deviņiem posmiem, svarīgākais starts būs Pekinas olimpiskajās spēlēs – četrgades nozīmīgākajās sacensībās.

“Olimpiskajām spēlēm gatavojāmies četrus gadus, nevis tikai šobrīd – šis ceļš sākās uzreiz pēc Phjončhanas. Protams, jauno kamanu cenšamies pielāgot Pekinai, jo mums šajā trasē jau ir neliela pieredze. Pēc novembra trim nedēļām nekādas lielās lietas vairs nevarēs izmainīt, varbūt tikai mazus knifiņus. Tāpēc esam sabūvējuši jaunas ragavas ar detaļām, kuras centīsimies notestēt tieši Ķīnā. Protams, tās tika pārbaudītas nometnē Sočos un tagad Siguldā, bet akcents būs uz Pekinas trasi. Vecā kamana ir kā atskaites punkts. Tā slīd ļoti labi un ātri, bet jaunajai tiek dota iespēja pietuvoties un apdzīt,” atklāj Šics.

Braucējs ir piesardzīgs minējumos par jauno ragavu potenciālu, taču pagaidām viss liecinot, ka galīgi garām aizšauts nav. Starpsezonā brāļi cītīgi strādājuši ne tikai pie tehnikas, bet arī pašu gatavības, turklāt piestrādājuši pie sava starta.

“Šķiet, ko gan veciem bukiem vēl var jaunu iemācīt, bet mēģinājām sevi pārlauzt. Zinām tendences, kā mainās starta rāvieni un tehnika. Manuprāt, sevi pārlauzt ir izdevies diezgan labi, kā arī pārliecinājāmies, kurā virzienā ir jāstrādā. Pagaidām rezultāti liecina, ka tas izdevies diezgan pozitīvi. Ar nepacietību gaidām, kā tas izskatīsies sacensībās,” cerību pauž Šics.

Pēc Oskara Gudramoviča/Pētera Kalniņa un Kristena Putina/Imanta Marcinkēviča aiziešanas Latvijas izlasē palikušas nieka divas divnieku ekipāžas ar brāļiem Šiciem un Mārtiņu Botu/Robertu Plūmi. Ar komandu šobrīd trenējas arī juniori Eduards Ševics-Mikļeševics/Lūkass Krasts, taču to varētu vairāk raksturot ar pieredzes iegūšanu, taču Andris Šics viņos saskata solīdu potenciālu.

“Jā, protams, konkurence savā starpā vienmēr uzlabo rezultātu. Jo lielāka konkurence, jo pašam jābūt labākam. No komandas ir aizgājušas divas ekipāžas, taču treniņos mums ir pievienojies junioru divnieks. Viņi nebūt nav jūtami sliktāki par mums, viņi turpat vien ir. Tas līmenis nav nemaz tik zems. Eduards Ševics-Mikeļševics/Lūkass Krasts ir diezgan tuvu izlases līmenim, lai jau šogad varētu startēt Pasaules kausā. Tas ļoti priecē, potenciāls viņiem ir ļoti labs,” domā pieredzējušais Šics.

Par mērķiem Pekinas olimpiskajās spēlēs viņš gan nevēlas runāt skaļi. “Gribas divus stabilus braucienus, lai finišā varu uzsist bračkam pa kājām un būt laimīgs par paveikto darbu. Rezultātam tādā situācijā arī jābūt.”

Andrim nākamgad apritēs 37 gadi, kamēr Jurim – 39, kas profesionālajā sportā ir diezgan solīds vecums. Abi brāļi gan vienojušies, ka par karjeras turpināšanu lems pēc nākamās sezonas un līdz tam par šo tēmu galvu lauzīt nevēlas.

“Tagad galvenais ir koncentrēties olimpiskajām spēlēm. Par visām vārītēm teikt, ka startēsim līdz 2026. gadam, necenšamies, jo mums galvenais ir šī sezona. Redzēsim, cik esam konkurētspējīgi, un tad arī pieņemsim lēmumu. Protams, tas nebūs atkarīgs tikai no mums, jo tas būs mūsu abu ģimeņu lēmums,” Šics uzsver, cik liela loma sportistu dzīvēs ir tieši tuviniekiem. “Motivācija mums ir pārpārēm. Ir darīts ļoti daudz. Paldies sievām, kuras mūs vēl pacieš un vakaros laiž iekšā mājās, jo, kā no rīta aizvedam bērnus uz skolu, tā tikai pašā vakarā esam mājās. Darām visu, lai pēc tam sev nevajadzētu teikt, ka varējām vairāk, un nebūtu jāsūdzas.”

Līdz šim brāļi Šici piedalījušies jau četrās olimpiskajās spēlēs un mājās pārveduši trīs medaļas – sudrabu un bronzu individuālajās sacensībās un bronzu stafetē.