Treneris Kivlenieks par kamaniņu izlases iespēto PČ un individuālo sniegumu šosezon

Viena medaļa – pārāk maz vai atbilstoši reālajam spēku samēram?

Protams, cerējām arī stafetē tikt pie medaļas. Droši vien bija cerības arī, ka Kristers [Aparjods], Kendija [Aparjode] vai Elīna Ieva [Bota] parādīs ko vairāk. Rezultāti bija ļoti blīvi, līdz ar to katra nianse vai kļūdiņa maksāja vietu.

Treneris Mārtiņš Rubenis pirms čempionāta teica, ka Vistlerā būšot aukstākie laikapstākļi, kādus šosezon esat pieredzējuši. Kā ar to tikāt galā?

Es teiktu, ka ļoti labi. Laikapstākļi vienādi bija visiem. Citreiz paliek siltāks un tiek ietekmēti rezultāti. Šoreiz nebija svarīgi, ar kuru numuru startē, līdz ar to sacensības bija krietni patīkamākas gan sportistiem, gan treneriem, jo nebija jālauza galva par viltībām starta secībā vai ko tamlīdzīgu.

Tāpēc arī rezultāti bija tik blīvi?

Vistlerā vienmēr tie ir ļoti blīvi. Kā jau minēju, katra kļūdiņa un simtdaļa maksā pozīcijas.

Vistlera ir ļoti ātra trase. Pavērtē, lūdzu, kā sportisti tika ar to galā?

Kā kurš. Sākumā gāja grūti, it sevišķi, meiteņu divniekiem. Marta [Robežniece] un Kitija [Bogdanova] Vistleras trasē vispār bija pirmoreiz. Sākumā bija daudz kritienu, kamēr trase tika apgūta. Pēcāk bija arī treniņbraucieni, kuros viņu rezultāti bija ļoti labi. Tāpēc radās pamatotas cerības, ka ar labiem braucieniem varētu izcīnīt medaļu.

Sacensībās tomēr pietrūka braucienu pieredze, kā rezultātā tika pieļautas mazas kļūdiņas, kas liedza iespēju pacīnīties par medaļām.

Ja runājam par Andu [Upīti] un Zani [Kalumu], Anda pērn Vistlerā ar iepriekšējo pārinieci piedzīvoja ļoti smagu kritienu. Domāju, ka tas arī atstāj psiholoģiskas sekas, kas, savukārt, ietekmē rezultātu.

Atkal jāatsaucas uz treneri Rubeni. Viņš teica, ka iepriekšējos divus PK posmus esat dzīvojuši ar domu par pasaules čempionātu. Atskatoties uz čempionātu, varat likt roku uz sirds, ka tehnikas ziņā bijāt augstākajā gatavībā?

Tehnika ir aspekts, kuru uzlabot var vienmēr, bet es teiktu, ka tā šoreiz bija ļoti augstā līmenī. Varbūt pietrūka izpildījuma trasē. Mārtiņš skatījās pasaules čempionāta virzienā, bet es jau vairāk domāju par olimpiskajām spēlēm. Visa šī sezona, vismaz manā skatījumā, tiek pakārtota jau nākamajam gadam. Gribas tehniku pakārtot tā, ka nākamgad atliek tikai piebraukt un nav pēdējā mirklī kaut kas jāmeklē.

Teikšu, ka esam atraduši daudz jauna. Šīs atklātās nianses strādā, bet ir idejas, ko vēl pilnveidot, kamēr ir iespējas braukt pa trasi.

Minēji, ka jau domā par olimpisko sezonu. Vai arī līderes Vācija un Austrija, kuras kopvērtējumā gandrīz visās disciplīnās savā starpā cīnās par uzvaru, arī jau domā par olimpiskajām spēlēm?

Esmu pārliecināts, ka par olimpiskajām spēlēm domā visas komandas. Šajās olimpiskajās spēlēs būs jauna disciplīna, kas ir sieviešu divnieki, līdz ar to tiek samazinātas kvotas pārējām disciplīnām. Tas nozīmē mazāku sportistu skaitu un lielāku iekšējo konkurenci.

Austrieši, izmantojot zinātnes palīdzību, ir atklājuši ļoti interesantu slieču apstrādi. Tiesa, Kanādā viņi to nevarēja izmantot loģistikas problēmu dēļ. Viņiem ir kravas busiņš, kurā iebūvētas dažādas tehnoloģijas. Skaidrs, ka šo busiņu uz Kanādu nebija tik viegli nogādāt.

Kā vērtē jauktās stafetes formātu?

Manuprāt, ļoti interesanta disciplīna, kas man patīk labāk nekā sprints. Ja runājam par tās izdzīvošanu ilgtermiņā, jāvērtē skatītāju interese. Ceru, ka šī disciplīna būs ilgdzīvotāja. Būs nianses, kas nākamsezon mainīsies, piemēram, vīri savā etapā startēs ar vārtiņiem, nevis parastu startu. Ļoti ceru, ka šī disciplīna patiks arī skatītājiem, jo man kā trenerim tā šķiet krietni interesantāka nekā sprints.

Kad pats startēju, to saucu par iedzīšanu. Sprints manā uztverē būtu no augšas līdz trases vidum, nevis no trases vidus līdz apakšai.

Preses konferencē pirms sezonas treneri pajokoja, ka Kristeram Aparjodam sezonas sākumā allaž nav tie labākie laiki tieši startā. Šobrīd līdz sezonas beigām palikuši divi posmi, bet Kristera starta laiki joprojām ir tālu no optimālā. Kāpēc tā?

Kristera sagatavošanās process bija mazliet saraustīts, jo ir sportista karjera un privātā dzīve. Viņam bija daudz mācību Valsts policijas koledžā, kā arī jāiziet prakse. Tāpēc, iespējams, šur tur tika nokavēts vai izlaists kāds treniņš. Domāju, ka Kristers pats jūt, ka viņam fiziski ir vieta uzlabojumiem. Šajā sezonā Kristers varēja nostartēt labāk, bet viņam šī būs arī ļoti liela motivācija pēc iespējas labāk sagatavoties nākamajai sezonai.

Traumu nav?

Cik zinu, Kristeram viss ir kārtībā.

Pāriesim pie dāmu vieniniekiem. Pat ja Kristera rezultāti šosezon nav līdz galam apmierinoši, tie ir vistnotaļ stabili. Dāmām gan ir citādāk...

Ja runājam par Elīnu, šogad ļoti daudz strādāts pie tehniskajiem risinājumiem. Jāatceras, ka viņu visu nomocījusi pleca trauma. Pēc pasaules čempionāta viņa devās mājās un pēdējos divos Pasaules kausa posmos nestartēs.

Dāmu konkurence ir ļoti interesanta. Kurai no sportistēm sanāk biežāk būt augšā, kurai – retāk, bet kopumā dāmu sacensības ir ļoti neparedzamas. Tik nestabilu sezonu sieviešu konkurencē neesmu redzējis sen. Tas, iespējams, saistīts ar konkurences izlīdzināšanos.

Atlikuši divi posmi, kuros roboti (Mārtiņš Bots/Roberts Plūme) vēl var pacīnīties par uzvaru kopvērtējumā. Pārējiem tiks slēgts iekšā pilnvērtīgs eksperimentu režīms?

Tā gluži nevar teikt. Lielākā daļa komandas Dienvidkorejā ir pirmo reizi. Tas nozīmē, ka ļoti svarīgi būs apgūt trasi. Protams, robotiem galvenā cīņa ir par uzvaru kopvērtējumā. Arī Kristers sezonai vēl nav atmetis ar roku un iet uz “pilnu banku”. Domāju, ka šajās divās trasēs Kristeram vajadzētu pašam sev pierādīt, ka viņš ir viens no tiem spices džekiem.

Ja runājam par pārējo komandu, tad šajā trasē bijuši tikai Kendija un Kristers, līdz ar to arī treneriem video analīzē būs jāpalauza galva. Trase ir interesanta. Būtu forši, ja nebūtu devītās virāžas, kur daudziem ir problēmas. Šobrīd mēģinām atrast risinājumus, lai visa komanda spētu nostartēt savā līmenī.

Kas notiek ar olimpisko trasi?

Uz trases homologāciju dosies Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) uzaicināti sportisti un viens treneris. Mūsu gadījumā tie ir roboti un Mārtiņš Rubenis. Šobrīd nav pienākušas ziņas, ka homologācija, kas paredzēta marta beigās, varētu nenotikt.

Lidojot uz Dienvidkoreju, uzdevu jautājumu FIL tehniskajiem delegātiem, bet arī viņi nespēja sniegt precīzu atbildi. Visi ir optimistiski noskaņoti, bet saglabā zināmu piesardzību.

Nobeigumā gribētu teikt, ka nākotnē jāskatās ar pozitīvu skatu. Šobrīd jānostrādā uz robotiem un jāpacīnās par augstāku vietu komandu stafetē. Vēl jādod virsū!