Elīna Ieva Bota par sezonu, traumu un konkurenci kamaniņu sporta elitē

Kā raksturotu šo sezonu?

Viduvēji. Gan rezultātu, gan kopējo sajūtu ziņā. Sezona nebija tik veiksmīga, cik bijām cerējuši. Arī gūtā pleca trauma man liedza cīnīties par augstākiem rezultātiem.

Rezultāti diezgan “lēkāja” šosezon. Kādi tam bija iemesli?

Es teiktu, ka sieviešu sacensībās konkurence ir ļoti sīva, līdz ar to ebkura kļūda maksā vietas. Mēs arī eksperimentējām ar tehniku. Tika uztaisītas jaunas kamanas ar jaunu formu, kas bija izveidota speciāli man. Ar to arī negāja tik viegli, jo nedaudz cietāka vai mīkstāka [vieta kamanās], kur es guļu, un tas uzreiz izmaina sajūtas, braukšanu un, galu galā, arī rezultātu ietekmē.

Kā vērtē sadarbību ar Vācijas speciālistu Janu Eihornu?

Viņš bija ļoti atsaucīgs. Varēja redzēt, ka viņš tiešām vēlas palīdzēt mūsu komandai augt. Piemēram, Oberhofas trasē, kur viņš mums bija blakus, tika iegūta jauna un līdz šim nezināma informācija par Vācijas sportistu braukšanas niansēm šajā trasē. Tas bija liels pluss.

Arī tehnikas jautājumos treneris palīdzēja. Viņš atveda mums jaunas slidas, kuras Oberhofas trasē izmēģināju arī es. Varēja redzēt šo degsmi viņa acīs, kad pateicu, ka Oberhofā vēlētos izmēģināt šīs slidas. Tad viņš strādāja līdz vēlai naktij lai tikai palīdzētu.

Skaidrs, ka Oberhofā viņa loma ir nepārvērtējama bet, kādu pienesumu viņš deva pasaules čempionātā Vistlerā?

Arī piedāvāja līdz šim nedzirdētu informāciju. Tiesa, es šajā trasē pati esmu bijusi tikai divas reizes, līdz ar to centos jaunu informāciju iegūt no visiem.

Protams, viņš centās un darbojās arī Vistlerā, piedāvājot savu redzējumu par nepieciešamajām izmaiņām.

Jautājums par līguma pagarināšanu noteikti ir jāuzdod federācijai, bet tev vaicāšu par sajūtām – vai šķiet, ka viņš varētu atgriezties arī nākamsezon?

Jā, tas noteikti jautājums federācijai, bet man jau šķiet, ka atgriezīsies. Vismaz pēc sezonas viņš komandas kopējā čatā uzrakstīja paldies par sezonu un teica, ka viss bija forši un turpinām šādi strādāt arī nākamajā sezonā.

Pirms sezonas aprunājāmies un šo degsmi varēja just pat telefoniski. Domājams, ka tās nebija tikai politkorektas frāzes...

Jā. Mūsu komandā treniņi un tehniskais izpildījums atšķiras no Vācijas izlases, līdz ar to, manuprāt, viņam bija interesanti pavērot šīs nianses.

Jau pieminēji pleca savainojumu. Pastāsti, lūdzu, sīkāk par to.

Kad sāku gatavoties sezonai un aizvadīju pirmos Pasaules kausa posmus, man ar to plecu nebija problēmu un ar nekas neliecināja [par saasināšanos]. Arī treneris Daniels Fogelis man ik pa laikam apvaicājās par plecu, bet es neko nejutu. Tad pienāca posms Siguldā un sāku just, ka kaut kas nav labi.

Aizbraucu uz pārbaudēm un tika konstatēts iekaisums, kura dēļ ārsti aicināja apdomāties, vai turpināt sezonu. Treneri vienojās ar ārstiem, ka startēšu vismaz līdz pasaules čempionātam.

Pašai nebija domu, ka varbūt tomēr vajag beigt sezonu vēl ātrāk?

Ārsti teica, ka labāk visu likt pie malas un savest kārtībā veselību, jo tuvojas olimpiskās spēles, kas ir svarīgākas nekā šī sezona. Šobrīd grūti teikt, kā būtu bijis labāk...

Kā šobrīd jūties?

Rūgtums par sezonu, kas tika pabojāta traumas dēļ, ir, bet šobrīd strādāju ar speciālistiem un apmeklēju procedūras. Domāju, ka viss iet uz labo pusi un līdz nākamajai sezonai izārstēsim šo traumu.

Šobrīd esmu rehabilitācijas procesa sākumā plāns ir strādāt līdz vasarai un tad skatīties, kā jūtos.

Gatavojoties sarunai, atradu, ka studē programmā ar nosaukumu “Sports, tehnoloģijas un sabiedrības veselība”. Saprotu, ka tev atlicis pēdējais semestris?

Jā, šobrīd rakstu bakalaura darbu.

Atskatoties uz trīs studiju gadiem un sportošanu augstākajā līmenī, kā bija apvienot?

Es teiktu, ka augstskola man savā ziņā palīdzēja. Kad sezonas gaitā jūtu, ka visa ir par daudz, mācības ļāva savā ziņā atslēgt prātu. Nebija arī tādas izdegšanas, jo laikam labi mācēju visu sarunāt ar pasniedzējiem, līdz ar to nebija tā, ka uzreiz pēc atbraukšanas no sacensībām pa taisno dodos uz skolu. Protams, darbus pildīju arī ārzemēs, lai neiepaliktu no pārējā kursa.

Sportisti bieži vien par augstāko izglītību sāk domāt tikai brīdī, kad profesionālā karjera tuvojas beigām, bet tev līdz tam vēl tālu. Kāpēc izdomāji sākt studēt jau laicīgi?

Es laikam nespēju būt mierā. Man visu laiku kaut ko gribas darīt arī ārpus sacensībām un iegūt jaunas zināšanas. Skaidrs, ka nesportošu visu mūžu, bet man vismaz būs sava veida drošības spilvens.

Nedaudz atgriezīsimies pie spēku samēra kamaniņu sporta virsotnē. Austrieši ne gluži pārsteidza, bet spēja piedāvāt cīņu, kādu vācieši, iespējams, nebija gaidījuši. Vai tas vairāk mobilizēja arī mūsu komandu?

Mūsu mehāniķi arī konstanti domā, kā kamanas padarīt ātrākas, ērtākas un labāk vadāmas. Austriešu sniegums nav pārsteigums, jo viņiem tomēr ir liels finansējums tehnikas attīstībai. Domāju, ka vācieši tagad strādās divtik vairāk.

Zinot, kur norisināsies olimpiskās spēles, vai līderu grupu papildinās arī itāļi?

Ņemot vērā, ka trase būs jauna un mēs neviens nebūsim tur braukuši, domāju, ka visi būsim vienādā starta pozīcijā. Itāļiem ir Dominiks Fišnallers, kurš ir ātrs jau šobrīd, līdz ar to viņš noteikti būs spēcīgs mājas trasē.

Olimpiskajās spēlēs renes sportā tomēr pieredzēts, ka mājinieki “dzīvo” trasē un tad sacensībās parāda rezultātus, kas ir krietni labāki nekā viņu veikums sezonas posmos. Šeit laikam tas stāsts nebūs, vai ne?
Domāju, ka nebūs. Tad jau redzēs, bet domāju, ka nebūs. Jāatceras arī, ka trase visu šo laiku ir vēl tiek būvēta.

Nobeigumā – kāds būs plāns šai vasarai?

Vēl tāda nav. Satiksimies ar komandu un treneriem, lai to sastādītu.