Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Tagad līdzjušanas mode ir krietni mainījusies. Ja es teikšu, ka man viens no spilgātakajiem līdzi jušanas notikumiem bija “Daugavas” futbola komandas spēles apmeklējums 1970. gada pavasarī, kad tā, spēlējot PSRS 1. līgā pret Žitomiras “Automobilist”, spēja savākt pilnas stadiona tribīnes (14 000), tas var likties kā murgs. Uz PSRS 1. līgu? Un kas tā Žitomira vispār ir? Jā, var piekrist viedoklim, ka padomju laikos nebija daudz iespēju, kā izklaidēties, bet sportu divos pieejamajos TV kanālos tomēr rādīja diezgan daudz. PSRS augstākās līgas futbolu un hokeju, šad tad arī basketbolu, bet, ja gribējās iegūt lielāku klātesamības sajūtu, bija tāda radio pārraide – “Majak o sporte”, kur spēļu vakaros (dienās) notika sasaukšanās no futbola un hokeja stadioniem. Tiesa, tikai augstākās līgas. Bet “Dinamo” jau tad arī spēlēja PSRS čempionāta augstākajā līgā. Pārsvarā gadījumu spēļu komentētāji bija profesionāļi, bet atmiņā iespiedusies arī kāda hokeja reportāža no Kijevas, kur komentētājs pārraides vadītājam Maskavā centās iestātstīt, ka “Sokol” paliek... divu spēlētāju sastāvā. Jo ir trīs noraidītie. Kad sasaukšanās vadītājs bilda, ka tā nemēdz būt, Kijevas reportieris vēl iebilda: “Bet es taču redzu, ka ir trīs noraidītie!” Tovakar Kijevā uz hokeju bija aizsūtīts iesācējs no kāda cita sporta veida.

1990. gada rudenī, kad sāku strādāt “Dienā”, varēju kaifot – “Diena” bija pirmais preses izdevums Latvijā, kas abonēja ne tikai “Reuter”, bet arī AP, kur par NHL daudz nebija, bet tomēr – visu spēļu rezultāti pa trešdaļām ar vārtu guvējiem un piespēlētājiem un, ja nemaldos, tad arī ar vārtsargu statistiku. Arturs Irbe un Sandis Ozoliņš tad vēl NHL nespēlēja, bet bija redzama platforma, kur iegūt vismaz kaut kādu informāciju. Tagad tas varbūt liksies kā murgs, bet pirms trīsdesmit gadiem, kad Latvijā sākām uztvert “Eurosport”, TV pārraižu programmu “Diena” “aizņēmās” no kāda cita izdevuma, liekas, no Vācijas. Zinot, ka Amerikā un cikos ir “All stars” spēle hokejā, kopā ar kolēģiem steidzāmies uz redakciju, lai “Eurosport” to skatītos, taču nezin kādēļ to nerādīja... Tagad, protams, par šādu naivumu nāk smiekli. Jo attālināti var sekot līdzi gandrīz visiem pasaules lielā sporta notikumiem. Ja ne par brīvu, tad par naudu noteikti. Kad 1992. gadā NHL vispirms sāka spēlēt Arturs Irbe, pēc tam arī Sandis Ozoliņš, AP vēl pāris gadus bija vienīgais informācijas avots par NHL hokeju.

Internets, bet, protams, ne mūsdienu izpildījumā, parādījās 1995. gadā, kad, ierodoties pie draugiem “Dienā”, kaifoju, ka tur atrodamas visas Amerikas/Kanādas līgas ar visu tā brīža statistiku. Latvijas Olimpiskajā komitejā, kur tad mājvieta trīs gadus bija “Sporta Avīzei”, arī bija internets, bet ar...iezvanu. Katru reizi, kad kaut kas noplīsa, procedūra bija jāsāk no jauna. Tā, pirms 1996. gada pasaules hokeja čempionāta B grupā, mūsu ārzemnieku statistiku meklēju visu nakti... Jā, Leonīds Beresņevs togad bija nosaucis 62 izlases kandidātus, šodienas tehnoloģiju apstākļos tie ir pāris klikšķi, arī tālrunī (!!), un Zemgus Girgensona vai Teodora Bļugera NHL statistika mums izlec priekšā kā uz līdakas pavēli.

Ja gribi redzēt NHL vai NBA tiešraidi, lūdzu! Ja nekļūdos, tad kaut kad 1993. vai 1994. gadā NBA ienāca arī Latvijas TV – svētdienās kā spēļu apskats un vienas spēles translācija, protams, ar krietnu nobīdi laikā. 1994. gadā kopā ar Armandu Puči kanālā RBS komentējām Stenlija kausa finālsēriju – Ņujorkas “Rangers” pret Vankūveras “Canucks”... ar dienas vai divu nobīdi. Kas mums, protams, mazliet palīdzēja, jo “Sport-expres” jau bija plaša publikācija par katru no spēlēm. Tad tas bija kaut kas! Tagad – ikdiena. Gribu, skatos Spānijas čempionātu futbolā, gribu – skatos NBA. Nepaspēju uz biatlona pārraides sākumu, pāris klikšķu TV, un skatos, kā Andrejs Rastorgujevs vēl nav neko aizšāvis garām.

Mūsdienu tehnoloģiju iespējas ļauj jebkuram Latvijā dzīvojošajam sporta fanam just līdzi gandrīz visam pasaules sportam, kas, protams, ir ļoti labi. Radot skatītājam gan klātesamības efektu un ļaujot viņam tapt arī par profesionālu... skatītāju, līdzjutēju jeb fanu. Kas man ir saprotams, bet principā ne visai. Kad mūsu hokeja Doks – Jānis Kvēps strādāja ārzemēs, jautāju, ko viņš dara brīvajā laikā. “Kā? Skatos Vācijas bundeslīgu futbolā!”, atbildēja Doks. 1996. gadā kāds mans draugs strādāja Briselē, naudas ne sevišķi daudz, brīvā laika pietiekami. “Aizkarus ciet! Un skatos Anglijas premjerlīgu!” Ap gadsimtu miju man bija draugs no Zviedrijas, kurš... juta līdzi “Liverpool”, viens no dēliem – “MU”, otrs – “Chelsea”. Ar visu fanu atribūtiku un TV nepalaižot garām nevienu “savējo” spēli. Kāpēc ne kāda no Zviedrijas futbola komandām? Ai! Ne tas līmenis, un Anglijā ir daudz interesantāks čempionāts. Neteikšu, ka visa trijotne savā starpā kāvās, bet, kad bija “savstarpējā” spēle, tad... Kā saldais ēdiens – kādreiz aizbraukt uz Liverpūli, Mančestru vai Londonu – uz maču stadionā. Kāpēc mani zviedri juta līdzi Anglijas klubiem? Jā, jā, arī garlaicības mākti. Bet virtuālais klātbūtnes efekts dod dzīvei lielāku jēgu.

Kā zināms, ir sporta veidi, kas ir tipiski t.s. TV ekrānu sports. Kā bosbslejs, kamaniņas, skeletons, arī biatlons. Kur klātesamība sacensībās nekādas priekšrocības nedod. Pat četrās ziemas olimpiskajās spēlēs, kur esmu bijis, šo sacensību mirkļus tvēru TV vai kādā no lielajiem ekrāniem trases malā. Nu nobrauc Mārtiņš Rubenis Nagano ļoti ātri, bet to tu pa īstam pamani tikai finišā, kad rezultāts redzams jebkuram TV skatītājam. Ar aci to ātrumu nepamanīsi. Biatlonā vismaz bija tāda esktra, ka daļa žurnālistu varēja būt šautuves zonā aiz treneriem. Kur brīžos, kad mūsējais nešauj, vari uzzināt kaut kādas nianses no Vitālija Urbanoviča. Bet principā tāpat meklēju ekrānu, kur viss redzams. Vismaz kaut kāds klātesamības moments. Jo pēc finiša vari iztaujāt sportistus. Esmu bijis Slovēnijas Planicā, kad tramplīnlēcēji lido 200 metrus, ko uz vietas reāli nav iespējams novērtēt. Ja vien akurāt neesi blakus tai vietai. Kas lielākai daļai skatītāju nemaz nav svarīgi. Viņi pie bufetēm iedzer alu vai kaut ko stiprāku, uzēd desiņas, uzdejo un uzdzied. Sporta sacensības viņiem vienkārši ir vieta, kur patusēt. Kā nu jau arī lielai daļai Rīgas “Dinamo” spēļu apmeklētājiem. Kuri šad tad ij nezina, kāds spēles rezultāts, vai pat vēl trakāk – nezina, ar ko “Dinamo” spēlējis. Arī tāda mēdz būt līdzjušana. Kā biznesa vakariņas, kas itin populāras NHL un NBA.

Lai gan neesmu sevišķi lētticīgs, bet arī man var šo to iestāstīt. Viens no tādiem mītiem ir, ka Kanādas hokeja līdzjutēji ir labākie pasaulē, ka hokejs viņiem ir kā reliģija un viņi izprot visas šīs ātrās spēles nianses. Diemžēl 2008. gada pasaules čempionāts Halifaksā šo mītu apgāza. Pat Kanādas izlases spēlēs skatītāji zālē nāca iekšā piecas minūtes pēc trešdaļas sākuma un gāja ārā piecas minūtes pirms trešdaļas beigām. Lai nebūtu jāstāv rindā pēc alus un čipšiem! Vai arī steidzās prom, nesagaidot spēles rezultātu. Lai ātrāk tiktu pie sava auto. Kanādas un Krievijas mačā Vankūveras olimpiskajās spēlēs tā gan nebija, bet varbūt tur bija kopā nākusi šī īstā līdzjutēju armija. Skaidrs, ka katram sporta veidam un katrai līdzjutēju armijai ir savi tikumi un likumi. Biju dzirdējis, ka angļu futbola līdzjutēji spēj visas 90 spēles minūtes stadionā dziedāt. Par ko klātienē pārliecinājos 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Futbola klasikā: Anglija pret Franciju. Angļi dziedāja gan pirms Lampards iesita pirmo golu, gan arī pēc tam. Pat spēles beigās, kad Zidāns panāca 1:1, viņi vēl dziedāja, mazliet pieklusot tikai kompensācijas laikā, kad Zidāns realizēja 11 metru sitienu. Lai tūdaļ pēc spēles beigām visi draudzīgi pie stadiona sētas atbrīvotos no pārstrādātā alus. Latvietis šādā situācijā droši vien meklētu kādu aizvārti vai vismaz nostātos aiz autobusa. Angļi – stroķus ārā, kā jau pavisam brīvi brīvās pasaules līdzjutēji.

Tagad, kad NBA mums ir četri basketbolisti, katra NBA ziņa tiek norīta kā austere, spēles iespējams vērot tiešraidē un rodas virtuāls māns, ka mēs esam kopā ar Kristapu Porziņģi, Anžeju Pasečņiku, Rodionu Kurucu un Dāvi Bertānu. NHL tas pats, tikai varoņi citi – Teodors Bļugers, Zemgus Girgensons, Elvis Merzļikins, Matīss Kivlenieks un Rūdolfs Balcers. Ja varonim spēle iet no rokas, tad varoņi esam arī mēs, fani. Porziņģa jebkuru metienu varam izgaršot vairākas reizes. Tā vakaru pēc vakara (nakti pēc nakts), un Kristaps jau kļuvis par savējo, gandrīz par dīvāna biedru, kaut reāli viņš ir tikpat tālu kā pērn un aizpērn. Bet virtuālajā realitātē viņš ar mums ir kopā pie vakariņu galda un alus glāzes. Kur varam viens otram stāstīt arī lietas, par kurām publiski varbūt nemēdz runāt. Taču, ja pie raksta pat ir paredzēta vieta manam komentāram, tas noteikti jāizmanto. Un tad uzzinām, ka Dončičs tāds slovēņu cīsiņš vien ir, kurš liepājniekam var tikai pienest bumbas, ka tādu “murdu kā Elvis vēl vajag pameklēt”, ka Zirgam (lasi, Zemgum Girgensonam) NHL nav ko darīt, ka viņš tāds darba zirgs, kurš neko neprot hokeja laukumā, vien ir... Nezinu, kādam gan jābūt naidam vai promilēm, lai visvisādi apņirgtu savus labākos sportistus. Bet! To dod šī virtuālā līdzi jušana. Kur: ja jau es to mēslu skatos, tad man ir tiesības pieprasīt tikai uzvaras, gūtos vārtus vai atvairītās ripas.

Eh, tāds pesimistisks šoreiz iznācis mans murgojums! Varbūt arī tāpēc, ka joprojām sporta spēles vairāk skatos ar savām acīm hallēs un stadionos, virtuālo realitāti izvēloties tikai tad, kad nevaru būt klāt. Ja kādu esmu aizvainojis, tā tas nebija domāts.