Vai trenerim Zībartam bija taisnība?

Rīgas TTT veikums 20. gadsimta otrajā pusē atgādina meteora traukšanos tuvu Zemes atmosfērai – spoža uguns lode atstāj garu, izteiksmīgu gaismas asti. Oļģerta Altberga vadībā uzkāpušas Eiropas tronī (1960, 1961, 1962), rīdzinieces tajā noturējās vairāk nekā 20 gadus, tikai 1963. gadā palaižot priekšā Sofijas “Slavia” vienību no Bulgārijas.

TTT savā ceļā noslaucīja visu un visas – no 1964. līdz 1975. gadam komanda uzvarēja divpadsmit Eiropas Čempionu kausa izcīņās pēc kārtas. Tas pats atkārtojās 1977., 1981. un 1982. gadā. Pavisam no 1966. līdz 1983. gadam rīdzinieces Eiropā izcīnīja 115 uzvaras pēc kārtas.

Kāpēc radās pauzes? Kāpēc TTT nespēlēja 1976., 1978., 1979., 1980. un 1984. gadā? Atbilde ir vienkārša – 1976. gadā Kanādas pilsētā Monreālā notika pirmais Olimpiskais turnīrs basketbolā sievietēm. Padomju Savienības sporta vadoņiem tas šķita daudz svarīgāks nekā Eiropas Čempionu kauss.

Pirms nākamajām Olimpiskajām spēlēm situācija atkārtojās – padomju komandas Eirokausos nespēlēja ne pirms Maskavas, ne Losandželosas spēlēm. Pirmajā gadījumā gatavošanās četrgades galvenajam notikumam bija tik svarīga, ka tika izlaistas arī 1978. un 1979. gada sezonas.

Nav garantiju, ka TTT septiņdesmito gadu beigās Eiropā nepakluptu – Padomju Savienības čempionātā klupieni notika diezgan regulāri, taču vēsturē palikusi uzvaru sērija 17 gadu garumā. Līdz minimālam zaudējumam Čempionu kausa pusfinālā 1983. gada ziemā pret Rietumvācijas čempioni "Agon 08 Dusseldorf" (75:73, 49:52, summā 124:125).

TTT sezonas Eiropas Čempionu kausā

TTT – atbilstoši turnīra formātam – no 1963. līdz 1985. gadam bija vienīgā Padomju Savienības pārstāve Čempionu kausā. Ja citas padomju komandas nestartēja, kas bija galvenās rīdzinieču konkurentes? Komandas no Bulgārijas, Čehoslovākijas, Polijas, Austrumvācijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas un Rumānijas – Austrumu bloka valstīm.

Turnīra pirmsākumos Čempionu kausā startēja komandas no Marokas un (Portugāles toreizējās kolonijas) Angolas, taču Rietumeiropas pārstāvniecība turnīra izšķirošajās spēlēs bija maza un vāja. Līdz 1980. gadam konkurenci Austrumblokam spēja izrādīt tikai trīs Rietumu komandas – divas no Itālijas (Vičenca, Sesto Sandžovanni) un viena no Francijas (Klermona).

Rietumnieces līdz 1968. gadam netika četriniekā un tikai 1971. gadā pirmo reizi spēlēja finālā. Sezonās, kad turnīrā piedalījās TTT, viņām nebija izredžu – šī sērija pārtrūka tikai 1983. gadā, turnīra 25. sezonā. Izņēmums bija gads bez rīdzinieču līdzdalības – 1978. gadā vēsturisku titulu izcīnīja “Geas” klubs no Milānas piepilsētas Sesto Sandžovanni.

Basketbols nebija izņēmums. Padomju Savienība un tās satelītvalstis tieši tāpat dominēja sieviešu volejbolā. Eiropas klubu čempionu pirmo reizi kronēja 1961. gadā, bet pirmā Rietumu komanda – Nīderlandes “Van Houten” – pie bronzas tika 1976. gadā. Holandiešu “Dokkum” finālu sasniedza 1982. gadā. Itāliešu “Olimpia Ravenna” padomju dominanci pārtrauca 1988. gadā – 28. sezonā.

Handbolā līdzīgi. Dānijas un Rietumvācijas klubi mēģināja konkurēt ar Austrumbloku, taču zaudēja. No 1966. līdz 1988. gadam Čempionu kausā sievietēm uzvarēja tikai Padomju Savienības, Austrumvācijas, Dienvidslāvijas un Ungārijas klubi.

Una tirannia assoluta – absolūta tirānija. Tā Rīgas dominance Eiropas Čempionu kausā nodēvēta “Geas” kluba mājas lapā. Nebija jau nekāds brīnums. Pirms 50 gadiem Rietumeiropā nebija profesionālu sieviešu klubu, tāpat kā nebija oligarhi un neizsmeļams amerikāņu spēlētāju tirgus.

Itālija kļuva par Eiropas klubu basketbola flagmani – tieši Apenīnu pussalā septiņdesmitajos gados sāka veidoties profesionālas sieviešu basketbola un volejbola komandas. Nākamajās divās desmitgadēs tās kļuva par labākajām Vecajā pasaulē, kamēr sastapa arvien pieaugošu konkurenci.

Kāds bija Itālijas sieviešu klubu basketbols 1969. gadā? Desmit komandas, 18 spēļu sezona bez “play-off” un aizliegums spēlēt ārzemniecēm – leģionāres varēja piedalīties tikai Čempionu kausā. Sezona sākās novembra vidū un turpinājās līdz martam.

Kas notika nākamajā desmitgadē? Klubos parādījās pirmie dienvidslāvu treneri, piemēram, Milans Vasojevičs un Jaroslavs Demsars. Izauga vietējās zvaigznes, spēles kļuva ātrākas un rezultatīvākas. “Geas” komandu Čempionu kausā pārstāvēja dienvidslāvu spēlētāja Marija Vegera. A sērijas komandu skaits 1977. gadā pieauga līdz 16, sezona sākās oktobrī un turpinājās līdz maijam.

Kas ir paritātes pretstats? Hegemonija. Septiņdesmitie gadi Eiropas sieviešu klubu basketbolā bija hegemonu laiks. TTT valdīja PSRS čempionātā un Čempionu kausā. Rietumos tā pati situācija. “Geas” 1970.-1978. gadā astoņas reizes triumfēja Itālijas čempionātā, bet Klermonas Universitātes klubs (le CUC) no 1968. līdz 1979. gadam palika nepārspēts Francijā.

Vietējo čempionātu uzvarētāji

TTT bija hegemona un “mūžīgā favorīta” lomā, galveno konkurenci sastopot Padomju Savienības čempionātā un Tautu spartakiādēs. Rīdzinieces ar Uļjanu Semjonovu sastāvā nevarēja pārsteigt nevienu. Mūsdienās neko tādu atkārtot nav iespējams – tas bija cits laikmets.

Situāciju mainīja profesionālu klubu dzimšana Rietumeiropā, leģendārais Devītais pants un starptautiska spēlētāju tirgus izveidošanās 20. gadsimta 80. gados. Amerikāņu vidusskolu un augstskolu meiteņu komandas sāka saņemt tikpat daudz nodokļu maksātāju naudas kā puiši.

Efekts bija graujošs. Pārdesmit gadu laikā ASV tika izveidotas divtūkstoš studentu komandas visos līmeņos, tai skaitā 350 vienības Nacionālās studentu sporta asociācijas (NCAA) pirmajā divīzijā vien. Amerikānietes 1986. gadā Maskavā pārtrauca Padomju Savienības dominanci, Pasaules kausa finālā pieveicot titulētās pretinieces ar 108:88.

Līdz WNBA izveidei pagāja vēl 11 gadi – augstskolu absolventes sāka plūst uz Eiropu, nodrošinot darbaspēku visos iespējamos tirgos no Islandes ziemeļos līdz Kiprai dienvidos. Tā bija jaunā realitāte. Eiropieši nesnauda – pēc Itālijas sieviešu klubu sports vēl dziļākas un spēcīgākas saknes laida Francijā un Spānijā. Minētās lielvalstis pirmos lielos panākumus guva deviņdesmitajos gados.

Nākamais pagrieziena punkts sekoja 2002. gada novembrī. Starptautiskā afērista Šabtaja fon Kalmanoviča ierašanās Jekaterinburgā iezīmēja superklubu dzimšanu. Eiropieši varēja tikai noskatīties, kā krievu un turku bagātnieki atvēlēja miljoniem dolāru jaunajām rotaļlietām.

Sākot no UGMK pirmā triumfa 2003. gadā, vidusmēra klubiem ar vidusmēra budžetiem kļuvis daudz grūtāk konkurēt pret superkomandām. Pēdējās 13 sezonās milžu hegemoniju izdevies pārtraukt tikai divreiz – 2011. gadā to paveica Lukass Mondelo un Salamankas “Avenida”, bet 2015. gadā Natālija Hejkova un “USK Praha” (Valensijas 2012. gada modelis bija burbuļa projekts).

TTT pērn izcīnītās uzvaras pār Stambulas “Fenerbahce” un 27. novembrī nopelnītais panākums pār UGMK liecina, ka sportā ne visu nosaka nauda. Palikusi vieta pārsteigumam, neprognozējamībai un sportiskam brīnumam. Ja tā nebūtu, klubu basketbols vairāk neradītu interesi.

Profesionālajā basketbolā pastāv tikai šodiena. Pagājušajā nedēļā izcīnītā uzvara tālākajā ceļā neko negarantē. Tā bija regulārās sezonas spēle, nevis “play-off” sērija vai cīņa par titulu. Noliekot pārējo malā, jāpiekrīt trenerim Zībartam – tā bija līdz šim pārsteidzošākā uzvara Latvijas sieviešu klubu basketbola vēsturē. Paldies!

Izmantotie resursi:
Zem diviem karogiem man paiet laiks
Lielāka, garāka, latviskāka: Eirolīgas sezona...
Māris Noviks Amerikā: KKK un Devītais pants