Pahars: "Uzvarējām, jo bijām viena ģimene"

Marians Pahars: "Ļoti grūti kaut ko pateikt, iztērēju ļoti daudz emociju. Dažreiz uzvaras nāk viegli un skaisti, bet dažreiz kā šodien – grūti, brīžiem ne pārāk skatāmi, cīņā un miglā. Gadās dažādi, bet uzvara ir uzvara. Pēc vārtiem nedaudz nosēdāmies, bet viņi, tieši pretēji, gāja uz priekšu. Agrie vārti ietekmēja pat ne spēles iznākumu, bet gan zīmējumu. Domāju, ka varējām nospēlēt daudz spēcīgāk tieši uzbrukumā, bet pēc ātrajiem vārtiem sargājām rezultātu. Arī man tai skaitā bija sajūta, ka labāk lieku reizi neiet un nospēlēt drošāk.

Kaut kur mums nedaudz paveicās, kaut kur glāba Vaņins un aizsargi, bet kopumā spēli sākām ļoti spēcīgi. Arī tā ir pieredze, un mums ir jāmācās pie rezultāta 1:0 gūt otros vārtus. Diemžēl bija daudz zaudētu bumbu, bet pēc nedēļas jūs to visu aizmirsīsiet. Izcīnījām Baltijas kausu, un tas ir pats galvenais. Nezinu, kādi uzdevumi bija citām komandām – kāds varbūt iespēlēja sastāvu vai kādam deva spēles laiku, bet mēs pirms turnīra izvirzījām uzdevumu izcīnīt kausu. Un mēs to sasniedzām. Kādā ceļā to ieguvām, analizēsim pēc tam."

- Vai šī trofeja ir svarīgākā tavā karjerā?
- Domāju, ka katra trofeja manā karjerā ir ļoti svarīga. Patiesībā ne tik daudz man to ir bijis. Divas līdz šim un viena tagad. Skaidrs, ka izlašu līmenī tas ir pavisam citādi. Tas ir ļoti nopietns līmenis, un ļoti gribējās uzvarēt. Bija ļoti grūti, un esmu pateicīgs līderiem, kuri to izdarīja. Bet, godīgi sakot, kopumā šajā izlasē nebija neviena lieka cilvēka. Visi ļoti organiski iekļāvās sastāvā, bija labs kolektīvs. Nebija nevienas problēmas, par kuru varētu aizdomāties. Bija tik ļoti pozitīva atmosfēra – pateicoties tam un pateicoties tam, ka bijām viena ģimene, arī uzvarējām. Un šī, protams, manā dzīvē ir ļoti svarīga trofeja. Domāju, ka vienmēr paliks, un to man vairs neviens neatņems.

- Šabala sildīties aizgāja jau pašā sākumā, bet laukumā izgāja vien puslaika beigās.
- Domāju, ka Gauračam ir kāda problēma. Kādā epizodē viņš nepaspēja malā tikt līdzi savam aizsargam, bet apmainījāmies pāris frāzēm un viņš teica, ka ir gatavs spēlēt vēl. Taču gribēju dot Valērijam piecas minūtes pirms puslaika beigām, lai viņš pagūtu ieiet spēlē. Iemesls bija tikai tas – citādi domāju, ka Gauračs būtu varējis puslaiku nospēlēt arī līdz beigām.

- Kāda ir atšķirība starp trofeju, kas izcīnīta kā spēlētājam, un trofeju, kas izcīnīta kā trenerim?
- Sajūtas ir pilnīgi atšķirīgas. Ir patīkami to izcīnīt kā spēlētājam, bet domāju, ka tas pēc 20 minūtēm parasti tiek aizmirsts. Uzvarēt kā trenerim ir nozīmīgi, jo tu vadi komandu, vadi gatavošanos, sagatavo plānu. Tā nav tikai viena spēle – tās ir divas spēles, un tas ir ļoti sarežģīts darbs. Kad biju spēlētājs, likās, ka tas ir viegli, bet tagad tam vairs nepiekrītu. Tas paņem ļoti daudz enerģijas un emociju, un ir jāsaprot lietas. Protams, ka, uzvarot kā trenerim, tas nozīmē vairāk, bet domāju, ka spēlētāji šobrīd jūtas tāpat kā es.

- Pamatsastāvā bija trīs izmaiņas un pilnīgi cits izvietojums. Kāds bija izmaiņu iemesls?
- Viss bija atkarīgs no tā, ka aizvadījām divas spēles pēc kārtas. Veicām pārbaudes un pēc pirmās spēles izdarījām ļoti detalizētu analīzi. Vairāki no tiem, kas sāka iepriekšējo maču, šai nebija gatavi. Tīri fiziski. Plus zinājām, ka būs grūti – lielākā slodze vienalga gulstas uz tiem, kuri spēlēja [pusfinālā]. Uz Fertovu, Zjuzinu, Lazdiņu. Šajā nometnē izmantojām GPS un redzējām, cik lielu distanci viņi ir noskrējuši. Lazdiņš pirmajā spēlē noskrēja 13 kilometrus – tie ir precīzi skaitļi.

Skaidrs, ka cilvēks nav no dzelzs, un, domāju, tas, ka viņi – Fertovs, Zjuzins un Lazdiņš – izturēja, bija ļoti grūti. Tāpēc izlēmām nedaudz nodrošināt savu vārtu drošību un spēlēt ar trim centra aizsargiem. Pirmajā puslaikā, kamēr komanda bija svaiga, viss strādāja ļoti labi. Pēc tam viņi nogura un sākās nelielas problēmas. Centāmies ar maiņām kaut ko mainīt. Žigajevs teicami izgāja.

- Iepriekš visās spēlēs tavā vadībā ielaidām vismaz vienus vārtus, bet tagad divreiz palikām sausā. Aizsardzība bija labāka arī kvalitātes ziņā, vai kaut kur vienkārši paveicās?
- Domāju, ka jebkura komanda ir jāveido no aizsardzības. Ja aizsardzībā spēlējam uz nulles un spēlējam droši, tad vienmēr būs iespēja uzvarēt. Arī mūsu līderi ir parādījušies tieši aizsardzībā – Kaspars, Nauris, protams, arī Vaņins. Viņi patiešām ir līderi un pieredzējuši spēlētāji, kuri dod pārliecību arī citiem. Tas ir patīkami [palikt sausā], un arī šodienas spēlē bija redzams, ka aizsargi izskatījās nedaudz labāk nekā pārējie.

Varbūt arī uz tā rēķina, ka šī bija otrā spēle pēc kārtas. Ja mēs būtu svaigi, tad tādā stāvoklī būtu varējuši uzvarēt pārliecinoši. Pārliecinoši – pirmajā puslaikā man nebija nekādu šaubu. Labi sākām spēli, kontrolējām bumbu, ieguvām atlēkušās bumbas, uzvarējām divcīņas. Bet pēc tam nogurām tikai tāpēc, ka pret Igauniju zaudējām daudz enerģijas. Plus pendeles, nervi. Bet aizsardzība vienmēr ir bijusi mūsu stiprā puse. Aizsardzība vienmēr bijusi stipra, un tieši tādēļ izlase guva panākumus.

- Spēles beigās laukumā gāja Freimanis, nevis kāds cits, jo tā viņam būtu debija?
- Gints labi aizvadīja nometni, un viņš ir ļoti patīkams cilvēks. Gribējās viņu atalgot par to, ka bija kopā ar mums. Gabova traumas dēļ sastāvā iekļuva pēdējā brīdī, bet ļoti labi sevi parādīja un iekļāvās kolektīvā. Tāpēc gribēju viņam ļaut laukumā pabūt kaut šo vienu minūti kā taktiskajai maiņai.

- Maksimenko tika nomainīts, jo bija noguris vai vairs nepildīja uzdevumu?
- Tā laikam tomēr nav viņa pozīcija. Vairāk rēķinos ar viņu kā ar centra aizsargu. Šobrīd viņš laikam nevar paveikt tādu darba apjomu, kāds būtu jāveic šīs pozīcijas spēlētājam, jo klubā viņš spēlē centrā – centra aizsargs a priori skrien daudz mazāk. Bet šodien viņš labi tika galā – jā, beigās jau pagura, jo bija ļoti daudz noskrējis. Varu viņu tikai paslavēt un pateikt, ka viņš ir malacis. Vairākos momentos, kad vajadzēja, labi nospēlēja arī priekšējā līnijā – kaut gan viņš ir centra aizsargs. Un laicīgi piesedza aizsardzībā.

Vēlētos paslavēt ne tikai Maksimenko. Gribētu paslavēt visus, kuri bija laukumā. Dubra aizvadīja lielisku spēli, ļoti spēcīgs aizsargs. Ilgi sekojām viņam līdz – šodien viņš saņēma iespēju un cik lielisku spēli aizvadīja. Vienā līmenī ar Bulvīti un Gorkšu. Un cik lielisku spēli aizvadīja Kovaļovs – paveica tik lielu darba apjomu. Spēcīgs, var arī pieturēt bumbu, strādāja arī aizsardzībā. Novikovs nevarēja no viņa aizmukt un neko nevarēja izdarīt.

Un trīs balsta pussargi – bez komentāriem. Jā, bija arī brāķis un kļūdas, bet tas ir normāli – kur to nav? Arī lietuvieši daudz kļūdījās, ne tikai mēs. Kad likām viņiem kļūdīties, tad viņiem vispār bija ļoti grūti. Gauračs spēlēja uz špricēm – vīrietis, vecis! Arī Šabala izgāja pēc slimības. Mums bija kadru problēmas, un visi to saprata. Visi puiši bija viens vesels, tāpēc mēs uzvarējām.

Aizmirsu vēl vienu. Blakus Vaņinam viņš, manuprāt, varēja būt varbūt pat visas spēles labākais spēlētājs – Oļegs Laizāns. Ļoti labi nospēlēja. Viņš ir pieredzējis, pieturēja bumbu, laicīgi devās uzbrukumā un, kad vajadzēja, palīdzēja aizsardzībā. Man ļoti patika.