Ullas Zirnes olimpiskās sezonas dienasgrāmata: bez ēdiena un WC, bet ar kaķi

"Daži pēc šī brauciena var teikt, ka ir kādreiz dzīvē čurājuši pudelē..."

Šīs sezonas Pasaules kausu tūri sākām 1. novembrī, kad devāmies ceļā uz 2022. gada olimpisko spēļu mājvietu - Pekinu. Beidzot bija tā iespēja iepazīties ar olimpisko trasi un aizvadīt tur pirmās sacensības. Jāatzīst, ka nokļūt turp nebūt nebija viegli. Garais ceļš sākās Frankfurtē, kur satikās visa starptautiskā kamaniņu saime, lidostas teritorijā pavadījām divas dienas, veicot Covid testus, nododot ekipējuma kastes... Tam sekoja neparedzēti gara diena lidostā, stundām ilgi gaidot, kad viss ekipējums tiks sakrauts un reiss būs gatavs lidojumam. Pēc deviņu stundu lidojuma, nolaidāmies Pekinā, kur pilnīgi tukšā lidostā mūs sagaidīja skafandros tērpta ķīniešu cilvēku “armija”. Sajūtas bija sirreālas. Šķiet, visas fantastikas nākotnes filmas nu bija īstenība. Un mēs bijām tie nezināmie radījumi, kas ieradušies no citas planētas.

Akurātā līnijā viens aiz otra devāmies cauri vairākiem kontroles punktiem, kur katrā tika skenēts kāds no mūsu daudzajiem QR kodiem. Tam visam pa vidu, protams, atkal Covid tests, viss apkārt tika dezinficēts ik pēc pāris sekundēm, aiz katra no mums atstātā vēja plūsma, paejot garām, tika likvidēta nekavējoties - vienā dezinfekcijas līdzekļa pūtienā.

Pēc tam mūs sasēdināja autobusos. Divas stundas tupinājām nekustīgi stāvēt pie lidostas, vēl vienu stundu stāvējām, izbraucot no lidostas teritorijas, tad divus stundu ceļš uz viesnīcu un vēl 30 minūtes, sēžot autobusā pie viesnīcas. Lieki piebilst, ka neviens neko nepaskaidroja - tādas opcijas kā tualete, ūdens vai ēdiens nebija visu šo laiku. Vismaz daži no sportistiem pēc šī brauciena var teikt, ka ir kādreiz dzīvē čurājuši pudelē...

Kad beidzot laimīgi bijām nonākuši viesnīcā, pēc tam trīs dienas tā arī palikām savās istabās. Dažiem citu valstu sportistiem bija pozitīvi Covid testu rezultāti, tāpēc neviens nedrīkstēja pamest istabu, kamēr organizatori izdomāja, kā rīkoties tālāk. Ā, un somas ar visām mantām mums iedeva tikai dienu vēlāk.

Trīs reizes dienā “ghost busteri” (no galvas līdz kājām, baltajos aizsargtērpos ģērbušies ķīnieši) pie durvīm atnesa ēdienu, vienreiz dienā atnāca katram uztaisīt Covid testu. Brīnījāmies par visu, trenējāmies istabiņās un ar nepacietību gaidījām, kad tiksim uz trasi.

Foto no personīgā arhīva.

"Maz iespējams, ka vēl kādreiz tiks uzbūvēts pat kaut kas līdzīgs"

Kamēr sēdējām istabās, spēcīgs vējš bija atnesis sniegu un pamatīgu aukstumu. Tad nu beidzot arī mēs tikām izlaisti ārā. (Ārā nozīmē - tikām ar autobusiem aizvesti uz trasi un tad uzreiz atpakaļ pa istabām.)

Pirmie iespaidi, ieraugot Pekinas olimpisko trasi, pavisam noteikti būs atmiņā paliekoši mums visiem. Tik grandiozu būvi renes sporta veidi vēl nebijām pieredzējuši, un visticamāk, tā tas arī paliks. Jo maz iespējams, ka vēl kādreiz tiks uzbūvēts pat kaut kas līdzīgs šai trasei. Elpu aizraujoši skati paveras ne tikai no trases malas, bet arī sajūtas, esot trasē, ir kaut kas nebijis. Šī mums - sportistiem - pavisam noteikti ir arī interesantākā trase pasaulē. Tā ir pinķerīga, bet, ja izdodas labs brauciens, sajūtas pavisam noteikti ir lieliskas. Braucienu šajā trasē, manuprāt, patiešām var izbaudīt.

Ja sākumā viss likās tik neparasti, pārsteidzoši, uzjautrinoši vai biedējoši, tad pēc kāda laika Ķīnā jau bijām pieraduši gan pie šīs ikdienas, gan visa, kas notiek apkārt un iestājās rutīna. Katru rītu sākām ar Covid testu viesnīcas vestibilā, tas bija jāizdara no 5:00-7:00 rītā.

Ikdienu kopā ar ceļā pavadīto laiku apmēram sešas stundas pavadījām trases treniņā, dažreiz mājās no trases bijām ap pulksten 23:00 un nākamajā dienā jau 6:00 no rīta atkal bija jāizbrauc uz nākamo treniņu trasē.

Atlikušajā laikā istabiņās gatavojām kamanas, devāmies uz turpat viesnīcas teritorijā esošo ārā sporta zāli un stadionu, kas bija vienīgā vieta, kur ārā varēja atrasties bez sejas maskas un ieelpot svaigu gaisu. Nē, šmaukties ar masku nēsāšanu nevarēja, jo videokameras bija ik uz stūra, un kāds patiešām 24/7 vēroja tajās notiekošo. Ārpus nožogotās viesnīcas teritorijas vai trases teritorijas iet nebija atļauts.

"Kaķis laikam saprata latviešu valodu"

“Ghost busteri” ar savām dezinfikatoru mugursomām visu laiku staigāja apkārt, dezinficējot pat asfaltu, autobusu riepas un katru cilvēku, kas gadījās pa ceļam - tas vairs mūs nepārsteidza. Tāpat arī Covid testu ņemšana no svaru zāles stieņiem vairs nelikās nekas jocīgs.

Mums bija arī savs kaķis, kurš dzīvoja turpat viesnīcas teritorijā un izbaudīja uzmanību, mīļošanu un ņurcīšanu no gandrīz mums visiem - pa ceļam uz vai no ēdamzāles. Vienu reizi viņš man sekoja līdzi uz istabu. Izgulējās gultās, padzīvojās pa dīvānu. Kad teicu, ka pietiek, viņš man sekoja līdz liftam, iekāpa liftā, un novedu atpakaļ lejā. Viņš laikam saprata latviešu valodu.

Foto no personīgā arhīva.

Arī vietējie jau, šķiet, tik ļoti no mums vairs nebaidījās, trasē mēdza sveicināties un pat pasmaidīt, ar autobusu šoferiem aiz stikla sienas sarunājāmies ar "Google" tulkotāja palīdzību. Tas mani ļoti iepriecināja - redzēt un sajust cilvēcību.

Par ēdienu noteikti domas dalītos.. Man Āzijas virtuve vienmēr bijusi tuva, tāpēc ar prieku nogaršoju visu, kas bija pieejams. Daudziem pietrūka kaut kas sātīgāks, daudziem nepatika īpatnējākas garšas... Tad vienīgais glābiņš bija mazais viesnīcas veikaliņš, kur varēja dabūt čipsus un snikerus.

Foto no personīgā arhīva.

"Vai es to gribētu piedzīvot atkal? Pagaidām vēl ne."

Trešās nedēļas beigās, beidzot bija laiks sacensībām - šīs sezonas pirmajam Pasaules kausa posmam. Šīs sacensības gaidījām ar sajūsmu, lielu interesi un reizē ar satraukumu un neziņu par gaidāmo. Jo nevienam nebija ekspektāciju, kādus rezultātus sagaidīt. Mums, sportistiem, šis pavisam noteikti bija liels piedzīvojums. Man gan ļoti žēl, ka slikto videokameru izvietojuma dēļ televizora ekrānos netika pat mazliet atspoguļota šīs trases burvība, unikalitāte un sarežģītākās vietas tajā.

Kad jautāju komandas biedriem, kas visvairāk palicis atmiņā no šeit piedzīvotā un pavadītā laika, atbildes bija dažādas. Kādam diemžēl atmiņā iesēdies baisais negadījums trasē ar Polijas kamaniņu braucēju. Kādam notikums ar neveiksmīgo Bota/Plūmes kritienu, pēc kura puiši varonīgi atgriezās trasē un startēja sacensībās - pat ar Mārtiņa Bota lauzto kājas īkšķi. Citiem tās ir vienkāršākas lietas - kā garneles katru dienu un maltītes bez saldā ēdiena. Protams, daudziem tie ir visās malās staigājošie “ghost busteri”. Bet atmetot malā visus ikdienas notikumus, tā tomēr ir vēlme atgriezties šajā trasē februārī, lai kāptu uz goda pjedestāla.

Man atmiņā palikuši jumti, kas stiepās pāri trases virāžām visā tās garumā. Katru dienu pirms treniņa es tur uzkāpu, lai pavērotu brīnumainos kalnu un trases skatus, saullēktus, saulrietus, mēnesi, un lai pa kluso paelpotu, bez maskas ievilktu krūtīs gaisu - tik daudz, lai pietiktu līdz nākamai dienai.

Tāpat es noteikti atcerēšos to sajūtu spektru, kā tas mainījās dienu no dienas. Cik ātri var pierast pie lietām. Tas, kā vienu brīdi šķiet, ka dzīvo filmā, bet pēc pāris dienām jau esi pieradis pie visa, kas notiek. Cik ātri iestājas rutīna, kad nav pietiekami daudz brīvības.

Man ļoti žēl, ka bailes no vīrusa tur ir atņēmušas tik lielu daļu cilvēcības. Man žēl, ka nebija iespēja kārtīgi iepazīt vietējos cilvēkus un kultūru no tās labākās puses. Un man žēl, ka arī olimpiskā atmosfēra un gars cietīs no šī visa.
Bet šis bija varens piedzīvojums. Unikāls. Vai es to gribētu piedzīvot atkal? Pagaidām vēl ne. Bet esmu bezgala pateicīga par šādu iespēju, par šādu pieredzi.

Foto no personīgā arhīva.