Ullas Zirnes olimpiskās sezonas dienasgrāmata: roltoni, mušas un kritiens

”Pirmajās dienās visi staigāja apkārt kā apdullušas mušas”

No valsts, kur vīruss dzīvo uz sienām, uz valsti, kur tas neeksistē. Pēc pavadītām gandrīz trim nedēļām ieslodzījuma režīmā Ķīnā devāmies uz Krieviju, kur olimpiskajā Soču trasē notika otrais un trešais Pasaules kausa posms. Protams, atkal neiztikām bez sarežģījumiem un pārsteigumiem ceļā. Atkal, tāpat kā braucot uz Ķīnu, bija problēmas ar ekipējuma kastu iekraušanu, tāpēc visu dienu pavadījām pilnīgi tukšos, no pārējās lidostas izolētos gaiteņos. Atkal bez iespējas dabūt ēdienu, bet šoreiz vismaz ar tualeti un ūdeni. Mēs, latvieši, jau bijām gatavi šādiem pavērsieniem, tāpēc bijām paņēmuši līdzi ķīniešu “roltonus”, ko tad arī turpat uz vietas pagatavojām.

Šoreiz problēma ar kamanu ekipējuma kastēm bija nopietnāka, jo vairākās tika atrastas lietas, kas nav atļautas - acetons, benzīns, WD40 vai vienkārši lietas, kas ķīniešiem šķita aizliegtas. Tāpēc apmēram 30 kastes palika Ķīnā, kas nozīmē - vairāki sportisti bija bez sava ekipējuma un kamanām.

Kad kārtējā, ap 24h garā ceļošanas diena bija galā, tālāk viss bija jau daudz labāk. No vietas, kur gandrīz neviens ar tevi nerunā un jādzīvo kā cietumniekam, atbraucot uz Krieviju, bija sajūta, ka par tevi rūpējas kā mazbērnu, kurš atbraucis ciemos pie omes. Ja vēl sarunājies krievu valodā - “ome” atļauj arī ēst saldējumu pirms vakariņām, dīvānā, pie TV.

Visi bijām pārlaimīgi par iespēju iziet ārā, būt ārā bez maskas, aiziet uz veikalu, kafejnīcu. Pirmās dienas visi staigāja apkārt kā apdullušas mušas no visām šīm iespējām. Ļoti priecīgas mušas.

Foto no personīgā arhīva.

”Tad saņemies un brauc, tev viss sanāks”

Īstā jautrība sākās, kad visas “apdullušās mušas” piedzīvoja pirmo treniņu trasē. Bijām jau pieraduši pie pinķerīgās, bet baudāmās Pekinas trases, kas pretēji Sočiem ir daudz, daudz lēnāka. Soču trase ir ļoti ātra, viltīga un nepiedod kļūdas. Sevišķi grūti ir jaunajiem sportistiem, kuriem šeit nav daudz pieredzes, uzreiz “uzķert” trasi ir grūti.

Atzīšos, ka pirmajā braucienā arī man “acis bija uz kātiņiem”. Kādu pēdējo trīs gadu laikā jau biju pieradusi pie visām trasēm un to ātrumiem tā, ka vairs nešķita nemaz tik ātri. Bet šis, pirmais brauciens, pa ilgiem laikiem atkal atmodināja adrenalīna sajūtu, traucoties nedaudz virs 130km/h. Taču, neskatoties uz manām spilgtajām sajūtām šajā braucienā, man visvairāk atmiņā paliks, kā Gints Bērziņš - mans jaunais komandas biedrs - pēc sava pirmā brauciena, kurā piedzīvoja kritienu, pienāca pie manis un ar lielām, baiļu pilnām acīm jautāja: “Man obligāti jābrauc?”
Es neizpratnē jautāju: “Kāpēc tu man to prasi?”
Gints: “Kam tad, lai es prasu?”
Es: “Tev šķiet, ja šodien vairs nebrauksi un rīt mēģināsi atkal, būs labāk?”
Gints: “Nē. Es vispār vairs negribu kāpt tajā trasē.”
Es: ”Tad saņemies un brauc, tev viss sanāks. Tagad tu zini, cik ātri ir - sakoncentrējies un aiziet!”
Protams, Gints ar visu tika galā un turpmāk viņam klājās ļoti labi.

”Treneri dabūja vecu ķiveri no Krievijas komandas”

Ar pirmajiem treniņiem grūtības trasē gluži nebeidzās. Laikapstākļi bija ļoti mainīgi, kā rezultātā arī ledus kvalitāte atšķīrās. Šajā trasē, manuprāt, tas ir ļoti izteikti, ka, mainoties ledum, ļoti jāmaina arī sava braukšana. Tāpēc ļoti ātri jāprot pielāgoties. Tāpat daudziem citu valstu sportistiem, kuriem nebija atsūtītas ekipējuma kastes no Ķīnas, gāja pavisam grūti. Daži nebrauca vispār, dažiem, kuriem bija tāda iespēja, mainījās kamanām ar kādu no komandas biedriem. Braukt šajā trasē ar svešu kamanu nudien ir liels izaicinājums. Par laimi, mūsu komandai bija visas kamanas, taču vienas kastes, kurā bija dažu sportistu apģērbs un ekipējums braukšanai, nebija. Roberts Plūme bija palicis bez sava ekipējuma, treneri dabūja vecu ķiveri no Krievijas komandas, es iedevu savu tērpu, un tā katrs kaut ko, lai viņam būtu ar ko braukt. Tāpat Sigitai Bērziņai nebija “svina veste” - papildus svars, ko velk tie, kas nav tik smagi. Ar to mēs mainījāmies savā starpā.

Tā kā Soču trasē notika divi Pasaules kausa posmi pēc kārtas, pavadījām šeit divas nedēļas. Dzīvošanas apstākļi, apkārtne, atmosfēra - te viss ir lieliski. Taču pavadīt divas nedēļas, braucot vienā trasē, man personīgi šķiet par daudz. Man pietrūkst dinamikas. Tas laikam ir tas, kas mani aizrauj kamaniņu sportā visvairāk - katru nedēļu ir cita trase, ātri jāpielāgojas, doti vien daži braucieni, lai to apgūtu, un tad seko sacensības. Pēc tām uzreiz atkal savācam mantas un dodamies jau uz nākamo trasi. Šī sezona šajā ziņā līdz šim bijusi nogurdinoša - ar ilgu atrašanos vienā vietā.

Lai nu kā, Latvijas komandai kopumā šīs bija divas veiksmīgas - panākumiem un medaļām piepildītas nedēļas nogales.

”Man pietika prāta savu veselību nolikt pirmajā vietā. Vecums laikam, haha”

Pēc pavadītām divām nedēļām Sočos devāmies uz Vāciju, Altenbergu, kur varējām atgriezties ierastākā režīmā. Domāju, arī nevienu no jums vairs nepārsteigs, ja teikšu, ka atkal ceļā pavadījām daudz, daudz vairāk laika nekā plānots, stundām ilgi sēžot lidostā. Nezinu, kāpēc. Vairs pat nejautājām, jau pierasta lieta.

Savukārt, nonākot Altenbergā, viss bija kā ierasts - jau zināma viesnīca, trase. Beidzot bijām tikuši arī pie saviem busiņiem un pārvadājamās trenažieru zāles - līdzi paņemtajiem stieņiem, ripām, trenažieriem, lai varētu fiziskos treniņus aizvadīt turpat viesnīcas garāžā.

Lai arī šī trase mums visiem jau ir pazīstama, tā vienmēr sagādā grūtības, sevišķi pirmajos treniņos. Diemžēl mans pirmais treniņš beidzās pavisam neveiksmīgi, kad otrajā braucienā pēc finiša virāžas ļoti spēcīgi atsitos pret apmali un piedzīvoju kritienu, kā rezultātā, satraumēju plecu, kas jau iepriekš bijis traumēts un operēts. Nākamajā dienā pa trasi braukt nevarēju, bet cerēju, ka līdz Nāciju kausa sacensībās būs labāk, taču dienu pirms tam sapratu, ka tomēr nevarēšu startēt konkurētspējīgi. Tāpēc pieņēmu lēmumu nepiedalīties sacensībās un devos mājās.

Pēc izmeklējumu veikšanas noskaidrojās, ka, par laimi, nopietna trauma nav gūta - tikai spēcīgs sasitums. Lai nu kā, tomēr priecājos par savu izvēli - par to, ka pirmo reizi šo 18 gadu laikā, ko esmu pavadījusi kamaniņu sportā, man pietika prāta savu veselību nolikt pirmajā vietā. Vecums laikam, haha. Jo, patiesībā, tā ir liela problēma sportistu vidū, ka nekad nemākam apstāties. Vienmēr gribas darīt vairāk, un, kamēr vien vispār varam pakustēties, esam gatavi piedalīties sacensībās un darīt visu, lai tikai sasniegtu rezultātu. Taču ilgtermiņā tas tā nestrādā. Un diez vai kāds to vispār novērtē. Pēc tam tikai attopamies, gadiem ilgi cīnoties ar traumu seku likvidēšanu, nevarot darboties pilnvērtīgi uz visiem 100%. Tādu sportistu ir daudz. Protams, sports bez traumām nav iedomājams, taču vērtīgi būtu iemācīties trenēties gudrāk, lai ķermenis varētu darboties kvalitatīvi ilgtermiņā.

Foto:FIL

Nu jau strauji tuvojamies pirmās Pasaules kausa tūres beigām, vēl viens posms Insbrukā, Austrijā (kuru es vērošu TV ekrānā), un šis septiņu nedēļu garais, intensīvais, piedzīvojumiem un notikumiem bagātais izbraukums būs galā. Tad pavisam neliels brīdis atelpai - Ziemassvētkus sagaidīsim mājās, paralēli trenējoties Siguldas trasē, bet jau 27. decembrī sacensību sezona turpināsies Vinterbergas trasē Vācijā.

Lai priecīgs un sirsnīgs Ziemassvētku laiks!

Ullas dienasgrāmatu no Ķīnas iespējams izlasīt ŠEIT.