Ullas piezīmes: Sniega vētra, lielceļu ieskrietuve, slēpes par pāris dolāriem

Tā nu necerēti bijām tikuši pie dažām brīvdienām. Šī iespēja bija jāizmanto, jo parasti daudz vairāk par trasi un viesnīcu sacensību nedēļās redzēt nesanāk. Šoreiz bija tā retā reize, kad bijām, manuprāt, skaistākajā vietā, kur notiek sacensības kamaniņu sportā, un mums bija brīvs laiks, lai šo lielisko vietu apskatītu un izbaudītu. To arī darījām!

Apskatījām Vankūveru, uzbraucām kalnos, pa pasaulē garāko un augstāko trošu ceļu "Peak 2 Peak" ar gondolu pārbraucām no vienas kalna virsotnes uz otru, izstaigājām mežu takas, apskatījām ūdenskritumus un maksimāli izbaudījām Vistleras brīnišķīgo dabu. Aizbraucām arī uz netālu esošo pilsētiņu Pembertonu, kas izskatījās gluži kā no filmām par reindžeriem. Arī vietējā ēstuve, kur iegājām, atgādināja tādu lielceļu ieskrietuvi, kāda parasti tiek attēlota filmās. Taču par spīti šaubīgajai ārienei ēdiens bija tiešām garšīgs un atmosfēra ļoti forša.

Jāatzīst gan, ka prieks par negaidītajām brīvdienām bija tikai pirmajās dienās, pēc tam vairāk nomāca domas par to, kur ir mūsu kamanas, kad tās būs, vai vispār būs sacensības un kam vispār gatavoties... Protams, lielākā daļa ziemas apģērba bija kastēs kopā ar kamanām. Ņemot vērā, ka ārā bija diezgan auksts, nācās vilkt visu iespējamo, kas vien bija koferī, lai nenosaltu.

Pirmajās pāris dienās tā varēja iztikt, bet pēc tam, kad paziņoja, ka kastes nebūs vēl tuvāko divu dienu laikā, sapratām, ka vajadzīgs kas siltāks un devāmies uz vietējo "thrift shop", kur bija atrodams viss iespējamais - sākot ar ziemas apģērbu no 80-tajiem un beidzot ar slēpēm par pāris dolāriem, kā arī visa veida elektroniku. Tā nu par 18 ASV dolāriem nopirkām siltās ziemas bikses un vēl divas dienas varējām mierīgi gaidīt kastes. Bieži ēdām ārpus mājas, dažreiz pašas uztaisījām kaut ko superīgu, bet citreiz - vienkārši nopirkām jau gatavu vistu vai zupu veikalā.

Pēc tam, kad mašīna ar kastēm jau kādu laiku bija nostāvējusi sastrēgumā, organizatori pieņēma lēmumu, ka mašīnai ir jābrauc atpakaļ uz tuvāko lidostu un kastes jāsūta ar lidmašīnu uz Vankūveras lidostu, kas ir divu stundu brauciena attālumā no Vistleras. Dienā, kad kastes bija ieradušās Vankūverā, sniega vētra bija ieradusies kopā ar tām un divu stundu brauciens, protams, vairs nesanāca, tādēļ kastes pie mums ieradās tikai piektdienas pašā vakarā. Bet tas nozīmēja - lai nobrauktu treniņus un aizvadītu Pasaules kausa posmu, bija palikusi viena diena.

Protams, tas nav iespējams, tāpēc organizatori pieņēma lēmumu treniņbraucienu skaitu samazināt līdz minimālajiem trim braucieniem, Nāciju kausu un komandu stafeti atcēla, bet katra disciplīnā (sieviešu, vīriešu, divnieku) bija tikai viens sacensību brauciens. Manuprāt, diezgan interesanti, taču negodīgi pret vairākiem sportistiem, jo, atceļot Nāciju kausu, tika liegta iespēja startēt tiem, kas nav stiprāko vidū. Lai gan viņu ekipējums bija ieradies Vistlerā kopā ar viņiem, organizatori neļāva braukt pa trasi.

Lai nu kā, šī viena treniņu un sacensību diena paskrēja zibenīgi, pat neizdevās īsti noķert sacensību sajūtas. Uzreiz pēc mačiem atkal bija steigšus jākrāmē kastes mašīnā, lai tās laicīgi nogādātu Pārksitijā, kur šonedēļ norisinās Pasaules kausa ceturtais posms. Par laimi, viss ir kārtībā - kastes ir ieradušās un esam jau aizvadījuši pirmos treniņus. Prieks atgriezties normālā treniņu ritmā un, kā vienmēr, ar nepacietību gaidu sacensības, kas notiks jau šo piektdien un sestdien.

Ar sveicieniem,
Ulla.