Rozītis: "Traumas brīdī kamaniņu braukšanu gribēju mest pie malas"

Pašlaik 23 gadus vecais Rozītis plaukstu lauza gada nogalē, aizvadot treniņus Siguldas trasē. Tas kamaniņu braucējam pielika punktu cerībām februārī aizbraukt uz Phjončhanu un arī visai sezonai. "Pagājušajā nedēļā plaukstai bija operācija. Saskrūvēja roku, ielika iekšā plāksni, lai rehabilitācija būtu nedaudz ātrāka. Rehabilitācija ilgs kādu pusotru mēnesi. Jākustina pirksti, varu rokā paņemt pudeli, bet neko vairāk. Savukārt, lai viss būtu normāli un sadzijis, jāpaiet diviem mēnešiem," atklāja Rozītis.

"Sezona viennozīmīgi ir cauri, tāpēc būs jāgatavojas nākamajai. Pašā sākumā pat šķita, ka vispār viss jāmet pie malas. Tas viss bija uz emociju fona, kad guvu traumu. Tomēr pēc tam izsvēru visus "par" un "pret" un sapratu, ka tā nevaru. Kamēr neesmu izdarījis visu, ko vēlos, prom no kamaniņām neiešu," uzsvēra Rozītis.

Pirms Rozīša traumas pēc komandas iekšējās atlases jau bija zināms, ka vīru vieniniekos Phjončhanā startēs Kristers Aparjods un Inārs Kivlenieks, kamēr Rozītim un Artūram Dārzniekam pēc pieciem Pasaules kausa posmiem un divām kontrolsacensībām bija teju identisks rezultāts, bet olimpiskajās spēlēs Latviju varēs pārstāvēt vien trīs vīru vieninieki. Abiem izšķirošo cīņu par pēdējo ceļazīmi bija iecerēts aizvadīt gada pirmajā posmā Vācijas trasē Kēnigszē, tomēr Rozītis iedzīvojās traumā.

"Par olimpiskajām spēlēm bija ļoti liela vilšanās. Pārdzīvoju. Šobrīd jāskatās nākotnes virzienā, jo esmu vēl ļoti jauns - man ir tikai 23 gadi. Man viss vēl ir priekšā. Vēl nekas nav nokavēts," par spīti nelaikā nākušajam savainojumam optimismu saglabāja Rozītis. "Gribu piedalīties olimpiskajās spēlēs, un ne jau vienkārši tāpat vien uz tām aizbraukt. Jānobrauc četri ļoti labi braucieni, no sevis izspiežot maksimumu, lai pēc tam nav pārmetumu, ka varēju vairāk."

Lai arī iekšējā konkurence Latvijas kamaniņu komandā šosezon bijusi spraiga, Rozītis ar Dārznieku ikdienā esot labākie draugi. "Mūsu attiecības šī konkurence par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm noteikti neiespaidoja. Vienkārši bija lielāks stress, un ar to bija jāmēģina sadzīvot. Pēc Dienvidkorejas kontroltreniņiem no Dārznieka iekšējā konkurencē atpaliku par vienu punktu. Pēc šiem treniņiem es piedzīvoju kritienu un nolauzu ragavai ragus. Līdz ar to man bija jābrauc ar citām ragavām, un tik kvalitatīvi to izdarīt es vairs nespēju. Pasaules kausā punktu atpalicību man izdevās sadeldēt un izlīdzināties ar Dārznieku. Galvenās sacensības līdz ar to bija Kēnigszē, taču guvu traumu, un ceļazīme atbrīvojās," atzina Rozītis.

Rozītis uzskata, ka Latvijas kamaniņu komanda arī šajās olimpiskajās spēlēs var pacīnīties par godalgām gan individuālajās, gan stafetes sacensībās. "Domāju, brāļi Andris un Juris Šici varētu pacīnīties par godalgām individuālajā ieskaitē. Arī otrs divnieks Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš var uzrādīt ļoti labus rezultātus. Inārs Kivlenieks un Kristers Aprajods arī šajā trasē ir ātri, labi tur veicies Dārzniekam. Olimpiādē varam sagaidīt labus rezultātus, bet jārēķinās, ka tur visi būs ātri," noteica Rozītis. "Stafetē ir tikai viens mērķis - iekļūt pirmajā trijniekā. Vietas ārpus tā jau varētu pielīdzināt neveiksmei."

Latvijas kamaniņu braucēji pēdējās trīs olimpiskajās spēlēs ir tikuši pie medaļām. Tā 2006.gadā Turīnā Mārtiņš Rubenis izcīnīja bronzas godalgu, kura Latvijai kļuva par pirmo ziemas olimpiskajās spēlēs kopš valstiskās neatkarības atgūšanas. Savukārt 2010.gadā Vankūverā pie sudraba divnieku sacensībās tika brāļi Andris un Juris Šici, bet 2014.gada Olimpiādē Sočos viņi ieguva bronzu divnieku sacensībās, kā arī trešie bija komandu stafetē kopā ar Rubeni un Elīzu Cauci (tobrīd Tīrumu).

Izmantotie resursi:
LETA