Matuļa mednieku stāstiņi: kā latvieši uzvaras dēļ bija gatavi Bernē nosist zviedrus (2009., 2010.)

Cūkas... Bernes centrā
Ir pasaules čempionāti un turnīri, kas palikuši atmiņā kā viens humora vakars un ir arī tādi, no kuriem īsti nav ko atcerēties. Bieži vien tas ir atkarīgs, kā veicies Latvijas izlasei, jo žurnālisti pārsvarā tomēr jūt līdzi savai komandai. Bernē jau no pašas pirmās dienas bija kaut kāda svētku sajūta, tāds viegls Šveices Alpu noskaņojums, ko nespēja samaitāt arī 2:4 zaudējums pirmajā spēlē amerikāņiem.

Toties otrā! Tā bija ar Zviedriju. Kas mums tradicionāli ir smags pārbaudījums. Zviedru sistēmas hokeju uzvarēt ir ļoti grūti, viņi savu stilu turpina, vienalga kāds rezultāts, pārliecināti, ka uzvarēs. It sevišķi ar elites grupas otrā gala vienībām, kāda tomēr ir arī Latvija. Šis noteikti bija labākais čempionāts Oļegam Znarokam kā galvenajam trenerim, galvenais palīgs tradicionālais – Harijs Vītoliņš, bet par vārtsargiem atbildēja Mihails Vasiļonoks. Pirms spēles starp Znaroku un Vasiļonoku uzjundīja tāda kā neliela nesaprašanās – Znaroks grasījās vārtos sūtīt pieredzējušo Naumovu, Vasiļonoks – Masaļski. Turīnā pirms trim gadiem viedokļu dažādības dēļ dabūjām asiņojošu degunu, tāpēc Bernē tika nolemts, ka vārtsarga izvēle ir vārtsargu trenera prioritāte, bet pēc spēles gavilēt varēja abi: Vasiļonoks par to, ka 65 minūtēs Edža atvairīja 38 metienus no 40, novedot visu līdz bullīšiem, bet Znaroks pilno lozi izvilka, bullīšos vārtos sūtot Naumovu. Milzīgajā Bernes hallē iesākumā ij nepamanījām, ka mums “buļļos” jauns vārtsargs. Arī spēles gaitā treneri labi variēja sastāvu, katru trešdaļu sākot ar astoņiem aizsargiem, lai visi būtu silti, bet, ja noraidīja kādu no pirmajiem sešiem (K. Rēdlihs – Skrastiņš, Galviņš – Pujacs, Laviņš – Sotnieks), tad trešdaļu beigās tika spēlēts ar sešiem.

Lielais tehniķis Ūmarks gan vispirms iemeta ripu Masalas vārtos, taču Krišjānis Rēdlihs no zilās līnijas uzšāva no visas sirds – 1:1, brālis Miķelis klasiski piespēlēja Dārziņam – 2:1, bet trešās trešdaļas sākumā viens no daudzajiem zviedru Juhansoniem – Magnuss panāca 2:2. It kā jau bija zviedru pārsvars, bet mūsējie viņiem prata uzspiest spēka spēli, sākot presingot jau svensonu zonā. Šī bija viena no retajām spēlēm, kad kādam no pasaules hokeja dūžiem uzspiežam savu spēles gribu. Jā, izskanēja arī runas, ka “latvieši uzvaras dēļ bija gatavi mūs nosist” un ka “mums neesot vajadzējis rīkot slaktiņu. ”Tas laikam par Karsuma spēka paņēmienu pret NHL klubā “Thrashers” spēlējošo zviedru aizsargu Ernstremu. Latvju Mežonis darīja tikai to, ko NHL prasa – spēka paņēmienu izpildīja līdz galam, turklāt ar maksimālu spēku, bet zviedrs tam nebija gatavs. Pēc tam runāja, ka zviedram lauzts žoklis desmit vietās, par ko Jānis Kvēps pajokoja savā stilā – salauzt žokli desmit vietās varot tikai... ar āmuru. Bullīšos savu darbu padarīja gan Karsums, gan Vasiļjevs, taču uzvaras bullītis mūsu bullīšu matadoram
Ņižvijam – 3:2. Znaroks un co bija uzvarējuši slaveno Bengtu Oki Gustavsonu, Turīnas čempionu treneri, kurš nezin kādēļ neuzticēja bullīšus mest Ūmarkam.

Bernē ar tā laika Hokeja federācijas preses sekretāres Vitas Ļebedevas atbalstu atjaunojām tradīciju, ka pirms katras spēles kāds no treneru korpusa izstāstīs, kā Latvija spēlēs. Bernē tas ļoti labi izdevās Vītoliņam. Kad viņš bija beidzis savu stāstu par Zviedriju, kāds mani laikam paraustīja aiz mēles, vai mēs varēsim arī smaidīt pēc spēles. Netīšām pats biju pieteicies par bezmaksas šašliku šajā hokeja fiestā. Haris, kuram ar humora izjūtu viss ir kārtībā, protams, atjokoja: “Ja pēc spēles mēs smaidīsim, tad Janka visiem uzsauc pa dzērienam”, bet Māris Zembergs vēl piemetināja: ”Ja jūs uzvarēsiet, mēs abi ar Matuli nodzenam matus uz nullīti...” Vakarā mājās jutos smagi piekāsts – Māris laiku pa laikam tāpat apgrieza matus uz nullīti un to būtu darījis arī šoreiz, bet Latvijas uzvaras dēļ nu arī es iekļuvu plikgalvju bandā. Pēc uzvaras pār Austriju (2:0) pazuda puse no ūsām, bet, kad Ņiživijs atkal bullīšos sasita Šveici (2:1), biju palicis bez ārējā apmatojuma... redzamajās vietās.

Ar Austriju gāja baigi smagi un faktiski no vienu vārtu zaudējuma mūs glāba Skrastiņš, kurš kaut kādā brīnumainā veidā bloķēja vārtos lidojošu ripu. Uzvara pār Šveici toties bija ļoti svarīga – tās dēļ čempionāta saimnieki palika ārpus ceturtdaļfināla. Turklāt 1:1 Ambīlam panākot tikai pašās spēles beigās (58:29). Lieki piebilst, ka zvērs bija Masaļskis, atvairot 38 no 39 šveiciešu metieniem. 7:1 pret Franciju un 1:6 pret Krieviju bija loģiski iznākumi, bet ceturtdaļfināls mums piespēlēja Kanādu. 42. minūtē tikai 2:3, beigās – 2:4, bet godam nopelnīta 7. vieta.

Lielāko daļu čempionāta mitinājāmies kādā trīs stāvu savrupmājā Bernes centrā. Saimnieki inteliģenti un it kā solīdi, taču kāpēc gan viņiem pagalmā jātur divas vai trīs cūkas? Latvieši kaušanai tik daudz parasti netur. Labi, ka neapjautājāmies, kad viņi tās kaus, jo vienā no brīvajām istabām savlaicīgi bijām pamanījuši šveiciešu dzimtas koku, kur pašā apakšā bija arī šie divi vai trīs rukši. Bet komanda Latvijai bija ideāla – gandrīz kā 1997. vai 2000. gadā.

Sveika, mazā Monika!
No 2010. gada čempionāta Manheimā milzīgi pozitīvu atmiņu nav. Kaut varēja būt. Vispirms Šveice mums atriebās par Berni (3:1), tad loģisks 1:6 pret Kanādu, bet vietu starp duci labāko komandu nodrošināja 3:0 pret Itāliju. Otrajā posmā loģisks 2:4 pret zviedriem un ar 5:0 sasista Norvēģija (eh, tā uzspēlēt Herningā!). Un tad nāca lielās iespējas mačs pret Čehiju. Latvija spēlēja labi, bet čehi ideāli izmantoja savu seno ieroci – pretuzbrukumu, turklāt divus no trim vārtiem iemetot mazākumā, mums zilo līniju abas reizes nenosargājot Reķim un Pujacam. Ar 1:3 viss beidzās, bet, ja Latvija būtu uzvarējusi (un spēles gaita liecināja, ka tas ir iespējams, lai gan mačos ar komandām, kas piekopj pretuzbrukuma hokeju, metieni un aktivitāte var būt arī vizuāls māns), tad 2010. gada pasaules čempioni paliktu aiz astotnieka.

2010. bija olimpiskais gads, kur Vankūverā čehus jau gandrīz izsitām, bet olimpiskajos gados visās izlasēs ir diezgan daudz atteikumu. Savainojumi piedalīties Manheimas čempionātā neļāva Skrastiņam, Laviņam un Krišjānim Rēdliham. Stenlija kausā aizņemts bija Bārtulis. No vankūveriešiem izlasē nebija arī Ankipāna, Naumova un Muštukova.

Salīdzinot ar vareno Bernes turnīru klāt bija nākuši Lūsiņš un Raitums, Andersons, Māris Jass, Kulda, Jēkabs Rēdlihs un Reķis, Daugaviņš, Andris Džeriņš, Meija, Pečura, Sauliets un Štāls. Palikuši – Galviņš, Jerofejevs, Pujacs un Sotnieks, Cipulis, Dārziņš, Kasrums, Ņiživijs, Miķelis Rēdlihs, Sprukts un Vasiļjevs, kā arī Masaļskis, bet izlasē nebija Naumova un Žabotinska, Bārtuļa, Laviņa, K. Rēdliha, Skrastiņa un Sorokina, Ankipāna, Bērziņa, Ciprusa, Gunta Džeriņa, Roberta Jekimova, un Alekseja Širokova. Tātad 13 jauni spēlētāji! Bet rezultāts – 11. vieta.

No piedzīvojumiem, kur gan pats klāt nebiju, spožākais bija tas, ka virkne latvju vīru, kur varenākais bass, protams, bija Saldus dakteris Agris Skujevskis, Heidelbergā alus pagrabā dziedājuši “Sveika, mazā Monika!”, kas Vācijā ir starp aizliegtajām dziesmām. Tā it kā esot Ādolfa laiku kādas ieroču šķiras himna. Nu un solīdie vācieši, kas zināja par aizliegumu, esot bijuši duālā situācijā – it kā gribas dziedāt līdzi, bet...

P. S. Tā kā Manheimas stāstiņš ir nekorekti īss, mazliet par suvenīriem un banketiem. Kā norma ir, ka pasaules čempionāta organizētājs akreditātajiem žurnālistiem dāvina suvenīrus. Parasti tā ir čempionāta oficiālā ripa, nozīmīte, pildspalva, oficiālā čempionāta programma (grāmatiņa), pierakstu blociņš, soma, pēdējos čempionātis arī zibatmiņa. Par 2006. gadu Rīgā - “Škodas” taurītes un automašīnu modelīši ir šīs firmas reklāmsuvenīri, kuriem ar pašu čeempionātu sakara nav. Skaidrs, ka jebkurš žurnālists var arī iztikt bez šiem suvenīriem, lai gan – 1998. gadā Šveicē krievu valodā runājoši amatbrāļi no austrumiem jautāja čempionātu apkalpojošajām meitenēm, vai tad suvenīru nebūšot... Pats tradicionāli nopērku visu lielo nozīmīšu komplektu, kas nu jau maksā apmēram 130 eiro.

Un vēl ir pieņemts (bija pieņemts?), ka pasaules čempionāta laikā akreditētajiem žurnālistiem ir viens vai pat divi banketi. Kā tas bija arī 2009. gadā Bernē. Rīgā nekā no tā nebija.

Joprojām žurnālistiem akreditācijas karte kalpo arī kā bezmaksas pārvietošanās iespēja sabiedriskajā transportā. Tā Bernē mūs tramvajs četru pieturu braucienā pieveda tieši klāt pie halles. Ideāla loģistika. Savukārt Prāgā 2004. gadā akreditācijas karte kaut kam nekalpoja kā bezmaksas karte, vai nu metro vai autobusam, un čehu biļešu kontrole lielam bariņam latviešu lika maksāt soda naudas.