Smilšu kapļi atkal kopā… piesardzīgs optimisms

Mārtiņš ar Aleksandru nav nekādi svešinieki, lai gan kopā nav spēlējuši kopš tālā 2008. gada (2010.gadā gan kopīgi uzvarēja Krievijas kausā). Savulaik kopā apēsti vairāki pudi smilšu, cīnoties vienā tīkla pusē, un kopā aizvadīti gan jauniešu čempionāti, gan pirmie pieaugušo turnīri starptautiskajā arēnā. 2004. gadā abi triumfēja Eiropas U-20 čempionātā, bet gadu vēlāk arī Eiropas U-23 čempionātā, kā arī pasaules čempionātā U-21 vecuma grupā. Arī pieaugušo pludmales volejbolā abi ienāca visai strauji. Abu pirmajā Pasaules kausa posmā (Polijas pilsētā Stare Jablonki) izdevās ierindoties vien 25.vietā, taču pakāpeniski tika iekarota vieta zem saules PK posmu pamatturnīros. Vēlāk 23 gadu vecumā Mārtiņš un Saša kļuva par vienu no jaunākajiem duetiem, kuram izdevās kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Četrgades lielāka sporta foruma durvis abi atspēra skaļi – ar kāju, pirmajā cīņā apspēlējot nākamos olimpiskos čempionus Rodžersu un Dalhauzeru. Ehh… kā toreiz sarka un bālēja amerikāņi, kuru tautieši aiz okeāna atkal un atkal mātei Googlei vaicāja, kur ir Latvija? Pludmales volejbols ir kā dzīve - nekas tajā nav mūžīgs un pēc Pekinas spēlēm abi, vistiešākajā ziņā profesionāļi gan laukumā, gan ārpus tā, aizgāja katrs savu ceļu. Nu liktenim labpaticies viņus atkal savest kopā, kaut uz mirkli… kaut uz desmit dienām, bet atkal kopā. Nav noslēpums, ka attiecības starp divām nometnēm Latvijas vīru pludmales volejbolā bijušas visai asas, dažbrīd gājis ļoti jautri, tāpēc dubults prieks, ka grūtā brīdī abas puses spēja atrast konstruktīvu risinājumu. Iniciatīva nāca no Samoilovu ģimenes, jo bumba bija viņu pusē.

Aleksandra Samoilova tēvs Genādijs vairākkārt ir izteicies, ka Latvijā šobrīd ir trīs pludmales volejbolisti, kurus saliekot vienalga kādos duetos, rezultāts neizpaliks. Bez viņa dēla un Mārtiņa arī Jānis Šmēdiņš. Te nu jāpiekrīt Genādija teiktajam par visiem 100 procentiem, taču nu būs tā reize, lai vēlreiz pārliecinātos par šo vārdu pareizību.

Kopš Līgo vakara, kad kļuva zināms, ka Latvija uz pasaules čempionātu dosies šādā virknējumā, daudzi jautā, kā tad mūsējiem ies? Vienu zinu - būs jautri… Ko slēpj šis vārdu salikums? Optimistisku piesardzību – tā laikam es to sauktu. Saša šosezon piedalījies tikai pāris turnīros, un ir izsalcis pēc sacensību garšas. Ko nozīmē, kad izsalcis ir Karalis Lauva, mēs visi zinām. Viņš ir bīstams apkārtējiem, un jācer, ka šis izsalkums nospēlēs ļaunu joku ar mūsējo pretiniekiem, kuri jau ir nedaudz piemirsuši, cik bīstams šis dzīvnieks ir. Mārtiņa sportiskā forma šīs sezonas ievadā pārsteidz ne tikai apkārtējos, bet šķiet, ka arī Pļavņu pašu. Ja fiziskajos testos 30 gadu vecumā sportists spēj labot vairākus personiskos rekordus, tad tas ir ievērības cienīgi. Sezonai Mārtiņš ir gatavs, un turpina skolot savu kārtējo jauno pārinieku, kuram šoreiz arī tic, te stāsts par Hermanu Egleskalnu. No malas šķita, ka ne Jānim Pēdam, ne Aleksandram Solovejam viens no pasaules labākajiem aizsargiem līdz galam neticēja. Tie, kas pludmales volejbola bumbu rokās nav turējuši, pat nespēj iedomāties, cik svarīga ir šī ticība un uzticēšanās, kā laukumā, tā arī ārpus tā. To nevar nopirkt! Tā vai nu ir, vai nav…

Nelielu piesardzību rada fakts, ka pirms došanās uz Nīderlandi mūsu vīri kopā aizvadīja tikai pāris treniņus, kas būtībā ir nieks. Reiz gan kāds hokeja cilvēks man teica: „stiprajiem treniņi nav vajadzīgi, vājajiem – nepalīdzēs!” Par to, ka fiziski abi ir labā sportiskā formā, esmu pārliecināts, bet kopējā sapratne tas ir tas, kas var pietrūkt. Atkal optimistiski mierinu sevi ar domu, ka lieli meistari saprotas no pusvārda, un Saša ar Mārtiņu tādi ir. Kas atkal padara piesardzīgu? Fakts, ka pēdējā laikā abi Latvijas smilšu vilki spēlējuši ceturtajā zonā (laukuma kreisā puse, ja pret pretiniekiem esi ar seju), bet tāda volejbola laukumā ir tikai viena. Nu kādam būs jāpiekāpjas, un jādod ceļš pāriniekam. Šķiet, ka šis kāds vismaz turnīra sākumā būs Pļaviņš, kuram, manuprāt, turnīrs būtu jāsāk otrajā zonā, bet tālāk jau kā kārtis kritīs. Eiropas spēlēs Baku viņš otrajā zonā jutās labi, bet ne pārliecinoši. Te atkal piezogas piesardzība. Baku tomēr bija nedaudz cita līmeņa pretinieki, nekā būs, piemēram, pasaules čempionāta 1/4 finālā… Un esmu diezgan drošs, ka līdz tam Saša ar Mārtiņu tiks, lai gan ies smagi. Vai iespēs ko vairāk? To rādīs laiks un tas, kā kritīs kārtis, izlozei būs milzīga nozīme.

Gribētos, lai šī turnīra laikā mūsu divi profesionālākie smilšu kapļi atminas tos laikus, kad uz Pasaules kausa posmiem abiem nācās doties ar auto, veicot milzīgu skaitu kilometru, turpat arī nakšņot, vai izritināt matracīti viesnīcas numuriņā trenerim, kad garantēta vieta pamatturnīrā. Tādi laiki bija, un nemaz ne tik sen. Smilšu daudzums, kuru abi ir apēduši, ir milzīgs, un šī ir tā reize, lai šos laikus atcerētos un baudītu šo spēli, kuru abi nešaubīgi mīl!

P.S. Pasaules čempionātam pie TV ekrāna šoreiz sekos Jānis Šmēdiņš. Dzīvē un sportā tā gadās, taču ir vērts piesēst un atvilkt elpu, lai vēlāk darītu vēl lielākas lietas, nekā līdz piespiedu atelpas pauzei. To arī Kreilim novēlu! …bet Sašam ar Mārtiņu Nīderlandē – iepriecināt pašiem sevi. Ja tā notiks, prieks būs arī man un esmu drošs - ne tikai.