Vaičule: "Igauņi pār mums ir galvas tiesu pārāki, lietuvieši arī aizgājuši priekšā"

Vaičule, kura pērn pēc ģimenes pieauguma atgriezās sacensību apritē, nesen pārradās no treniņnometnes Spānijā un turpinās vasaras sezonai gatavoties dzimtenē. 27 gadus vecā skrējēja priecājas par paveikto darbu siltajās zemēs. “Pat brīnos, ka organisms izturēja visu slodzi. Gandrīz jau esmu atpakaļ stadionā uz naglenēm. Ļoti labi.”

Gatavošanās procesā šobrīd viss noritot pēc plāna, un Vaičules organisms pēc lielajām slodzēm atjaunojies ātri.

“Tagad visi treniņi tiks aizvadīti Latvijā,” par tuvākajiem plāniem stāsta vieglatlēte. “Grūti pateikt, kad būs pirmās sacensības, jo plāns vēl nav pilnībā skaidrs. Latvijā startēšu visur, kur varēs, bet sacensības ārzemēs vēl kārtīgi jāizrunā ar menedžeri. Ziemā iespējas startēt praktiski nebija, jo bija vairāki ierobežojumi.”

Šī gada svarīgākās sacensības vieglatlētikā būs pasaules (15.-24. jūlijā ASV) un Eiropas čempionāti (15.-21. augusts Vācijā), turklāt tiem normatīvi 400 metru distancē ir diezgan augsti. Lai automātiski iegūtu ceļazīmi uz pasaules meistarsacīkstēm, Vaičulei jāpārsit savs personīgais rekords un šī distance jānoskrien 51,35 sekundēs. Latvietes karjeras labākais rezultāts 400 metros ir 51,37 sekundes, ko viņa uzrādīja 2017. gada pasaules čempionātā Londonā. Savukārt Eiropas čempionāta normatīvs ir nedaudz zemāks – 51,70 sekundes.

“Patiesībā, ir diezgan jāiespringst, lai uz šīm sacensībām vispār tiktu. Labi, līdz Eiropas čempionātam vēl ir pietiekami daudz laika, bet pasaules čempionātam kvalifikācija beidzas uzreiz pēc Jāņiem. Būs jāiespringst,” spriež Vaičule.

“Jāmēģina tikt pēc normatīva vai arī jānostartē labi kā minimums trīs reizes, jo rangā man trūkst trīs starti 400 metros āra stadionā. Rangā vērā ņem divas sacensības no iekštelpām, bet ārā jāstartē vismaz trīsreiz. Pagājušajā gadā nestartēju 400 metros, tāpēc jāpastrādā,” ieskicē sportiste.

Personīgo rekordu 400 metros Vaičule 2017. gadā sasniedza vien dažas nedēļas pēc tam, kad šajā distancē bija kļuvusi par Eiropas U-23 čempioni – šāds panākums pacēlis viņu spārnos, tāpēc togad planētas meistarsacīkstēs izdevies uzrādīt karjeras labāko laiku.

“Pasaules čempionāts Londonā bija vienkārši fantastisks. Wow, tas bija olimpiskais stadions, pilns ar skatītājiem. Tas bija kolosāli. Mana fiziskā sagatavotība šobrīd nav sliktāka kā toreiz,” droša ir Vaičule. “Man vienkārši vajadzētu noķert kādus labus mačus, taču tādu emocionālo pacēlumu neiegūšu nekur citur kā pasaules čempionātā. Tagad man pašai jāsaprot, ka jāskrien uz rezultātu. Kaut vai vienai.”

“Gaidīt, kad sakritīs sportiskā forma ar sacensībām, labu konkurenci, skriešanas pozīcijām, vēju un sazin vēl ko… Uz to nevar paļauties. Man mērķis ir diezgan stingrs, saprotot, ka mana karjera noteikti ir pārkāpusi pāri pusei. Savus pēdējos gadus gribu aizvadīt godam un ar pilnu atdevi. Skatos uz to atbildīgāk. Vienlaikus neļauju emocijām pārņemt manu prātu un neveidoju atbildības nastu tik smagu, ka man kaut kam sevi ir jāpierāda. Vienkārši man ir mērķis un man uz to ir jāiet. Dzīvoju šobrīd ar tādu domu. Bērns izmaina ikdienu. Uz to apzināti eju, ka bērns ir manas pasaules centrs. Ja tas kaut kā ietekmē manu sportisko karjeru, tad mēģinu to salāgot, nevis pārdzīvot,” uzsver Vaičule.

Pēc bērna nākšanas pasaulē Vaičules dzīve jūtami izmainījusies, un tieši ģimene ir tā, kas viņu stiprinot. Viņa gan nenoliedz, ka šovasar savienot mammas lomu ar startiem ārzemēs varētu būt izaicinājums.

“Līdz šim darīju visu, lai bērns būtu man līdzās,” arī uz treniņnometni Spānijā viņa devās kopā ar meitu, tāpat kā ziemā uz pasaules čempionātu telpās. “Ja būtu braukusi bez bērna, es droši vien nebūtu ne emocionāli stabila, ne apmierināta ar situāciju. Tagad meitai ir gads un astoņi mēneši, un redzu, ka katru dienu viņa kļūst arvien patstāvīgāka. Sākam skatīties arī bērnudārza virzienā.”

Par savu mērķi Vaičule izvirzījusi dalību 2024. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē, bet pērn Tokijas olimpiskās spēles viņai gāja secen. Četrgades lielākajā forumā latviete debitēja 2016. gadā Riodežaneiro.

“Viennozīmīgi skatos uz Parīzi, bet neko tālāk neņemos plānot. Skatīšos pēc situācijas – kā jutīsies mans organisms, kādas būs manas iespējas – arī ārpus sporta. Pie tā jāsāk domāt laicīgi, un šobrīd sāku apsvērt, vai vajadzētu iesaistīties uzņēmējdarbībā vai tūrismā. Jāsāk taustīties un meklēt,” iezīmē Vaičule. “Ceru, ka uz Parīzes olimpisko spēļu laiku man būs kāda vīzija, ko darīt nākotnē. Jādomā, vai tad varēšu turpināt skriet augstā līmenī, taču domāju, ka varēšu. Varbūt būs pienācis laiks arī otram bērnam. Vienkārši jāļauj dzīvei ritēt savu gaitu, ne kaut ko plānot.”

Šajā pavasarī vairākkārt izskanējis par slikto Latvijas Vieglatlētikas savienības finansiālo stāvokli, tāpat arī latviešu vieglatlēti jau labu laiku atbildīgākajās sacensībās nav priecējuši ar augstvērtīgiem rezultātiem.

“Katrs skatās no savas perspektīvas, un es vērtēju no tā, kādas ir manas iespējas un vai tās kaut kādā ziņā ir ierobežotas. Tā nav – man ir visas iespējas. Savu dzīvi esmu sakārtojusi tā, ka varu piedalīties lielos mačos un uzrādīt labākos rezultātus. Man nekas netraucē. Vienkārši pašai ir jādodas pretī saviem mērķiem, labi jāsastrādājas ar treneri,” uzsver Vaičule. “Nevarētu teikt, ka man kaut kas baigi traucē, tāpēc nevaru teikt, ka tā ir problēma arī citiem sportistiem.”

“Skaidrs, ka mūsu izlase šobrīd nav tā spēcīgākā, skatoties arī uz pārējām Baltijas valstīm. Savstarpējās sacensībās redzam, ka igauņi ir galvastiesu pārāki, lietuvieši pēdējos gados arī aizgājuši priekšā. Viņiem top līmeņa sportistu paliek vairāk,” spriež latviešu skrējēja.

Vaičule gan piebilst, ka šobrīd aizkulisēs tiek gatavoti jaunie talanti, kuri ir aktīvi un daudzsološi. “Vieglatlētika Latvijā ir pietiekami masveidīga. Visās pilsētās ir treniņgrupas, turklāt vairākas, un ir pilsētas ar ļoti daudziem vieglatlētikas treneriem. Bažu par nākotni man nav.”

Vieglatlētikai Latvijā ļoti iegriezusi Covid-19 pandēmija, domā Vaičule – daudziem sportistiem nācies pārorientēties un apzināties, ka laiks entuziasmam ir stipri mazāk, jo krietni saruka tādas iespējas kā ceļošana, treniņi, sacensības.

“Kā zinām, Latvijā ziemā nav piemērotu apstākļu treniņiem ārā, bet iekštelpās faktiski nevarēja pilnvērtīgi trenēties,” nosaka Vaičule. “Tomēr nav par ko gausties, bet galvenais nenogriezt vieglatlētikai vēl vairāk. Jāļauj tai notikt, un viss būs.”