Kazakevičs: "Londonā pat ar Latvijas rekordu var netikt sešiniekā"

Atgriezties soļošanā motivēja draudzene

-Pirms diviem gadiem diezgan skaļi aizgāji no soļošanas. Kas tomēr mudināja atgriezties?
-Mani pamudināja [draudzene] Dace Lina, es jau nemaz negribēju. Kopā paskrienot krosiņus lēnā garā iekustējos. Treniņos padevu dzert, pakontrolēju laikus un paskrēju līdzi. Tā nopietnāk patrenējos aizvadītajā ziemā. Pirms tam bija nedaudz sabendējis kājas Monblāna skrējienā, Valmieras maratonam īsti nebiju gatavs, turklāt pēc tā saslimu. Trīs nedēļas pirms 50 kilometru soļošanas Dudincē nesoļoju, jo ziemā slēpjot atkal biju sabendējis kāju (smejas).

-Pēdējos gados piedalījies vairākās sacensībās – gan tepat Latvijā, gan skrēji Monblānā. Ko tev devis šis laiks, cik nopietni tas viss bija?
-Skriešanā biju ļoti švakā līmenī, bez īpašas gatavošanās. Pusotru nedēļu gatavošanās – tas bija mans piegājiens (smejas). Arī Monblānam... Visu vasaru nostrādāju Vācijā un man nebija īpaši daudz laika treniņiem. Kādreiz uz darbu un mājām aizskrēju, taču par nopietnu trenēšanos nevarēja saukt. Startu Monblānā jau arī par skriešanu grūti saukt – sākumā paskrēju, pēc tam tipināšana, ātra iešana, kāpšana, rāpšanās un bezjēdzīga izmirkšana. Rezultāts bija labāks nekā gaidīts, taču nevaru teikt, ka biju ļoti apmierināts. Gadu iepriekš ar tādu būtu ticis desmitniekā. Ja ļoti nopietni gatavojas, tad trijniekā obligāti būtu jābūt. Arī Valmieras rezultāts pie tādas trenēšanās, kāda bija man, bija ļoti labs. Treniņi nebija tik intensīvi kā agrāk.

-Pēc Monblāna skrējiena garāko distanci negribējās mēģināt?
-Noteikti nē. Nezinu, ko saņēma pirmais desmitnieks, bet nolikumā nebija rakstīts, ka sportisti vispār saņemtu kaut kādas naudas balvas. Ja grib labi nostartēt, jādzīvo kalnos, bet tas viss maksā naudu. Taču tas ir labs veids kā pārbaudīt savas spējas. Aptuveni 13-14 stundu laikā tiek sadedzinātas 10 000 kilokalorijas – it kā tik daudz enerģijas nemaz nevar uzkrāt muskuļos, bet redz, ka pulkstenis ar pulsometru saskaitīja. Daudz vienai dienai (smejas).

-Pekinas olimpiskajām spēlēs gatavojies bez trenera. Arī tagad esi pats sev treneris?
-Jā, nav kas konsultē.

-Ja trenējies bez trenera, tad diezgan grūti pašam piestrādāt pie tehnikas. Vai ir kāds cilvēks, kas šajā ziņā Tev palīdz?
Tiem ātrumiem, kas ir piecdesmitniekā, kas tur par tehniku vajadzīga?! Vienkārši pašam sevi jāizjūt. Ja jūtu, ka ir trieciens, tad jau ir lidojuma fāze un tā jau vairs nav soļošana. Varbūt kādu reizi pa gadu uztaisu video analīzi, bet kopumā daru to visu uz izjūtām. Pats organisms man pasaka priekšā. Ilgi nebiju soļojis, bet Dudincei sagatavojos divu nedēļu laikā. Vecās iemaņas jau nezūd. 10 un 20 kilometru soļošanā ātrums ir lielāks, tur vajadzīga nopietnāka [tehnikas] analīze, bet man jau vairāk patīk tie garie gabali, kuri ir uz izturību. Ja olimpiskajā programmā būtu simtnieks, būtu pavisam ideāli (smejas). Agrāk Itālijā bija 100 kilometru soļošana, bet tagad kādu laiku nenotiek. Tādās distancēs kā 50 un 100 kilometri soļošana jau pēc soļošanas izskatās, piecītī jau ir tāds ātrums, ka es nezinu vai to var saukt par soļošanu. Tas ir filozofisks jautājums. Piemēram, čaļi trīnīti soļo zem 11 minūtēm – tur ir ko vicot (smejas).

-Runājot par 50 kilometriem – kāpēc mūsējie tik bieži šajā distancē izstājas pēdējos gados?
-Portugālē(IAAF Race Walking Challenge 9.aprīlī) esot bijis karsts, taču, ja ir laba forma, tad arī karstums nav tik liels traucēklis. Nezinu, nemāku komentēt vai [Aivars] Rumbenieks savus audzēkņus ne tā trenē vai vienkārši Arnim [Rumbeniekam] ir tādas organisma īpatnības, ka garo soļojumu viņš nevar izturēt. Trenējas viņš katrā ziņā vairāk nekā es, bet Dudincē, kur tika līdz finišam, man zaudēja 23 minūtes. Viņam bija trīs treniņnometnes (Portugālē, Kirgīzijā, Slovākijā) un galā čiks vien sanāk... Viņš piecdesmitnieku turklāt ir gājis krietni vairāk nekā es, bet tikai 2-3 reizes nostartējis patiešām labi. Man grūti pateikt, kāpēc tā ir. Varbūt viņš nav radīts 50 kilometriem... 5 un 10km kilometros viņš ir labs, arī 20 kilometros viss ir kārtībā, varbūt tās ir viņa distances. Patiesībā arī 50 kilometros viņam vajadzētu būt labam, taču kā distance garāka par divām stundām, Arnis plīst. Divus stundas viņš man turēja līdzi, bet pēc tam bija gatavs. Pats par to brīnos, kaut kas tur īsti nav kārtībā (smejas).

-Vai nebija grūti atkal pāriet no skriešanas uz soļošanu?
-Kā jau minēju, tā nopietni jau nemaz neskrēju, turklāt soļošana man ir tuvāka, varu uzrādīt labākus rezultātus. Uzskriet jau varu, bet nav man tas līmenis tik augsts. Melnie puišeļi sver 50-55 kilogramus, tādiem grūti kaut ko padarīt, tie var patiešām ātri paskriet, nenormālos laikos. Ja nopietni trenētos skriešanā, gan jau arī sasniegtu labus rezultātus, bet tad no šī brīža svara man būtu jānomet 15 kilogrami (smejas). Nekāds resnais neesmu, bet ar savu svaru man tur nav ko darīt, tur ir cits līmenis. Ja paskatās tumšādainos, kas bija atbraukuši uz Rīgu, nekādi monstri jau viņi nebija, bet pleci viņiem nekādi, vidukli ar abām rokām var apņemt, kas tie par večiem, reāli puišeļi.

Vai tavos plānos ir došanās uz pasaules čempionātu un olimpiskajām spēlēm?
Jā, ar B normatīvu varētu aizbraukt [uz pasaules čempionātu]. Ja kāds nosoļos ātrāk, tad arī man tas būs jādara ātrāk, bet šobrīd izskatās, ka teorētiski var iztikt, rezultātu arī neuzlabojot. Šobrīd no Latvijas vieglatlētiem normatīvus īpaši daudzi nav izpildījuši, taču sezonai ir tikai sākusies, gan jau beigās to braucēju būs diezgan. Piemēram, šķēpmešanā izpildījuši ir daudzi, tur būs nežēlīga konkurence. Savukārt soļošanā, vismaz garajās distancēs, tādas īsti nav. Ja došos uz Dienvidkoreju, tad tur ir mērķis nosoļot ātrāk nekā [2007.gada pasaules čempionātā] Osakā, kur vispār biju laimīgs, ka līdz finišam tiku (4:19:43, 28.vieta). [Olimpiskajās spēlēs] Pekinā ļoti noveicās, jo iepriekšējā dienā nolija, kļuva vēsāks, bet tik un tā finišā bija virs 30 grādiem. Tobrīd gan es biju ļoti labā formā, tikko atbraucis no kalniem un nometis arī svariņu. Tas viss sasummējās un deva labu rezultātu (personiskais rekords - 3:52:38, 16.vieta). Ja ļoti grib, var jau saforsēt formu, bet redzēs cik daudz tam atliks laika un finanšu. Nākamgad Helsinkos ir Eiropas čempionāts, taču soļošanas tur vispār nav. Dīvaini. Iespējams tas tāpēc, ka līdz olimpiādei ir maz laika – tikai mēnesis vai pusotrs. Taču no otras puses – varbūt kādam svarīgāks Eiropas čempionāts, citam olimpiskās spēles. Soļotāji tiek apdalīti...

-Cik tu šobrīd mēnesī kilometrus nosoļo?
-Neesmu rēķinājis, bet nav daudz. Pirms Pekinas bija 1000 kilometri katru mēnesi, tagad – varbūt ceturtā daļa no tā. Tagad gan man ir citas kustības klāt – paskrienu Dacei līdzi, pabraucu ar riteni, kilometrāža man savās, bet nav daudz kvalitatīvo treniņu. Līdz olimpiādei jau vēl daudz laika, galvenais, lai ir motivācija. Klimats Londonā ir labvēlīgs, bet tas ir visiem. Sāku domāt vai Koreja nav pat labvēlīgāka, jo karstumā es vienmēr kaut kā izķepurojos (smejas). Londonā visi būs tādi monstri, ka pieļauju domu, ka pat ar Latvijas rekordu nevarēs tikt sešiniekā . Es gan domāju, ka uz Latvijas rekordu (3:43:18 - Aigars Fadejevs, 1998.) tur nebūšu gatavs (atkal sirsnīgi smejas). Mērķis katram ir personiskais rekords, bet katrās sacensībās jau tas neizdosies. Dudincē bija septiņas minūtes lēnāks, bet ar kvalitatīviem treniņiem to var labot.

-Kurās sacensībās piedalīsies pirms pasaules čempionāta?
-Pagaidām soļošu īsākas distances Rīgas kausos un Prezidenta balvā, Ventspilī uzskriešu pusmaratonu, ko nekad neesmu darījis. 50 kilometru distanci visticamāk soļošu tikai vienu reizi – 3.septembrī pasaules čempionātā.

Dace Lina olimpisko normatīvu mēģinās izpildīt oktobrī

-Šobrīd esi arī Daces Linas treneris. Treniņu metodiku balsti uz personisko pieredzi soļošanā vai esi arī kaut ko mācījies?
-Šo to jaunu es iegūstu arī treneru kursos, bet diezgan minimāli. Reālās zināšanas sportisti iegūstam paši, tur varam iegūt teoriju. Kas attiecas uz Daces treniņiem, tad šo to paskatos, šo to pafilmēju. Dodu viņai mazāku slodzi nekā pats agrāk soļoju, bet tas ir normāli, jo tik daudz izskriet kā izsoļot nemaz nevar - vairāk tiek noslogotas Ahileja cīpslas un ikri, lielāks trieciens un slodze ceļgaliem. Dace noskrien aptuveni 600-700 kilometrus mēnesī, ir bijuši arī 830 kilometri.

-Vai Dacei bija konkrēts mērķis Nordea Rīgas maratonam?
-Uzdevums bija kļūt par labāko latvieti, kas arī izdevās. Kaut kādas neprecizitātes bija ar laika ņemšanu, bet Dace noskrēja ātrāk nekā plānots, jo Rīgas maratons būtībā bija plānots kā lēnais treniņš. Līdz ar tumšādaino un Krievijas skrējēju uzaicināšanu pjedestāls jau bija aizpildīts, bet Dace ar viņām šobrīd vēl nevar konkurēt. Pagaidām tas nav viņas līmenis. Iekrist bedrē un pēc tam mēnesi rāpties ārā, lai pēc mēneša vai pusotra sasniegtu to pašu līmeni, kurā ir bijusi – tas nebija tā vērts. Turklāt pasaules čempionāta un olimpisko spēļu normatīvs Rīgā jau nav izskrienams. Tāpēc starts šeit bija kā treniņš, lai pēc tam nav jāmokās ar atjaunošanos, bet rudenī var mēģināt izskriet normatīvu. Atlikt uz pavasari būtu ļoti riskanti. Šobrīd normatīvam viņa gatava vēl nav, bet rudenī , visticamāk oktobrī, vajadzētu būt.

-Kur viņai paredzēti tuvākie starti?
-Tagad viņa pārsvarā skries īsākas distances [par maratonu]. Ir mums skriešanas seriāls "Skrien Latvija", kur Dace skries pusmaratonu, iespējams startēs arī Latvijas čempionātā 10 kilometru distancē. Tā kā oktobrī paredzēts īstais maratons, tad Valmierā gan jau savu titulu [maratonā] nemēģinās aizstāvēt. Varbūt uzskries treniņu režīmā, bet tas ir atkarīgs no pašas Daces lēmuma.

-Olimpiskais B normatīvs ir 2:43:00, A – 2:37:00, bet Daces personiskais rekords 2:50:15. Līdz rudenim pa spēkam būs dabūt tās nedaudz vairāk kā septiņas minūtes nost?
-Jā. Jau šobrīd pēc fiziskās kondīcijas [treniņiem, pulsiem utt.] viņai pietrūkst aptuveni trīs minūtes. Viņa bija piereģistrēta Roterdamas maratonam, taču sapratām, ka nav jēga – viņa noskrietu jaunu personisko rekordu, bet normatīvu neizpildītu un būtu laiciņš jāpagaida līdz organisms atjaunotos. Šajā ziņā ir labi, ka mūs ar Daci atbalsta sporta uztura firma "Maxim", arī olimpiskās vienības ārste Valda Kuģe neatsaka palīdzību un konsultāciju. Daci ar apģērbu un apaviem nodrošina arī "Asics", es gan pagaidām esmu saņēmis atteikumus, neskatoties uz to, ka man ir olimpiskais normatīvs.

Dace nopietni skriet sāka tikai pirms diviem gadiem, bet kopš tā laika progress ir bijis ļoti straujš...
Man pārsteigums bija viņas pirmais maratons. Visu vasaru nebiju Latvijā un tikai septembrī redzēju uz ko viņa ir gatava. Secināju, ka ir labāk nekā biju gaidījis, bet pēc tam viss jau bija likumsakarīgi, reizēm pat gribējies, lai viņa noskrien ātrāk. Godīgi sakot, pat visus pagājušā gada maratonus. Pērn Valmierā vajadzēja izskriet zem 2:50:00, nezinu, kur viņa pēdējā aplī tās 15 sekundes salasīja (smejas). Viņa nenoplīsa, taču pēc trešā apļa nedaudz apstājās, jo sāka durt sānā, vēl šur tur nedaudz atlaida un tur tās sekundes salasījās. Patiesībā jau sīkums 2:49:59 vai 2:50:15, bet labāk jau izklausās, ja ir zem 2:50 (smejas).