Skrējējas Caunes stāsts: no reiz vājākā meitēna līdz iekļūšanai pasaules junioru elitē

Raita Ravinska audzēkne Agate Caune atzīst, ka īpaši izbauda skriešanu augsta līmeņa sportistu konkurencē. "Pirmo reizi tas kaifs bija, kad es startēju U-20 Eiropas čempionātā pie gadu vecākām meitenēm. Man bija kaifs, kad es nostājos jau rindā pie viņām blakus," īpašās sajūtas atceras Agate.

"Kad es 5000 metros tiku trijniekā, tas man vispār bija kaifs. Kad notika apbalvošana, protams, uzvarētājai skanēja Spānijas himna, bet iekšēji es raudāju, jo es biju uz pjedestāla – otrajā vietā. Man tas bija daudz. Kaut es nebiju pirmā, bet man bija lielisks rezultāts un lieliska vieta. Un es iekšēji aiz priekiem biju ļoti saviļņota par to, ko esmu izdarījusi."

Jau skriešanas gaitu pirmsākumos Agate bija ļoti motivēta. Ja sākotnēji dzinulis bija neatpalikt no citiem, tad vēlāk pirmie panākumi jau ļāva izbaudīt savu varēšanu un mudināja tiekties arvien augstāk.

"Sākumā, kad nācu uz treniņiem, es biju vājākais meitēns, un likās – es arī gribu skriet tik ātri, kā citi mani treniņu biedri sākumā skrēja," pastāstīja Caune. "Jo es nespēju tik ātri skriet, un tad, kad es atradu savu disciplīnu, respektīvi garās distances, es sapratu – šis mani aizrauj, man sanāk! Protams, bija grūti, bet tas mani aizrauj – es varu, varu, varu. Man iekšā bija sajūta, ka es varu kaut ko vēl labāk un vēl stiprāk. Tad es gāju uz to, un tagad esmu priecīga, ka esmu sasniegusi jau tik daudz, un es ceru, ka turpināšu to darīt."

Agate treniņos var skriet ilgi, pusotru stundu no vietas, noskrienot vienatnē vairāk nekā 20 kilometru. Viņai patīk nebūt barā. Agatei diena sākas pirms sešiem rītā. Pirms došanās uz skolu viņa noskrien piecus līdz septiņus kilometrus, pēcpusdienā ir otrais treniņš.

Caune atzīst, ka viņai ļoti patīk izaicinājumi spēcīgā konkurencē. "Man, piemēram, ļoti patīk sacensties un izaicināt sevi. Tas pats bija pasaules junioru čempionātā Kolumbijā – izaicinājumu pilns process līdz tam. Bet, kad es varēju skriet kopā ar etiopietēm, kenijietēm, ugandietēm. Tas man bija tāds vau. Tas nav – ak, Dievs, ak, Dievs, ko lai tagad dara? Nē, protams, ir uztraukums, bet es mēģinu, riskēju, daru. Vai man sanāks, vai ne, bet es mēģinu un riskēju."

Agate mācās Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klasē un ir droša, ka nākamgad sāks studijas. Iecerētā specialitāte – sporta menedžments. Ļoti iespējams, ka tas notiks Amerikā. "Tas ir ļoti liels lēmums. Būt prom no ģimenes, prom no sava trenera, jo tas ir kaut kas jauns. Tāds kā lēciens nezināmajā," nākotnes perspektīvas iespējamo studiju ASV kontekstā raksturoja Caune.

Caune atzīst, ka nekad vēl nav cīnījusies par komandu, bet vienmēr ir cīnījusies pati par sevi, par savu rezultātu, jo uz kādu palīdzību no malas var necerēt. "Tu vienkārši pati trenējies un dari. Bet tas tāds liels, būtisks lēmums par iespējamām studijām ASV. Arī izglītība un līmenis, kā tur māca. Arī valodas barjera. Visvairāk mani biedē valodas barjera," teica Caune.

Agate iezīmē arī izcilības blaknes – ziedošanos sportam ir grūti izprast līdzcilvēkiem, kur nu vēl vienaudžiem, kam prātā ballītes. Vienlaikus viņa uzsver, ka ģimene ir viņas labākā atbalsta komanda. "Trasē, kad bļauj mana māsa, man liekas, ka pa visu stadionu var dzirdēt, ka viņa bļauj par mani. Bet man to vajag. Man tas palīdz," atbalsta nozīmi uzsvēra jaunā skrējēja.

Agatei ļoti patīk, ka viņai ir sporta speciālists, psihologs, ar kuru parunāt. "Jā, man prieks, ka esmu tādu cilvēku atradusi, ka mēs kopā varam strādāt, ka viņš man palīdz, saprot mani. Dažreiz liekas, ka pat labāk ar viņu izrunāties, nevis ar vecākiem," atzina Caune. "Nevis tāpēc, ka vecāki nesaprastu, bet liekas, ka tas cilvēks nav diendienā ar mani kopā un man prieks aiziet pie cilvēka, kas vienkārši uzklausa mani."

Izmantotie resursi:
https://www.lsm.lv/raksts/sports/vi...