Rode: "Nobraucienā esmu vienīgais no valsts, kurā nav kalnu..."

Jau ziņots, ka Roberts piedzīvoja kritienu kombinācijas pirmās disciplīnas sākumdaļā, un līdz ar to izstājās no tālākām sacensībām (slalomā nevarēja piedalīties) un noslēdza savas gaitas debijas olimpiādē. "Pieļāvu kļūdu. Tas notika kompresijā (strauja pāreja no stāva krituma uz lēzenāku trases posmu), un tās man parasti ir grūtākās vietas trasē. Lēcienos sekas var būt smagākas, taču tehniski grūtāk ir kompresijās, un šī izrādījās ļoti nelīdzena un bedraina. Cik nu tagad atceros - "ārējā" kāja uzsitās virsū iekšējai, slēpes sakrustojās, un tad jau vairs nekādas kontroles - attapos tīklā," pastāstīja sportists, kuram kritienā par laimi izdevās izvairīties no nepatīkamām sekām. "Roku mazliet samežģīju, tagad grūtāk panest slēpes, taču viss kārtībā. Domāju, ka pie ārstiem pat neiešu."

Rode nemeklē muļķīgus attaisnojumus, bet atzīst - šobrīd Latvija kalnu slēpošanā šāda mēroga mačos var priecāties par piedalīšanos, un brīnumus neviens negaidīja. "Protams, tas viss kaut kur jau bija paredzams - zināju, kāda šeit būs konkurence, un kas būs tie, ar kuriem sacensties varbūt varēšu es. Apmēram tas pats Pasaules kausā - tā šeit ir augstākā līga. Mums labi, ja vispār varam nobraukt. Eiropas kausos vēl salīdzinoši viegli - tur jau var cīnīties. Šeit visi ir galvastiesu pārāki. Pat vairākas galvastiesas. Tas ir tas pats, kas mums 100 metru sprintā sacensties ar melnajiem. Nereāli. Tu zini, cik ātri vari nobraukt, un redzi, cik ātri to var viņi."

Jautāts, kādi ir galvenie komponenti, kas mūs šķir no pasaules varenajiem - inventārs, treniņu daudzums, finanses - Rode uzsver talanta un pieredzes lomu. "Inventārs mazākais - varbūt 5% no visa kopuma. Pārējais slēpjas galvenokārt pieredzē. Finanses? Protams, tās nevar salīdzināt. Piemēram, Austrijas vīriešu komanda šogad uz sezonu dabūja 13 miljonus - tad varat spriest paši. Taču, protams, viņiem ir arī perfekta braucēju atlase - Austrijā katru gadu nāk tūkstotis jaunu sportistu. Latvijā varbūt trīs - tādu, kas varētu mēģināt ar perspektīvu kaut ko darīt tālāk. Pasaulē atlasa labākos un audzina visu viņu sportista mūžu. Tie, kas šeit atrodas priekšā - tie ir trīsdesmitgadīgi vīrieši. Tie nav jauni gurķi, kā pagaidām es," nosmej 22 gadus vecais sportists. "Nobraucienā esmu vienīgais, kurš startē no valsts, kurā nav kalnu. Mani tiešie konkurenti bija no Islandes, kas gan nestartēja - tur ir kalni. No Bulgārijas, kur ir lieli kalni, arī Slovākijas, Čehijas. Tur tomēr ir citas iespējas trenēties, un ir, no kā izvēlēties tos labos braucējus. Latvijā mēs vienkārši esam entuziasti, kas tikuši līdz šejienei."

"Viens sapnis ir piepildīts. Taču jūtu, ka ar katru braucienu varu arvien labāk un labāk, jo pieredze aug, tikai braucot. Galvenais, ka ir milzīgas rezerves, kur varu pielikt," Roberts uzsver - kaut arī neveiksmīgas, Vankūveras spēles viņu pacēlušas, nevis piezemējušas. "Pilnīgi noteikti. Kaut vai apkārtējo attieksme. Piemēram, liftā satikti cilvēki, kad uzzina, ka piedalīšos nobraucienā, saķer galvu: "Wow, kas, jūs vispār traks esat?! Tur taču brauc tikai monstri!" Tas baigi paceļ. Atšķirībā no slaloma, olimpiskajam nobraucienam var kvalificēties tikai ar A normatīvu. Tev vispirms jāpierāda, ka vari nobraukt, un nekādus wild card te nevienam nedod. Otra lieta - man svarīgi arī tas, ka nobrauciens dod neaprakstāmu adrenalīnu. Ir tā, ka gribas meklēt kaut ko arvien ekstrēmāku, lēkt ar gumijām, darīt vēl kaut ko, taču, šādā trasē un sacensībās nostāties kalna galā pirms nobrauciena - tas ir pāri visam."