Līduma: "Viss beidzās otrajā šautuvē..."

"Pašsajūta laba, slēpes slīdēja - viss bija labi. Otrajā šautuvē gāju tā, lai nenoķertu pulsāciju, taču sanāca tieši pretēji. Nācu uz maksimumu līdz pašam paklājiņam, nostājos, taču - sākās pulsācija. Ja gaidītu, kad beidzas, paietu divas minūtes. Jau tā divas reizes atliku šāvienu, taču vienalga trīs sodi," nelaimīga par notikušo sportiste. "Otrajā šautuvē praktiski viss arī beidzās. Pēc tam jau tikai aizbraukt līdz galam... Protams, turpināju cīnīties. Domāju 0-3-0-0 arī nebūs tik slikti, taču, diemžēl, atlikušajās šaušanās salasīju vēl trīs. Ar sešiem sodiem... Šeit jāšauj nulle vai viens. Ļoti žēl, ka nesanāca iepriecināt ne sevi, ne treneri, ne savus atbalstītājus."

Individuālās distances Vistlerā sievietēm līdz ar to arī beigušās. "Protams, ka rezultātu izteiksmē man nav ne par ko priecāties, ne par ko lepoties. Taču kopumā priecājos par šiem četriem gadiem, kas man bija. Katrā ziņā - neko nenožēloju," atzina sportiste. Par turpmākajiem plāniem sportā šobrīd neesot īstais laiks runāt. "Pirmkārt, uzskatu, ka šādus lēmumus nedrīkst pieņemt uz emocijām. Visam vajag mazliet nosēsties. Otrs - kaut gan man nepatīk par to runāt, jo bieži ir sajūta, ka tieku pārprasta -, taču tas, ko gribu pateikt - biatlonā esmu tāpēc, ka man tas ļoti patīk, taču, lai varētu trenēties un piedalīties sacensībās, ir vajadzīga nauda. Tā kā man nav ne bagātu Austrālijas onkuļu, ne miljonāru sponsoru, un arī tādu rezultātu, lai varētu cerēt uz atbalstu no valsts - neizklausās, ka man paliek liela izvēle. Var jau būt. ka būs kā multenē par Laimes lāci - nāks pavasaris, un..."

Ar četrām pieļautajām kļūdām, no kurām trīs - otrajā šaušanas reizē, septītā desmita beigās palika arī Gerda Krūmiņa. "Visu "izdarīju" otrajā šautuvē. Visu slikto, ko vien varēja izdarīt... Kāpēc tā sanāca? Pārcentos. Laikam pārāk ļoti gribējās sašaut. Kopumā jau nav tik slikti, taču tā viena šautuve..." noplāta rokas Gerda, atzīstot - laikam jau visa vaina galvā, un neviens cits ar to nevar tikt galā, kā tikai pašas. "Mēs laikam pārāk daudz gribam. Nevajag gribēt, vajag darīt. Stafetē jācenšas izdarīt viss, ko varam. Ja neiesim iekšā apļos un izmantosim maz papildu patronas, būs normāli."

Jau pirmajā šautuvē pieļautās trīs neprecizitātes svītroja arī Līgas Glāzeres izredzes uz savām spējām atbilstoši labu rezultātu. "Jau pirmā šaušana "iedeva iekšā"... Slēpes gāja, šodien arī skrējās salīdzinoši vieglāk, taču kaut kāds iekšējs stresiņš - varbūt jūtu, ka var labi nostartēt. Tā ir - kad jūti, ka vari paskriet, arī šautuvē par daudz enerģijas, un tad tā sanāk," secina Līga, kuru Vankūverā sasniegtais tālākiem lieliem darbiem nav iedvesmojis. "Neizdevās nekas no tā, ko biju plānojusi. Sprintā it kā sašāvu, taču vieta - nekāda. Par tālāko vēl nedomāju - beigsies sezona, tad domāšu, ko darīt tālāk."

Visbeidzot, nelaimju sēriju šodien Vistleras trasē noslēdza Žanna Juškāne. "Atkal izgāzos. Jau vakar nešāvās, arī šodien piešāvos tikai ar astoņām aptverēm ierasto četru vietā. Jau jutu - laikam kaut kas nebūs tīri... Pirmajā aplī bija tik labi, domāju - laikam esmu formā. Un pēc tam "bac" - nolūzu. Visu laiku vienā tempā. Gāja man garām kā stāvošai," bēdīga sportiste, piekrītot - no sākuma vaina jāmeklē galvā. "Laikam mēs, sievietes, par daudz domājam. Vīriešiem tomēr vienkāršāk. Jauna un viss vēl priekšā? Jauna jau jauna, bet citām 20 gados jau citādāk skrienas..."