Seniors nav večuks, bet...

Tā jau nu bija gan: Rīgā, beidzoties pasaules meistarsacīkstēm junioriem (U-19), Starptautiskās basketbola federācijas vērtējumam: jūs esiet sarīkojuši teicamas sacensības, līdzskanēja varbūtība: iespējams, ka Latvija varētu sarīkot arī pasaules čempionātu senioriem. Šo frāzi līksmi uztvēra un tūdaļ plaši tiražēja televīzijas zēni...

Mums patiesi jau ir līdzīga turnīra rīkošanas pieredze – 2000. gadā Rīga, jeb patiesāk un precīzāk Latvijas Basketbola senioru klubs, uzņēma pirmās Eiropas meistarsacīkstes veterāniem. Viens no galvenajiem darītājiem, Senioru kluba viceprezidents Jānis Karpovs atceras, ka pasākums bijis gluži sabiedrisks, ar valsts atbalstu un nodokļu maksātāju naudu tam nav bijis nekāda sakara. Viņš uzskata: tas turnīrs aizvadīts bez kļūmēm, pēc piecu ballu sistēmas rīkotāju veikums novērtējams ar krietnu četrinieku. Lielākais trūkums: gudru ļaužu pie spriešanas mums netrūkst, bet kad lieta nonāk līdz aktīvai rīcībai, tad darītspējīgo izrādās krietni mazāks skaits, nekā spriestgribošo. Vaicāts par skatītāju atsaucību, Karpiķis tikai nopūšas...

Tā nu tas ir – pat pasaules senioru meistarsacīkstes, pat basketbola dzimtenē ASV, tribīnēs pulcina vien dalībnieku draugus un radus, vēl varbūt pāris apmaldījušos basketbola draugus. Taču maldās tie, kas prāto tikai par večuku burziņu, kur basketbolam esot vienīgi iegansta nozīme, galvenais – ieraut un paklačot par vecajiem, labajiem laikiem. Cīņas notiek ja ne uz nāvi, tad dzīvību noteikti. Varbūt vecvīriem vairs nav kādreizējā ātruma, taču precizitāte nav gājusi mazumā, bet prāts pat nācis klāt. Roku uz sirds liekot – kā vairāku senioru čempionātu vērotājs – varu teikt: lielākā tiesa sacensību ir patiesi aizraujošas un uzmanības vērtas.

Tad kāpēc plašas skatītāju masas basketbola pilsētā Rīgā (un citur tāpat) ignorē Eiropas un pasaules senioru mačus? Manuprāt, to turnīru tabulās velns var bikses pazaudēt. Sākot no 35 gadu vecuma ik pa pieciem gadiem notiek sacensības grupās. Kungiem tās aiziet līdz pat 75+, cienījamām dāmām līdz 55+. Vienā reizē 14 (9 + 5) atsevišķi turnīri, kas šķiet par daudz pat viszvērinātākajiem statistikas cienītājiem. Un – kāda tad jēga turnīram, kuru skatoties nevari izprast un izsekot? Tikmēr – tā ir godīga sportisko principu ievērošana, jo nevar jau bīdīt kopā vienā komandā 35 un 75 gadus vecus vīrus. Bet sevi atgādināt grib visi un katrs.

Maza piebilde. Ja pavisam godīgi, tad: cik no tiem basketbola draugiem, kas uzdrošinājušies lasīt šīs rindiņas, pietiekoši pārskatāmi pārzin visas U grupas, situāciju tajās, nemaz nerunājot par jauniešu komandu sastāviem. Vēl vairāk: sakiet, lūdzu, ar kādu vecumu sākas pasaules meistarsacīkstes jauniešiem? Ar U-15? Varbūt ar U-!6? Iespējams, ka tikai ar U-18? Vienlaik Latvijā tika veiksmīgi sarīkots U-19 čempionāts, gūstot pietiekami ievērojamu skanējumu (gan ar brāļu leišu līdzdalību).

Mums ir arī veiksmīgāka pieredze. 1981. gadā iesākās (re – nupat apaļā 30 gadu jubileja!) Jāņa Krūmiņa kausa izcīņa Baltijas valstu basketbola veterāniem, kādreizējo izlašu dalībniekiem. Tikām domājuši ne tikai par vecbasketbolistiem, bet arī skatītājiem, to interesēm. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas komandas tikās katra ar katru. Ikviena puslaika pirmās desmit minūtes sacentās 40 – 50 gadus jauni spēlētāji, bet otrās desmit izcīnīja tie, kam jau pāri 50. Bija godīgi, un visiem bija labi. Pirmajā turnīrā Rīgā pie Daugavas sporta nama pastāvēja pat liekās biļetītes problēma, vēlākos gados (turnīrs notika reizi gadā) arī Kauņā, Viļņā un Tallinā skatītāju netrūka.
Krūmiņa kausa izcīņa apsīka ar neatkarības attīstību, kad mūsu senioriem pavērās iespējas piedalīties dažādos – ne tikai pasaules un Eiropas – veterānu turnīros visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.

Tad nu saasinās jautājums: vai mums tādas pasaules meistarsacīkstes basketbola senioriem vispār ir vajadzīgas? Zaļbarības jātērē daudz, bet piena paredzams pamaz...

Bet. BET!

Starptautiskajai basketbola federācijai (FIBA) nav nekāda sakara ar senioru (mūsu izpratnē) sacensību sarīkošanu. Veterāniem pastāv sava, starptautiska pasaules mēroga organizācija – FIMBA (Starptautiskā maksibasketbola federācija) – kas tad arī par viņiem tur rūpi līdz pat pasaules čempionātu sarīkošanai.
Tad kālab FIBA Rīgā ielauzās svešā dārziņā?
Iznācis mazs pārpratumiņš – kā teica Šveiks, uzzinājis, ka meiča no viņa gaidot bērnu.
FIBA, junioru meistarsacīkstes pabeidzot, ar senioriem, kā viņpusē ierasts, domāja nevis vecvīrus, bet gan vecāko, augstāko valstu komandu kategoriju – nacionālās izlases. Līdz ar to mums būtu tas gods sarīkot FIBA World Championship for Men, nevis FIMBA World Maxibasketball Championship. Tad viss nostājas savās vietās, un basketbols Latvijā var panākt hokeju, kurš joprojām lepojas ar 2006. gadu. Cits jautājums: vai mēs to varam pacelt?

Jebkurā gadījumā: „Vecums nav šķērslis” – kā rakstīts Latvijas Basketbola senioru kluba karogā...