Pirmo reizi dubultprieks

Pirmo reizi no Olimpijas Grieķijā ar stafeti uz spēļu norises vietu tika atgādāta olimpiskā uguns. Pirmo reizi gaisos spurdza 30 tūkstoši mieru simbolizējoši baloži. Pirmo reizi olimpiskās spēles tika izmantotas klajai un nekaunīgai kāda politiskā režīma propagandai – viss notika kāškrusta ēnā. Pirmo reizi starptautiskā sporta sabiedrība apstrīdēja SOK izvēlēto spēļu vietu tās valsts iekārtas dēļ, ierosinot pārcelt olimpiādi no Berlīnes uz Barselonu. Pirmo reizi dalībnieku skaits sasniedza 4066 (no Vācijas 406 sportisti, no Latvijas – 24), un pirmo reizi tika gūti 49 olimpiskie rekordi.

Neapšaubāms spēļu favorīts izrādījās ASV melnādainais sportists Džese Ouens, kurš izcīnīja četras zelta medaļas – abās sprinta distancēs, 4 x 100 metru stafetes skrējienā un tāllēkšanā. Tālumā Džese aizlēca 8,06 metrus, par sešiem centimetriem tuvāk, nekā paša pasaules rekords, kurš netika pārspēts vairāk, nekā ceturtdaļgadsimtu. Afroamerikāņa triumfs tā nokaitināja baltās rases pārākuma slavinātāju, Vācijas reihskancleru un fīreru Hitleru, ka tas steigšus pameta sacensību vietu. Tomēr visbiežāk fīrera vaigus rotāja pašapmierināts smaids: ar rīkotāju un arī tiesnešu atbalstu jau tāpat spēcīgie Vācijas atlēti dominēja olimpiskajās arēnās. Neoficiālajā punktu vērtējumā sacensību saimnieki iekrāja 573,7 punktus, tālu apsteidzot otrajā vietā palikušo ASV delegāciju, kura ieguva 403,3 punktus. Latvijai tika 11 punkti un godpilnā 24 vieta „zelta viducī” – 49 valstu konkurencē.

Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē Latvija sasniedza divas – sudraba un bronzas – olimpiskās medaļas. Bija gan cerēts pat zelts, lūkojoties uz pasaules rekordistu, soļotāju Jāni Daliņu,kurš pirms četriem gadiem Losandželosā bija Latvijai guvis vēsturē pirmo (sudraba) olimpisko medaļu. Taču dižais Jānis nedaudz pārforsēja notikumus, kājas sarāva krampji, un bija distance jāatstāj. Un tad mazliet negaidīti no ēnas iznāca Daliņa novadnieks Adalberts Bubenko, kurš taču aizsoļoja līdz bronzas medaļai. No otrās vietas viņu šķīra vien pusminūte, kas soļotāju četrarpus stundās tāds nieks vien ir. Pēc finiša Adalberts sūkstījās: trūcis informācijas, būtu zinājis, ka zviedrs Švābs ir tik tuvu, varētu arī pievilkt klāt. Spēka rezerves esot bijušas. Iespējams arī, ka lielāku panākumu valmierietim sasniegt liedza pieredzes trūkums, jo 50 kilometru distanci sacensībās viņš veica pirmo reizi mūžā!

Ko nesasniedza Bubenko, ieguva grieķu romiešu cīkstonis Edvīns Bietags. Spēka mitriķu stīvēšanās Latvijā bija populāra jau kopš iepriekšējā gadsimta vidus, un tagad tā guva vainagojumu ar olimpisko sudraba godalgu. Tiesa, jau 1924. gada spēlēs Parīzē latvju cīkstoņi Ronis un Polis bija soļa attālumā no medaļām, taču, tiesnešu neobjektivitātes aizvainoti, pārsteidzīgi atteicās cīnīties līdz galam. Bet nu Bietags, Eiropas čempiona godā būdams, izrādījās favorīts. Līdz lielajam finālam Edvīnam vajadzēja uzvarēt četrās cīņās, ko raženais latvietis arī paveica. Tika uzveikts vēlākais bronzas medaļas ieguvējs, igaunis Augusts Neo, arī slavenais vācu lauzējs Verners Zēlenbinders (viņa vārdā vēlāk Berlīnē nosauca lielu sporta centru). Atlika pēdējais šķērslis pirms zelta medaļas – zviedrs Akselis Kadjērs, kuru mūsējais jau bija pielauzis agrāk, un lauza arī vēlāk. Berlīnē cīņa ritēja līdzīgi, aculiecinieki apgalvoja, ka uzvarētāju noteikt gandrīz vai nav iespējams, tomēr tiesneši vienprātīgi zelta medaļu iebalsoja Kadjēram. Bietaga otrajai vietai pussmagajā svarā savu piekto vietu vieglajā konkurencē pievienoja Krišjānis Kundziņš.

Berlīnē latvieši šķita vistuvāk medaļām kādā no sporta spēlēm – kas nav izdevies līdz šai baltai dienai. Runa, protams, ir par basketbolu, kurā mūsu vīri gadu iepriekš bija kļuvuši par pirmajiem Eiropas čempioniem. Diemžēl slavas reibonis bija krietni sakāpis galvās, turklāt izpaudās neveselīgā konkurence starp Universitātes sportu un ASK. Pēc izkašķēšanās komanda palika praktiski bez trenera, to vadīja... vieglatlētikas speciālists. Rezultāti tad arī bija atbilstoši: pēc uzvaras pār Urugvaju sekoja zaudējums Kanādai, zaudējums Polijai, un galaiznākumā 21 komandas konkurencē dalīta 15-18 vieta. Vēl bija jāpaiet trim gadiem, lai Latvijas valstsvienība atgūtos, saņemtos, un trešajās Eiropas meistarsacīkstēs Lietuvā atkal būtu kontinenta labāko izlases komandu skaitā. Mierinājumam gan varam paust: Berlīnes olimpiskajā basketbola laukumā eiropieši neieguva neko, uz goda pjedestāla kāpa: pirmā ASV, otrā Kanāda, trešā Meksika (sic!).

Latviešiem tika arī pirmais olimpiskais ilgdzīvotājs – garo gabalu skrējējs Artūrs Motmillers, kurš piedalījās (gan bez izciliem panākumiem) savās trešajās olimpiskajās spēlēs. Vēlāk viņa sasniegumu ar četrām dalības spēlēm pārspēs Jānis Lūsis, bet šāvējs Afanasijs Kuzmins sasniegs fantastisku rekordu ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mērogā, piedaloties astoņās olimpiskajās spēlēs, dalību vainagodams ar zelta un sudraba medaļām.
Labas cerības tika liktas arī uz šķēpa metēja Oto Jurģa startu. Latvietis bija starp Eiropas, tolaik šķēpmetēju galvenā kontinenta (pirmās piecas vietas Berlīnē) līderiem. Diemžēl traumas sekas lika sevi just visnepiemērotākajā brīdī, un Jurģis no sava labākā sasnieguma atpalika par veseliem septiņiem (!) metriem, ierindojoties nelaimīgajā 13. vietā.
Līdzīgā situācijā atradās arī Losandželosas spēļu lielais neveiksminieks, desmitcīņnieks Jānis Dimza. Viņš nejaudāja pieveikt vairāk par četrām disciplīnām.
Četri Latvijas riteņbraucēji, 100 kilometru grupas brauciena dalībnieki, grupā tā arī palika, medaļas dalīja citi.

Bet medaļu ieguvējus, Edvīnu Bietagu un Adalbertu Bubenko, Rīgā sumināja sajūsmināti ļaužu pūļi, olimpisko spēļu varoņiem braucot lepnā limuzīnā no paša Kārļa Ulmaņa, latvju tautas vadoņa, autoparka.