Oļegs pasmaidīja. Tas nebūs uz labu... Kam?

Pirms sērijas ar Rīgas Dinamo, maskaviešu galvenais trenētājs šo rindu autoram nevērīgi izmeta – sak, man piecas maiņas veselas, nav nekādu problēmu. Ar piecām, saprotams, spēlēt nevar, taču ar šo Znaroks vēlējās pasvītrot savas komandas resursus vai vēl precīzāk – iezīmēt izšķirošo pārsvaru. Pirms sērijas viņš bija pārliecināts, ka mūs noskries – pēc pirmajiem diviem mačiem Oļegs var šo domu nolikt malā. Ar kājām vien šajā cīņā nebūs līdzēts. Turklāt, lai kā tas nepatiktu Znarokam un Vītoliņam, viņu komandas sastāvā šobrīd patiešām kāju ir vairāk...par smadzenēm. Tas bija pagājušajā gadā, kad Rīgas Dinamo bija ņemams ar šādu metodi, jo puse no spēka rīdzinieki bija atstājuši sērijā pret SKA. Šogad Oļegam un viņa padotajiem ir jābūt radošākiem, taču pēc divām spēlēm, kad Maskavas klubs ir pazaudējis savas mājas laukuma priekšrocības, pazīmes rāda, ka ar novatorismu favorītiem ir ārkārtīgi šķidri. Viņi spēlē salīdzinoši primitīvi, vienveidīgi – jā, noteikti, ātrāk nekā Rīga, taču nav sajūtas, ka znarokieši mūs spaida vai dušī... Astoņas iemestās ripas otrajā spēlē ir mānīgs lielums, jo izslēgšanas cīņās gūto vārtu skaitam ir fona loma. Tas, ka Maskava uzvarēja – skaidrs, visiem saprotams. Ko viņi ar tiem astoņiem vārtiem iesāks trešajā spēlē? Neko. Jo rezultāts uz tablo, sākoties spēlei, tāpat būs 0:0. Tajā pašā laikā Znarokam un viņa komandai, ārkārtīgi neomulīgi vajadzētu justies, ja viņi saskaita zaudētos vārtus. Pat pirmajā spēlē, kas bija disciplīnas paraugstunda abu komandu izpildījumā, varēja sajust, ka Rīgu ar plikām rokām viņi nepaņems. Pa vairāk – mēs bijām uzbrukumā daudz radošāki un bīstamāki un, ja Oļegs saka, ka mums tajā vakarā paveicās, tad tik pat labi var teikt, ka paveicās arī viņam, ka vajadzēja spēlēt pagarinājumu.

Savukārt otrajā spēlē, kur znarokieši bija piespiesti pie sienas, mača gaita praktiski izpļaukāja gan Oļegu, gan Hari. Viņi netika galā ar savu komandu, kad bija rotaļīgi panākuši vadību ar 2:0. Tāpat viņi ārkārtīgi nedroši un nepārliecinoši spēlēja mača turpinājumā. Jā, vadība vienubrīd uz tablo bija nomācoša, taču uz laukuma ne mirkli neradās sajūtas, ka Rīgas Dinamo nespēs, nevarēs vai nezinās, kā atspēlēties. Tas viss trešajā trešdaļā, kad pēc Znaroka sajūtām, Rīgai vajadzēja knapi kājas kustināt. Tas notika trešdaļā, kad mēs bijām pārgājuši uz spēli ar trīs maiņām. Samainot vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju divarpus minūtes pirms spēles izskaņas (tobrīd rezultāts bija 4:5), Latvijas puse labi nodemonstrēja, ka šo mājas uzdevumu viņi ir sagatavojuši labāk, nekā maskavieši bija gatavi tādam notikumu pagriezienam. Znaroka vīru tikšana tajā spēles daļā pie ripas un pēc tam divkāršais mēģinājums to iemest tukšā rāmī, bija laimīga stresa rezultāts, nevis apzināta taktika. Lai gan mums pretī spēlēja viena no labākajām KHL komandām, kas sezonas gaitā sevi izcēla tieši mazākumā, tieši tobrīd nebija sajūta, ka Maskava tiks ar savu uzdevumu galā. Turklāt, ja patinam filmu atpakaļ, tad krievi mazākumā ir sākuši drebēt vairāk, nekā to varētu sagaidīt no šādas, fiziski labi trenētas komandas. Varbūt šo pretestību vai pārliecību mēs viņiem iedragājām pirmās spēles pagarinājumā, kad realizējām vienu no skaistākajiem vairākumiem šajā sezonā. Tobrīd Maskavas Dinamo četrinieks burtiski atkāpās pie saviem vārtiem kā sabiedēti sētas kranči, kas nudien nav viņiem raksturīgi. Mazākumā Znaroks saviem kalpiem liek nesāties pa perimetru, brīžam pat atļaujoties mesties virsū ar ripu esošajam pretiniekam pa diviem, vai atsevišķās situācijās – pa trim. Ja kājas ir spriganas, to var darīt – tas dod rezultātu. Vai atminat, pirmajā spēlē mūsu pirmo vairākumu, kas vispār bija nekāds. Tur Maskavas Dinamo spēlēja tieši tā – ātri, dinamiski, agresīvi, pašpārliecināti... Tagad šīs lietas ir mainījušās. Pirmkārt, jau tāpēc, ka mēs vairākumā neesam tēta Karlo izdrāztās pagales – spējam būt daudz neprognozējamāki un tāpēc bīstamāki, nekā Oļegs savējiem ir izstāstījis. Tur Ozoliņš ar galvas kustību vien liek notrīcēt pretinieku ceļgalu krusteniskajām saitēm, kur nu vēl izspēles, kas pārsvarā izvirza uzbrucējus pret pustukšiem vārtiem. Otrās spēles uzvara, Maskavas Dinamo večiem var radīt tikai piesardzību – jā, sērijas gaitā viņi ir panākuši izlīdzinājumu, bet kopumā, viņi ir turpat, kur bija pirms trīs dienām. Par sniegumu laukumā vai gaidāmajiem notikumiem Rīgā, viņiem varētu būt citas sajūtas, jo lielais pārsvars, kas tika zīmēts uz papīra, pagaidām dabā nav materializējies, savukārt pretinieks dūšā un varēšanā ir lielāks nekā viņiem mēģina ģērbtuvē iestāstīt abi treneri.

Kad divas spēles aiz muguras, saprotam, ka Maskavas Dinamo nemāk tikt galā ar mūsu vadošo maiņu. Dārziņam vienam pašam bija tik daudz izdevību, kas pārvērstas vārtu guvumos, liktu abiem Maskavas treneriem jau šajā svētdienā plānot – braukt uz Maskavu atpakaļ pēc netīrās veļas vai atstāt to... Hartigans ir apjēdzis, ka labāk ļaut, lai pretinieks cepas un provocē, nekā pašam iesaistīties šajās neredzamajās mizanscēnās, kur darbā tiek likta gan mēle, gan mazi netīri paņēmieni. Rezultāts – Marks atkal spēlē kā septembrī! Atceros, pērn Haris diezgam prātīgi izstāstīja, ka toreizējam MVD ir skaidrs, kas jādara ar Ņiživiju vai Ozoliņu, lai viņus apslāpētu. Nedomāju, ka šopavasar šīs teikas un pasakas ir noliktas plauktā, taču mēģiniet atbildēt – vai divās spēlēs jums ir radusies sajūta, ka Ozoliņš ir sašņorēts? Pat vairāk, Sandis diezgan brīvi ir manevrējis pa zonām, turklāt – dalījis piespēles. Tātad – kaut kas maskaviešiem tomēr neliekas kopā viņu lielajā plānā. Fiziskajās divcīņās mēs neatpaliekam no Maskavas ne par soli, turklāt dažos gadījumos, esam viņiem pat priekšā. Piemēram, Saimona agresīvajai spēles manierei, zāles gatavs pagatavot jebkurš no mūsu hokejistiem, turklāt – acīmredzams, ka pretinieku šāda nekaunīga ceļa negriešana tracina. Iespējams, ka izslavētais agresors, kurš māk ne tikai kauties, bet arī labi apieties ar ripu, pēkšņi nespēj noticēt, ka „bērnudārzs rāda savus piena zobus”. Nu, labi – Ozoliņš ir zināms stāvs, viņš saprot, kurā brīdī pats var iešaut pa muti, vai atkāpties. Bet, kad savu pūkaino vaigu pret Krisa Saimona izrētoto seju noliek tādi kaķīši vai zaķīši kā Sotnieks vai Podziņš – tur amerikānim nepalīdz pat ožamais spirts... Viņš saprot, ka ar skatienu Rīgas glāzes uz galda nepārbīdīs. Saimons ir labs, bet viņš pagaidām iet mūsu radītās noskaņas pavadā. Turklāt, viņa nervi ir uzvilkti mastā kā karogi valsts svētkos. Viņam ir liela pieredze, bet var redzēt, ka viņš valdās. Knapi. Protams, nevar noliegt, ka Saimons priekš šīs komandas ir liels ieguvums, bet – tad mēģiniet iztēloties šo Oļega brigādi, ja mēs viņam Krisu noņemtu...

Ja nu par kaut ko Znaroks ir jāuzteic, tad tā ir spēle uz vārtiem. Tā arī rakstu – uz vārtiem! Mēs arī to esam sapratuši un turam līdzi – par to prieks! Bažas ir par otrajā spēlē redzēto, kad ļāvām pretiniekam nevis vienkārši mest pa Telkvista kasti, bet gan izpildīt metienus, kas nav redzami. Vārtsarga priekšā tiek radīta burzma un tikai tad seko metiens. Tā, starp citu, tika zaudēti abi pirmie vārti. Tomēr vajadzēja vienu zaudētu spēli, lai Maskavas Dinamo apjēgtu šo mūsu vārtsargu vājumu. Ne tikai mūsu vien – Garnets jau otrajā galā nav labāks. Telkvistam neapšaubāmi ir šī sērija jāizvelk – viņš to var, ko pierādīja pirmajā spēlē. Mazliet mulsināja viņa nomaiņa otrajā mačā pēc ceturtajiem vārtiem – jā, tur bija viņa kļūda, taču kopumā Mikaels bija solīds. Neticu, ka viņš piektos ielaistu jau pēc nākamā metiena, ko uzreiz piedzīvoja uz savas ādas Holts. Tad šī pacietība atmaksātos. Bet – tagad to vairs nepārbaudīt... Turklāt, ņemot vērā Rīgas Dinamo specifisko uzbrukumu, nez vai vārtsarga nomaiņa visos gadījumos ir kā mērķis, lai sašūpotu komandu. Bija taču redzams, ka mēs varam šajā spēlē atspēlēties arī no divu vārtu starpības – 0;2 vai 2:4 – kāda tur starpība?! Cita lieta – ja vārtsargs pats prasījās malā, par ko šaubos...

Ja Maskavas Dinamo ir viens no Gagarina kausa favorītiem, tad pēc pirmajām divām spēlēm jāsaka – drīzāk mūsējie tiks nākamajā kārtā, nekā maskavieši spēlēs finālā. Domāju, Znaroks negaidīja mūsu ceturtās maiņas agresivitāti, kas varbūt savā meistarībā neko daudz nevar izdarīt pie vārtiem, taču ap tiem un pretinieku aizsardzības zonā - viņi ripu pietur galanti. Tāpat viņš noteikti nerēķinājās ar mūsu aizsardzības mobilitāti un vienkāršo spēli, kas neļauj sagaidīt kļūdas... Turklāt, centra uzbrucēju disciplīna ir salīdzinoši pieklājīga, nākot palīgā savā zonā. Tāpat Oļegs nav sagaidījis mūsu izturības paraugstundu. Ja godīgi – neredzu pagaidām trešajās trešdaļās viņu nomācošo fizisko pārsvaru, kam laikam taču vajadzēja būt, ja noticam visām teorijām par Znaroka treniņu skolas nežēlīgajiem kursiem un eksperimentiem. Ko liekam pretī mēs? Vislabāk mūsu noskaņai atbilst Miša Rēdlihs kā viņu sauc Znaroks. Miķelis ir vienkārši dievīgs, kad sāk braukt augumā jebkuras komplektācijas pretspēlētājam, turklāt darot to ar izteiksmi – sak, neliec man tevi sist... Apmēram tāda ir arī komandas spēle – pārliecinoša, bez panikas. Tajā pašā laikā – asa, ar sāpīgiem dūrieniem. Krievi tagad sev iestāsta, ka viņi ir beiguši nervozēt, taču viņi saprot, ka mēs to vēl šajā sērijā neesam darījuši... Un, ļoti iespējams – nedarīsim.

Saprotu, ka patoss šajās rindās ir lielāks nekā vajadzētu, taču sajūtas kopumā nav sliktas. Esam atņēmuši Maskavai laukuma priekšrocības un piespieduši Znaroku pasmaidīt. Viņš ir vinnējis tikai vienu spēli, bet jau smaida... Par agru, Oļeg, par agru...