Iegāju baznīcā... atvainojiet – futbola stadionā

Blackpool iekļūšana Premjerlīgā visādā ziņā bija notikums – pats kluba īpašnieks Valērijs Belokoņs no Latvijas to salīdzināja ar Latvijas hokejistu teorētiski iespējamo uzvaru pasaules čempionātā un... arī tad tas būtu tuvāk realitātei, nekā blekpūliešu paveiktais. Skaidrs, ka augstākajā sabiedrībā viņus negaidīja vieglas dienas, bet kaut kā sanācis, ka šobrīd latviešu klubs (jā, jā – tā angļi to atpazīst, pateicoties Belekoņa aktivitātēm) augstākajā sabiedrībā nebūt nav izpļaukāts. Dažus žagariņus viņu dibens ir jutis, taču kopumā sezonas sākums aizvadīts cienījami. Kluba īpašnieka uzaicinājumu klātienē noskatīties spēli Liverpūlē – starp vietējiem grandiem un pelnrušķiem no blakus ciema - izmantoju labprāt. Pirmkārt, tāpēc, ka tajā laikā pagadījos pa ceļam, otrkārt, neko daudz no angļu futbola klātienē nebija nācies vērot. To simbolisko klātbūtni kopā ar Skonto pie pirmsabramoviča laiku Čelsijas, drīzāk ierakstu pie plakstiņu virināšanas. Tagad bija laiks pavērt muti, kas... palika vaļā.

Profesija ir ļāvusi iejusties un pārliecināties par dažādiem futbola un līdzjušanas līmeņiem, taču piedzīvotais Anfield tribīnēs man atgādināja kaut ko starp dziesmu svētkiem, olimpisko spēļu atklāšanas cermoniju, rokkoncertu un Stenlija kausa izcīņas uzvaras vārtiem pagarinājumā. No visa pa biškam, kas kopā veido to īpašo sajūtu, ko visā pasaulē sauc par futbola svētnīcu. Es viņu vietā arī baznīcu mainītu pret futbolu (mačs notika svētdien pēc Liverpool lūguma, jo komandai spēles Eiropas kausos), jo tie patiešām angļiem ir svētki. Pirms spēles gan mazliet bažījos par līdzjutēju attieksmi un rīcību, jo visādi brīnumi pirms tam bija salasīti. Pa ceļam uz arēnu, kas ir viena no vecākajām Premjerlīgā, gāju garām draudīgiem bariņiem, kur jauni, vecāki un pavisam veci puikas un meitenes, vienkop tusēja ar alus traukiem rokās, ietinušies sarkanajās Liverpool šallēs vai kreklos. Sastopoties ar acu skatieniem, nekāda viesmīlība neizstaroja, bet arī sist mani neviens netaisījās, jo nebija jau par ko – spēle nebija sākusies un mans uzvalciņš ar tumšo kaklasaiti (tā bija obligāta prasība, jo sēdēju tā sauktajā direktoru ložā) drīzāk ironiski atšķīrās uz fanu fona, nekā raisīja agresiju. Kaut kas zemapziņā man šķita pazīstams, bet to sapratu vēlāk – tādi izskatās tā sauktās angļu vecpuišu ballīšu grupas pārpalikušās daļas Rīgā, otrajā rītā pēc orģijām... Ja ņem vērā, ka tā bija svētdienas pēcpusdiena, tad sestdien izdzertais jau lielākajai daļai bija izvēdināts. Lādzīgas sajūtas.

Pavadošie un skaidrojošie ļaudis, tērpti gan policijas formās gan draudīgi spilgti zaļajās vestēs, ar savu klātbūtni mobilizēja jebkuru šaubīgu stāvu. Turklāt, pārsvarā tā bija skaidrošanās par sektoriem, biļetēm, karogiem un krāsām uz vaigiem. Viesu komandas līdzjutēju koris, kas no Blekpūles bija sabraucis ap trīs tūkstošiem, stadionā bija ievadīts jau agrāk – piesardzībai. Viņi visi sēdēja vienkop, kas laikam ir raksturīgs jebkuram lielam pasākumam, kur savācās kopā divas atšķirīgas nometnes. Mājinieki, protams, bija vairākumā, taču klāt norobežotajam sektoram ar viesu kolēģiem neviens speciāli nelīda. Starp citu, biļetes viesu līdzjutējiem pārdod viņu pašu klubs – Liverpūle nodod tās Blekpūlei un tirgi iet vaļā. Taču visi ieņēmumi par biļešu tirdzniecību tiek atdoti mājiniekiem. Ja ņem vērā, ka abas pilsētas šķir vien stundas brauciens, tad gribētāju redzēt Blakcpool iznācienu uz Anfield zāles sanāca prāvs skaits, taču tas nekādā gadījumā nepārsniedza līgas noteikto limitu, kas obligāti jāatvēl pretinieku komandas kārsējiem (10 procentu no kopējās tribīņu ietilpības).

Sportiskajā ziņā piemeklēt salīdzinājumu abu komandu kvalitātei ir visai viegli: nu, piemēram, VEF basketbola klubs pret Ghetto basketa sastādīto zvaigžņu izlasi, kur pirmie ir Liverpool. Vai cits: mercedes pret divdurvju kia, kur pirmie atkal ir Liverpool. Vārdu sakot – šaubas par liverpūliešu panākumu bija tikai rezultāta lielumā. Vai būs 3:0, 4:0 vai 7:0. Pat pieticīgais sezonas sākums no bītlu pilsētas bruģa nebija nokasījis optimismu – kāpēc lai būtu savādāk, ja pretī nāk nabagi no Blakcpool. Par nabagiem tas nav nekāds pārspīlējums: Liverpool spēlētāju algas ir kosmosa kuģis pret Blakcpool vieglās konstrukcijas planierīti. Piemēram, abu komandu kapteiņi: Stīvens Džerārs saņem Liverpūlē 160 000 mārciņas nedēļā (kurss tuvu mūsu latam), bet Čārlijs Edams pie sava kluba kases lodziņa Blekpūlē dabū čeku par 15 000 nedēļā. Var teikt, ka viens pats Džerārs saņem tik pat, cik teju vai viss Blakcpool pamatsastāvs. Pēc iekļūšanas Premjerlīgā, šķita, ka laimīgos futbolistus raus uz pusēm, pēc viņu pakalpojumiem stāvēs rindā un aģenti vien nezinās, kādus vēl bonusus vai piemaksas piemest klāt garantētajiem līgumiem. Izrādījās, nekas tāds nenotika. Pirmkārt, citi Premjerlīas klubi tāpat ir pārbāzti ar labiem futbolistiem. Otrkārt, daudzi uzskatīja, ka Blackpool ir drīzāk nejauši nokļuvis pie lielā galda un arī futbolisti, kas šo pārsteigumu sarūpēja, vispār ir tikai lielā futbola garāmgājēji... Tostarp komandas vadība nekautrējās paziņot, ka viņu iespējas ir ierobežotas un, ja futbolisti pieņems sava līdzšinējā kluba piedāvājumu, tad salīdzinot ar iepriekšējo gadu, spēlētāju algas tiks dubultotas. Ko tas nozīmēja dabā? Ja pērn Blackpool futbolistam maksāja 5000 mārciņas nedēļā, tad Premjerlīgā viņam dod desmitnieku. Tā viņi pārsvarā arī saņem. Nekādus lielos transfērus Blackpool pirmssezonā nav veicis, pamatoti taupot naudu sezonas svarīgākajam posmam – dienām pēc jaunā gada, kad notiks izšķirošās cīņas par vietu nosargāšanu tabulā. Runājot par taupīšanu, Belekoņa komanda ir ārkārtējs izņēmums visā Premjerlīgā – viņi nav bomži, taču tērē, cik var atļauties. No pārmērībām tēriņos pagaidām izsargājas apzināti, bet tehnisko minimumu, kas nodrošina pilnvērtīgu gatavošanos spēlēm, komanda saņem. Var sanākt, ka Blakcpool šajā sezonā ar vismazāko apgrozījumu (arī viņu stadiona ietilpība ir knapi virs 15 000) sasniegs vislielāko peļņu. Par zaudējumiem neviens šajā pilsētā nerunā – klubam jābūt rentablam. Atšķirībā no Liverpool, kam atkal jauns īpašnieks un, kura pērnie zaudējumi pārsniedz 100 miljonus.

Spēles rezultāts ir ierakstīts vēsturē – sensacionāli uzvarēja viesi no Blackpool (2:1). Tā bija līdzvērtīga cīņa, kur Belokoņa komanda bija vairāk pelnījusi panākumu. Patīkami pārsteidz blekpūliešu spēles kvalitāte, kas pirmajā puslaikā dominēja pār zvaigznēm piesātināto Liverpool. Taču par visu vairāk sajūsminājos par Blackpool līdzjutējiem. Turpat četri tūkstoši lielais fanu pūtiens ar vienu rāvienu pārņēma iniciatīvu tribīnēs, pilnībā nomācot mājinieku centienus turēt līdzi. Gan skaļumā, gan organizētībā. Saukļi, dziesmas, sakāmvārdi, spēles termini, spēlētāju uzvārdi un arī dažos gadījumos – gaumīgas rupjības – to visu mandarīnu koris izdzied ar milzīgu spēku un jaudu. Premjerlīga sakās, neko tādu līdz šim nav piedzīvojusi, lai gan katrā no lielajām futbola pilsētām ir savas tradīcijas un ieražas, kas koptas gadu simtiem. Viena spilgta epizode: kad Blackpool bija izvirzījusies vadībā ar 2:0 un tribīnes abos galos tā kā samierinājušās ar notikumu gaitu, pilnīgi negaidīta provokācija nāca no Blackpool fanu puses. Viņi skaidrā angļu valodā nodziedāja rindiņu „Vai mums ir jādzied jūsu vietā?” Tā bija gan dižošanās ar tā brīža rezultātu, gan maza ķircināšanās Liverpool līdzjutēju virzienā. Anfield pajumte iedūcās kā iršu pūznī – zibenīgi tika sakārtota dziesmu grāmata un 36 000 sāka šķietami nevienlīdzīgos balss karus, kas faktiski pārspēj jebkuru iztēli, kamēr jūs neesat to piedzīvojuši klātienē. Pēc tam sākas trādirīdis ap piespēlēm un sitieniem, kas, starp citu, pārsvarā visi lidoja vārtu rāmī... Var teikt, ka katra spēles mazākā epizode ar tribīņu palīdzību tika padarīta par notikumu. Līdzjutējs ir ierauts upē, kas viņu nes pretī krācēm un Niagāras ūdenskritumam. Svilpieni ir, taču tos nomāc abu komandu organizētie balss kori. Cilvēki ceļas kājās, paceļ rokas pret debesīm, priecājas un ir nemierā, taču tas viss notiek kā teātra iestudējumā – gluži kā satrenējušies. Tā darīja viņu vectēvi, tēvi, tagad – viņi paši un viņu bērni. Mans nodoms nav aizvainot Latvijas sporta fanus – pārāk atšķirīgas gan vides, gan tradīcijas, gan iecienītākie sporta veidi – taču es mūsējos liktu pirmajā vietā pēc... angļu futbola līdzjutējiem. Labākie mēs patiešām neesam.

Ievēroju, ka laukuma malā ik pa pārdesmit metriem bija izvietoti līdzjutējus aicinoši trafareti plakāti – „Rupja valoda tiks sodīta. Izraidīšana no spēles!” Otrs – „Izskriešana laukumā nav pieļaujama. Sods – policijas arests.” Pēc zaudētā mača mājinieki aplaudēja viesiem, lai gan man likās, ka viņi niknumā varēja drīzāk lauzt krēslus. Nē, nekas tāds nenotika! Protams, šī viena spēle nedod man ar pārliecību tagad sev iestāstīt, ka angļu futbola fani patiesībā ir pieklājības un labo manieru ābeces prototipi, taču, tas ko piedzīvoju, ļauj droši teikt – labāku sajūtu sporta stadionā līdz šim nebija nācies piedzīvot. Lai gan nomināli atrados ienaidnieka nometnē... Jauki!

P.S. Sporta Avīzes drukātās versijas nākamā gada abonenti piedalīsies izlozē, kur divi laimīgie pavasarī dosies uz Blakckpool spēli pret Arsenal. Turklāt, ja būsi žurnāla gada abonents, šo vietni lasīsi bez maksas.