Mikuša krekls

Kad koijoti no pilsētas ir prom, laiks atkal atgriezties pie laicīgā notikuma, kurā piedalās Rīgas Dinamo. Ielūkojoties turnīra tabulā, redzam, ka mūsējo mugursomā samestie punkti, labākajā gadījumā noderēs par iekuru, ja gribēsim sildīt rokas pie play off ugunskura. Tajā pašā laikā, nevaram teikt, ka sezona sākta slikti. Labāka par iepriekšējo tā ir visādā ziņā – arī spēle rādās saturīgāka un nav paredzams, kurš būs tas vakars, kad Dinamo izies laukumā kā favorīti, bet – kad viņi pēkšņi ieklups krāgā pat vislielākajiem grandiem. Šāda viļņošanās visticamāk saistīta ar kalendāru, jo kopš sezonas sākuma, dinamieši ir vicojuši ugunsdzēsēju režīmā, vidēji esot priekšā gandrīz visām KHL komandām par kādām divām vai trīs spēlēm. Tāpēc iekrīt ik pa brīdim tādi pretinieki, kuri ir atpūtušies trīs vai četras dienas (Jugra pat gaidīja mūsējos piecus vakarus), bet mēs vēl neesam paspējuši izžāvēt slidas no iepriekšējā mača. Oktobra turpinājums šajā ziņā arī nesola neko labu – kalendārs būs sūrs – taču, vai tāpēc mēs neiesim mežā, ja no vilka baidīsimies. Ja baidies, nopērc suni – saka sena... nu kaut kādas tautas paruna. Ar ko uz mežu ies Šuplers? Viņš nopircis Juraju Mikušu.

Te nu esam nonākuši līdz apstākļiem, kas daudziem līdzjutējiem neļauj nomierināties. Retoriskie jautājumi – kas tas ir par putnu? – tika nomainīti ar ne mazāk retoriskajiem – velns, kāpēc viņu vispār laiž laukumā? – bet tagad tie ir apstājušies pie nodaļas – cik ilgi hokejists, kura pozīcija ir uzbrucējs, spēlēs bez rezultativitātes punktiem? Jurajs savu atbildi jau ir sniedzis – pagaidām viņa kontā ir sešas spēles, kurās nav gūti ne vārti, ne piespēles, nopelnīts salīdzinoši pieklājīgs lietderības mīnuss (-2) un vidēji laukumā viņš ik spēlē uz ledus ticis 11 minūtes un 30 sekundes. Nav slikti, ja ņem vērā, ka, piemēram, Maskavas Spartak viņam vispār nedeva iespēju pamēģināt, uzskatot, ka viņš komandas kaujas līmenim ir pa vieglu. Ja Dārziņš negūst punktus, tad treneris viņu sēdina malā. Mikušs pagaidām šo robežu nav sasniedzis un tikai Šuplers zina, kurā brīdī viņš Juraju atsēdinās vai, vēl trakāk – aizsūtīs uz fārmklubu sajust spēles garšu. Bet par skādi nenāktu, jo pagaidām starp Štālu (kuru aizfīrēja uz Liepāju) un Mikušu nav nekāda starpība, ja runājam par pievienoto vērtību. Pag, ir gan viena – Juris nav iebraucis mīnusos, jo vienkārši nevarēja, kamēr Jurajs ir ne tikai ticis pie mīkstas rociņas, bet arī to padevis saviem jaunajiem komandas (maiņas) biedriem. Nav labi, ka galvenais treneris tik atklāti pinas savos pieņemtajos lēmumos – vai tiešām viņš domā, ka tas nāk par labu komandas spēlei un mikroklimatam?

Jurajs nav slikts hokejists, taču vēriens, ar kādu viņš tika pieteikts un iespēlēts sastāvā, atvainojiet – prasa kaut vairāk par apaļām nullēm sešās aizvadītajās spēlēs. Jā, komandas vadība atkal bija ieberzusies ar centru iegādi, jo izrādījās, ka Troteram labāk padodas spēle pa malu. Tā it kā tika skaidrota Dārziņa- Trotera- Miķeļa maiņas mazā produktivitāte. Taču – vai tāpēc ir jāpērk uzreiz pirmais brīvais slovāks, kas izrādās, nebūt nav apveltīts ar mežonīgu talantu, kur nu vēl vajadzīgo meistarību? Starp citu, Jurajam ir bijuši gana daudz simtprocentīgi momenti, lai gūtu vārtus, taču viņš to vēl nav izdarījis. Un to tagad nedara arī Dārziņš un jaunais Rēdlihs, kam slovāks ielikts pa vidu. Atvainojiet – tad jau Troters, lai kāds viņš tur nebūtu, blakus abiem latviešu strēlniekiem bija gana jaudīgāks. Spēlē pret Fīniksas Coyotes kanādietis stabili bija mūsu komandas labākais uzbrucējs un mēs runājam par spēlētāju, ko Dinamo galvenais treneris vēl pirms nedēļas spītīgi turēja ceturtajā maiņā, ar atbilstoši mazu spēles laiku. Skumji būs klausīties, ja Šuplers tagad visiem stāstīs, ka viņš tādejādi motivēja Troteru un tāpēc viņš sācis spēlēt... Par kādu cenu?

Piekrītu, sezonas sākumā Troters vēl nebija tik drošā fiziskā formā, taču vairāk izskatījās, ka viņš vienkārši mēģina pierast pie šī hokeja. Tas viņam patiešām bija pārbaudījums! Tiktāl aprada ar vietējo specifiku, ka attapās ceturtajā maiņā... Tur, protams, ka uzreiz bija redzams, ka Broks ir malējais, kur viņš arī atplauka un turpina ziedēt. Pat neskatoties uz mazo spēles laiku, kanādietis bija pamanāms. Ko ar viņu darīt tālāk? Ja nebūtu Mikuša – būtu viens stāsts. Bet tagad visi plāni vai ceļi ved pie Juraja krekla. Ja Šuplers būtu adekvāts, tad šobrīd trešajā maiņā vajadzētu spēlēt Troteram – Karamnovam – Bukartam, bet ceturtajā Dārziņam – Džeriņam – Miķelim, ar Meiju rezervē un Mikušu uz fārmklubu. Taču Jūlim noteikti ir savs plāns, ko jau tagad varētu mēģināt uzminēt: Troteru saliks kopā ar Mikušu un Miķeli, bet ceturtie būs Dārziņš – Džeriņš – Bukarts. Spēlē pret Coyotes pārliecinoši pirmajā maiņā iejutās Troters, taču tas – uz Surovija savainojuma rēķina. Otros izjaukt arī būtu dīvaini...

Tad sanāk, ka visa jezga sākusies ap Troteru, kurš nopirkts uz diviem gadiem. Par tādu ciparu un ar tādām rokām viņš neko zemāku par pirmajām divām maiņām vienkārši nebūtu pelnījis. Tā droši vien arī bija domāts, tikai ar Troteru pa vidu un Lauri ar Miķeli pa malām, maiņas saspēle bija piezemēta un neviļus atklājās, ka visa komandas selekcija sagāžas kā kāršu namiņš. Jo – Troters nav centrs... Un tā vietā, lai izmantotu vai noticētu jau esošajiem resursiem – centri Džeriņš un Karamnovs stabili ir labāki par mums zināmo slovāku ielāpu – Šuplers grib pēkšņi pie sevis dabūt Mikušu, kuru viņš pazīst, ciena, mīl utml. Ja tā būtu, tad Juraja kontā būtu ne tikai alga, bet arī vārti un piespēles. Bet tās pagaidām nav un tas ir slikti. Ja treneris ar pārliecību piesaka jaunu spēlētāju, kam nevis tiek pielikta pie galvas pistole (kā citiem Dinamo jaunajiem un perspektīvajiem), bet iedota rokās granāta – sak, ej uzbrukumā, esmu tev blakus! – tad paliek neatklāts lielais noslēpums - ko mēs, pie velna, esam patiesībā nopirkuši? Ja kāds tur muld, ka nezināja, ka Troters nav centrs, tad par Mikušu taču fails bija zināms un pieejams ar visām ekstrām, ieskaitot galvenā trenera zobu un godavārdu.

Maiņu karuselis palīdz noskaidrot pirmssezonā iespējamo sastāvu, taču līdzīgas darbības jau čempionāta laikā norāda par noteiktas grupas nervozitāti. Vai - mazo pārliecību par savu lēmumu pareizību. Jau kuro reizi saku, ka raganām vai māņiem neticu, taču Juraja Mikuša gadījums kaut kā velk uz savdabīgu dabas parādību kopumu – nu, nesanāca Jūlim šī dīvainā rokāde un spītīgā maiņu blenderēšana. Ne-sa-nā-ca. Vai gribiet zināt, kāpēc šāds virsraksts? Tam nav tikai alegoriska nozīme. Pirms spēles ar Fīniksas Coyotes izrādījās, ka vienīgais, kam nav uzšūts speciālais spēles krekls, ir... uzminējāt! Tieši tāpēc viņš nespēlēja. Vai to arī nevaram saukt par zīmi? Ja tā patiešām bija neveikla apstākļu sakritība, tad – viens stāsts. Bet, ja kādam tās lietas aizmirsās... Šupler, esi taču drosmīgs un aizsūti vēl vienu cilvēku uz Liepāju. Tas jums abiem nāks par labu un kazi – vēl rakstīsim, ka tas iedeva komandai citu pārliecību, bet pašam hokejistam – jaunu motivāciju. Jo zīmes apkārt nemelo...
Būs labi!