Futbolā bez pārmaiņām...

Par tā saucamās profesionālās līgas veidošanu runāts daudz un dikti, bet ar darbiem gājis švaki. Arī LFF prezidents Guntis Indriksons pieskārās šim tematam. Izrādās, LFF nepietiekot kadru (cilvēku), lai šo līgu izveidotu un pilnveidotu. “Dodiet cilvēku, kas to darīs!” enerģiski teica Indriksons. “Ja to darīs federācija, tai vienmēr būs savas intereses... Mums pietiek savu problēmu...” Melots nav, taču līdz galam viss pateikts arī ne.

Vispirms par kadriem! LFF strādā nepilni četri desmiti štata darbinieku. Vēl tikpat esot “līgumstrādnieku”, kuri piesaistīti konkrētiem “projektiem”. Piemēram, valstsvienību darbinieki. Man vienmēr licies, ka kopējais darbinieku skaits ir par lielu jeb paveiktie darbi nav adekvāti strādājošo skaitam. LFF, protams, tam nepiekrīt, un tādas ir viņu tiesības.

Uzskatu, ka ar esošo cilvēku skaitu (nav runas par konkrētām personālijām, jo arī šajā aspektā mūsu viedokļi atšķiras...) ne tikai varētu sarīkot brīnišķīgu čempionātu, paceļot to citā kvalitātē, bet pagūt apdarīt arī pārējos darbus. Piemēram, nodrošināt solīdus apstākļus izlasēm, kas savā ziņā jau iegājušas noteiktā sistēmā un nekas ārkārtējs papildus nav jādara, ja uzdevumi un mērķi paliek iepriekšējie. Vien jānoslīpē esošais.

Virslīgas organizēšanā, protams, darbiņš būtu jāiegulda vairāk, taču arī tas drīzāk būtu līdzšinējo neizdarību dēļ. Skumīgi ir tas, ka virslīgas sakarā no tās galvas Jāņa Skredeļa nedzirdēju nevienu jaunu ideju vai apņemšanos čempionātu padarīt labāku, ar reālu pamatojumu - kas, kur, kad un kā?

Indriksons atkal pieskārās jautājumam par cīņu pret lamāšanos, bet šis jau ir diezgan nodrāzts temats. Nevar teikt, ka neviens futbolists vai treneris līdz šim par mēles palaišanu nav sodīts, bet tas viss notiek kaut kur pa kaktiem. Ja ir tikai skaļi saukļi, tad varbūt tos nodrukāt sarkaniem burtiem, “uzlikt” uz plakāta un nolikt blakus katras komandas soliņam gluži vai kā reklāmas stendus. Tas, protams, skan diezgan triviāli, un noteikti var atrast vēl labākas idejas un pieejas, taču tā vismaz ir konkrēta lieta, kā censties kaut ko mainīt. Tas, ka Indriksons pateicis - “cīnīsimies pret lamāšanos” - līdz šim visiem bijis pie vienas vietas (diemžēl tai skaitā arī Latvijas valstsvienības bijušajiem un esošajiem spēlētājiem!), jo tālāk par medijiem, kuri to tāpat jau labi saprot, saukļi tā arī neizskan. Sponsoru līgai un klubiem tāpat nav tik daudz, lai aizņemtu visus reklāmas stendus, tā kā vieta, kur plakātus izvietot, būtu atliektiem galiem. Blakus tiem, kas sola cīņu pret rasismu. Uz LFF vairāku miljonu budžeta fona šādu plakātu izmaksas nebūs kā enkurs.

Ja atgriežamies pie organizatoriskās puses, protams, būtu labāk, ja klubi paši spētu un uzņemtos sarīkot labu turnīru. Pagaidām gan šķiet, ka tas šobrīd nav īsti reāli. Tiem, kam ir finanses, nevēlas apkrauties ar liekiem pienākumiem vai neredz tam visam jēgu. Citi, kuriem it kā ir idejas, pietrūkst finansējuma un pārējo atbalsta. Sajūta, ka lielais vairums samierinājies ar realitāti un neko negrasās mainīt. Var jau dzīvot pa vecam, taču tad futbols ar lielo burtu Latvijā nekad netiks rakstīts, lai gan gribētos.

Zinot situāciju, manuprāt, bezatbildīgi ir no LFF puses gaidīt, kamēr atnāks kāds bagāts onkulis, pamās ar brīnumnūjiņu un sarīkos labu turnīru. Kamēr tāda nav, LFF būtu jāizrāda iniciatīva darbos, ka šim turnīram ir perspektīva, ka tas var būt interesants un baudāms no visām pusēm. Protams, valstsvienība ir pāri visam, bet, ja klubi vēl nav gatavi vilkt virslīgas vezumu, tas nenozīmē, kas tas jāatstāj pusratā - redz, sarīkojam, ķeksītis ievilkts un balle beigusies. LFF ir atbildīga par futbolu valstī. Ja tā nespēj saimniecību savest kārtībā, godīgi tas jāpasaka un jāiet pa mājām. Vietas tukšas nepaliks.

Negribu piekrist, ka Latvijā nav cilvēku, kurš (-i) idejiski nespēj noorganizēt labu čempionātu. Dažus varētu nosaukt, taču zinu viņu attieksmi pret LFF, tāpēc, lai paliek... Varu vien pateikt to, ka šādā sastāvā viņi neredz iespēju sadarboties un pilnvērtīgi strādāt. Acīmredzot LFF sev ir jāpajautā, kāpēc tik bieži šāda negatīva nostāja? Ja LFF būtu tik labi strādājusi, vai virslīga paliktu bez ģenerālsponsora? Indriksons uzskata, ka tas ir labi, jo klubiem liks sarosīties un strādāt labāk. No vienas puses, var piekrist, lai arī tas vēl ir (būs) jāpierāda. Tomēr baidos, ka ģenerālsponsora aiziešana drīzāk atstās vairāk negatīvā, futbolu atsviežot vēl vairāk atpakaļ. Ja nemainīsies atbildīgo LFF darbinieku attieksme un darba spars, nav ko sapņot, ka šis nu būs baigais stimuls rauties no bedres laukā. Protams, nevar to skatīties atrauti no klubiem, jo lielākā daļa nav bijusi uzdevumu augstumos, taču to veicinājis tas, ka LFF nav cēlusi latiņu sev un klubiem. Pietrūcis objektīva prasīguma lietas darīt labāk. Jau banāls kļuvis stāsts, ka virslīgas klubiem obligāti jābūt mājaslapām. Vai kāds no jums ir redzējis, kā šis “obligāti” izpaužas? Protams, nevajag ieslīgt galējībās, visā vainojot LFF, jo šajā iestādē notiek arī labas lietas un darbi, taču runa ir par to, ka LFF nav izmantojusi visu savu potenciālu un savas ietekmes, lai darītu maksimālu labumu Latvijas čempionātam. Kamēr tas nenotiks un kamēr vēl žurnālistika kā suga pastāvēs, kritika būs. Gluži vai kā futbola laukumā - komanda, kas atdod visus spēkus, bet tomēr zaudē, tiks pelta daudz mazāk nekā tā, kas, sajūtot pastarīša statusu, nolaidīs rokas un necīnīsies līdz galam.

Indriksonam patīk teikt: “Nu, tad nāciet un izdariet manā vietā, ja visu tik labi zināt un protat!” Pag - katram savs! Žurnālistiem jārūpējas par savu lauciņu, jo neviens viņu vietā to nedarīs. Arī mūsu dārziņā var mest akmeņus, un tas arī notiek. Bet, ja cilvēks iet uz LFF, lai strādātu, tad to arī vajag darīt, nevis meklēt citu profesiju pārstāvjus, uz kuriem novelt vainu par neizdarīto. Neesmu dzirdējis, ka ārzemēs žurnālisti mainītos vietām ar federāciju vadītājiem, kur pēdējie ķertos pie rakstīšanas, bet pirmie sāktu vadīt futbola dzīvi. Jā, nereti žurnālisti izklausās visu gudri un zinoši, taču tā mērķis ir mudināt strādāt labāk, arī likt priekšā idejas.

Noslēdzot šo monologu, minēšu tikai vienu piemēru, kas norāda, ka darbs LFF ne par mata tiesu virslīgas sakarā nav uzlabojies, lai arī vārdos šāda apņemšanās bija un ir. Raugi, Latvijas futbola čempionāta reglamentā melns uz balta rakstīts, ka pārejas starp klubiem un papildu pieteikumi 2011. gadā atļauti tikai pārejas periodos no 15. februāra līdz 28. martam ieskaitot. Otrdien Skredelis teica, ka komandu sastāvi būs zināmi nedēļas otrajā pusē - līdz 1. aprīlim ieskaitot, kad būs saņemti un pieņemti visi pieteikumi. Šoreiz nav runas par konkrētiem datumiem. Ja vajag, klubiem vienmēr var nākt pretī, taču priekš kam tad reglaments, ja tas netiek pildīts? Un tā ir tikai maza atkāpe nolikuma sakarā, taču ne mazsvarīga. Ja LFF strikti ievērotu pašu rakstītos noteikumus, otrdien preses konferencē mediju pārstāvjus varētu iepazīstināt ar komandu sastāviem, kas būtu pavisam loģiski. Tā būtu interesanta informācija, lai vairotu interesi par sezonu. Tagad ir tik, cik katrs žurnālists pašam sev saprotamu iemeslu dēļ uzrakstījis... Galīgie sastāvi būs zināmi nedēļas nogalē reizē ar pirmajām spēlēm. Informācija aprīs viena otru un maksimālu labumu no tā nebūs izdevies izspiest. Pat pavirši uzmetot aci mediju saturam, secināsiet, cik (ne) mērķtiecīga ir LFF sacensību daļas vadība sezonas starta priekšvakarā. Nez kāpēc man šķiet, ja Skredeļa kungs enerģiskā tonī teiktu kolēģiem - kungi, lai būtu kvalitatīvs starts, izdarām to, uzrakstām šo un publicējam to - tas arī būtu izdarīts.

Vēl viena maza atkāpe. Man šodien viens futbolam ļoti tuvu stāvošs šās sporta spēles fanātiķis pavaicāja: “Redzot, kas un kā notiek Latvijas futbolā, kāpēc jūs vēl par to vispār rakstāt? Labāk būtu rakstījuši par mākslas vingrošanu vai sieviešu basketbolu - tur vismaz skaistas dāmas!” Eh, ko tur vairs piebilst... Iepriekšējās sezonās mans komentārs allaž bija optimistisks ar domu -labosim kļūdas un mainīsimies uz labo pusi. Futbolam bija iedots avanss, beidzot tas jāsāk atpelnīt!