Virslīgas klubu iezīmes, zvaigznītes un vilšanās (2. daļa)

Skonto, 60 punkti, 4. vieta

Rīdzinieki Aleksandra Starkova vadībā iepriekšējā sezonā prata atkarot valsts čempionu titulu, bet šogad palika bez medaļām. Trakas šūpoles, bet tam arī ir loģisks izskaidrojums, jo komandu pameta vairāki svarīgi spēlētāji. Lai nu kā, sezonas sākumā Marians Pahars varēja paļauties uz tādām vērtībām kā Vladimirs Koļesņičenko, Juris Laizāns un Deniss Kačanovs. Pēdējiem diviem vienībā bija liela loma, tomēr arī ar viņiem ierindā "Skonto" tā arī nepārliecināja. Tieši rīdzinieki no vadošajām blicēm pirmie atkrita no cīņas par titulu, kaut gan pavisam maz trūka, lai panāktu galvenos konkurentus par trešo vietu – „Daugavu”. Savainojumi bija milzīga problēma arī šajā sezonā, kas, protams, atstāja iespaidu uz sniegumu laukumā. Regulāri mainījās sastāvs, bet šeit sava ietekme bija arī Paharam. Nepameta sajūta, ka kaut kas ar iekšējo klimatu skontiešiem nebija kārtībā, ar to arī saistītas runas par iespējamo Pahara nomaiņu. Redzēsim, vai leģendārais uzbrucējs nezaudēs galvenā trenera amatu jau pēc pirmā darba gada.

Aplamības un vilšanās: Diemžēl arī šogad tā arī neuzmirdzēja kādreizējais izlases spēlētājs Kristaps Blanks. Iemesls jau labi pazīstamais – traumas. Vēl lielāka vilšanās par pamatvārtsarga Kaspara Ikstena gūto savainojumu Daugavpilī. Šī iemesla dēļ viņš bija spiests izlaist teju visu sezonu. Šim sarakstam var pievienot arī aizsardzības balstu Kasparu Dubru, kā arī vēl virkni spēlētāju. Savainojumi, savainojumi...

Leģionāru atlase bijusi vāja. Lai arī šogad tādu bija maz, pat šis nelielais viņu skaits, atskaitot Fabiņjo, nepārliecināja (arī nespēlēja regulāri). Krievs Sergejs Nikolajevs un baltais dienvidāfrikānis Bellijs Smārts (neprata izmantot?) palika ēnā, bet Minori Sato jau ir Gulbenes (daļēji Ventspils) atradums, nevis pirmssezonas selekcijas darbs. Ruslanam Mingazovam arīdzan sezona ar mīnusa zīmi

Spilgta individuālā uzplaiksnījuma no vietējiem jaunajiem kadriem šogad nebija, kaut gan Virslīgas gaisu izdevās apostīt vairākiem nu jau bijušajiem olimpiešiem. Laiks vēl ir, tā ka cerēsim uz nākamo gadu.

Artūrs Karašausks sezonas sākumā sevi pieteica visnotaļ cerīgi, tad devās laimes meklējumos uz Krieviju, paliekot ar garu degunu. Lielais potenciāls tā arī var netikt izmantots, ja viss tā turpināsies. Tikai divi vārti (abi pret „Olimpu”) par uzbrucēju neko labu nevēsta.

Pozitīvais: Ikstena savainojumā saredzama arī viena pozitīva lieta – viņa dublieris Germans Māliņš nekur nav pazudis. Māliņš droši ieņēma pirmā vārtsarga vietu, pietuvojoties arī lielajai valsts izlasei. Cīņa par pirmā vārtsarga vietu solās būt sīva, ja vien abi paliks klubā, kaut gan zināms, ka no „Skonto” tikt prom nav nemaz tik viegli.

Klubs joprojām dod iespēju spēlēt saviem jaunajiem audzēkņiem, kas ir apsveicami. Latvijas jaunatnes izlašu kodolu joprojām veido daudzi jo daudzi futbolisti, kuri ikdienā meistarību slīpē "Skonto".

Komandas spīdekļi šajā sezonā bijuši Germans Māliņš, protams, Natans Žuniors (daudzi gan gaidīja, ko vairāk), Aleksandrs Fertovs, Armands Pētersons, Igors Tarasovs un epizodiski arī citi spēlētāji. Tas gan nenozīmē, ka arī viņiem visiem sezona bijusi vienlīdz laba.

Daugava, 63 punkti, 3. vieta

Pirmās godalgas pēc 14 gadu pārtraukuma tikušas Daugavpilij. Sāka darbiņu Tamazs Pertija, bet noslēdza no Krievijas atbraukušais Leonīds Nazarenko. Pertija savus padotos zināja kā savas rokas piecus pirkstus, tādēļ futbolisti perfekti apzinājās, kas viņiem jādara. Tas deva augļus – sezonas pirmā puse aizvadīta spīdoši, un bija cerības pat uz zelta medaļām. Atnāca Nazarenko, un sāka rekonstrukciju. Daži zaudēja vietu pamatsastāvā, bet daži ieguva (spilgtākais piemērs Jevgēņijs Ņerugals). Nazarenko varētu palikt atmiņā ar savu inteliģento uzvedību preses konferencēs, kurās viņš atklāti runāja par visām problēmām un taktiskajiem risinājumiem. Spēļu video ierakstus viņš neskatījās, vairāk darbojoties kā psihologs. Līdz galam futbolisti viņu laikam tomēr nesaprata, tāpat kā treneris viņus. Varbūtība, ka Nazarenko paliks „Daugavā”, ir minimāla. Skatīsimies, kas mainīsies nākotnē, jo pārmaiņas varētu būt lielas. Ja komanda grib nākotnē progresēt, beidzot jāatrod vēl kāds spēcīgs uzbrucējs, bet galvenais saglabāt vidējo līniju, kas ir viena no labākajām Latvijā.

Aplamības un vilšanās: Komanda sezonai pieteica daudz leģionāru, bet lielākā daļa no viņiem sezonas gaitā pameta klubu. Lielākais zaudējums, nepārprotami, bija Igors Dudņiks. Komanda, kura cīnījās par čempionu titulu, sezonas beigās palika praktiski ar 14-15 nopietniem futbolistiem. Pilnīgs absurds. Ar tik ierobežotiem resursiem cīnīties par augstām vietām bija smagi. To uz savas ādas izjuta arī Nazarenko. Mēģinājumi atrast papildinājumu bija, bet izgāzās pat vienīgais par pieņemamu atzītais kandidāts Alans. Pāris labas spēles, bet pēc tā viņa izskatā redzējām viduvēju Virslīgas līmeņa futbolistu. Uz dublieriem kluba vadība tā īsti pat nepaskatījās, kaut gan tur labu kadru netrūkst.

Jurijs Šeļenkovs sezonas beigu daļā no spēlētāja pārtapa par ģenerāldirektoru. Sezonas sākumā Šeļenkovs bija ne tikai aizsardzības balsts, bet arī kapteinis. Nesaprotams lēmums, kas arīdzan ietekmēja līdz šim drošākās līnijas darbību.

Pēc 14 gadu pārtraukuma Daugavpils pilsētas klubs cīnījās ne tikai par medaļām, bet pat par titulu. Kā tas jutās tribīnēs? Nekā, jo skatītāju uz spēlēm nāca maz. Jā, uz pēdējiem mačiem to bija jau vairāk un arī gāja skaļāk, tomēr tas godu nedara. Kādreiz uz mačiem regulāri savus 500 atbalstītājus varēja sapulcināt, tagad tas jau ir notikums. Acīmredzot, šajā aspektā klubs nestrādā pietiekami labi.

Vasarā no kluba prezidenta amata aizgāja Igors Mališkovs. Tas tika paziņots ātri, taču solītā informācija par jaunajiem komandas īpašniekiem tā arī nekur neparādījās. Tā gan ir tikai formalitāte, jo reālajā dzīvē visiem ir skaidrs, kas uzņēmās kluba vadības grožus.

Pozitīvais: Medaļas ir izcīnītas, kas ir galvenais. Pamazām arvien vairāk sākuši spēlēt vietējie kadri kā Ēriks Kokins, Jans Radevičs, Andrejs Kovaļovs (Nazarenko vadībā gan zaudēja uzticību), Oļegs Timofejevs, kā arī Jevgēņijs Ņerugals. Šis daudziem nepazīstamais vārtsargs jau vairākas sezonas atradās partneru ēnā, bet šogad pierādīja, ka var spēlēt Virslīgā. Novēlēsim tālāko progresu! Vārtsargu līnijas kļūdas daugavpiliešiem ir maksājušas dārgi, arī šosezon.

Sezonas gaitā vairākkārt tika mainīta taktika. Gan Pertija, gan Nazarenko gudri darbojās tieši taktiskajā jomā, atsevišķas spēles uzvarot tieši šādā veidā. "Daugavai" ir patiešām universāls sastāvs, jo teju visi paspēja izspēlēties vismaz 2-3 dažādās pozīcijās.

Beidzot komandā atradās īsts snaiperis Mamukas Gongadzes personā. Vizuāli slinkais gruzīns prata iesist tad, kad vajadzēja, nereti izvelkot ļoti svarīgus punktus. Pavisam maz viņam pietrūka līdz labākā bombardiera titulam, kas Daugavpils klubu pārstāvjiem netiek nekad! Viss liecina, ka nākamajā sezonā būs jāmeklē jauns burvju zizlītis, jo uz Mamuku paļauties vairs nevarēs.

Kluba spilgtākā persona joprojām ir Valērijs Afanasjevs, kaut gan vērtīgākā spēlētāja tituls šoreiz jāatvēl Mihailam Ziziļevam. Laba sezona jau pieminētajam Gongadzem, Giorgijam Čihradzem. Jurijs Sokolovs, Georgijs Uļjanovs, Jevgēņijs Simonovs un Vadims Logins bija labi vairākkārt, bet arīdzan nestabili.

Liepājas Metalurgs, 70 punkti, 2. vieta

Budžeta samazinājuma apstākļos liepājnieki nocīnījās vairāk nekā labi. Šī joprojām ir viena no visskaistāk spēlējošajām Latvijas komandām, tomēr trūkst spilgtu izpildītāju uzbrukumu noslēguma fāzē. Sezonas otrajā pusē atvērās Jurģis Kalns, epizodiski labs bija Vladimirs Kamešs, bet sevi neattaisnoja Vitālijs Kavaļausks. Labi darbojās komandas pussargi ar Genādiju Soloņicinu un Andreju Prohorenkovu priekšgalā. No problēmām gan neaizbēgsi, jo rezervistu soliņš bija ļoti īss. Tas arī pamatīgi iegrieza liepājniekiem, kad sākās savainojumi. Komandas galvenā trenera amatā pilnas sezonas garumā debitēja Vladimirs Osipovs, kura sasniegumus daudzi vērtē divejādi. Ar lieliem taktiskiem brīnumiem viņš pretiniekus nepārsteidza, bet brīžam nespēja savaldīt dusmas uz saviem vīriem par slikto momentu realizāciju. Te gan jāatceras, ka par to sūdzās visi Virslīgas treneri. Jāsāk jau iepriekš iesāktā sastāva atjaunināšana, kā arī jācenšas saglabāt pamatkodols. Osipovam tiks dots vēl viens gads, lai izveidotu čempionu apvienību. Šogad pietrūka nieka punkta.

Vilšanās un aplamības: Arī liepājniekus skārusi finansiālā krīze, tādēļ arī sastāvs bija atbilstošs. No leģionāriem noskatīti tika tikai četri lietuvieši, kuri uz vietējo kadru fona pārāk neizcēlās. Protams, dot spēlēt pamatsastāvā uzreiz vairākiem jaunajiem kluba audzēkņiem būtu bijis liels risks, kas diezin vai ļautu pacīnīties par otro vietu, bet noteikti būtu labs ieguldījums nākotnei. Jācer, ka nākamgad jaunajiem tiks dots vairāk iespēju.

No jaunajiem spēlētājiem nevienu īpaši izcelt nevarētu. Visprogresējušāko spēlētāju nenosauksi, jo sudrabu Liepājai nodrošināja jau iepriekš pārbaudītie vecie buki. Tautai gribās jaunus varoņus.

Pozitīvais: Labākā spēļu organizācija Virslīgā. Skatītājiem tiek rīkotas akcijas, ir savs tēls metāllēja izskatā un aktīvs fanu pulks. Publikas uz daudzām spēlēm gan gribētos vairāk, bet ir, kā ir.

Īsais rezervistu soliņš no vienas puses bija arī liels pluss, jo šī bija visstabilākā komanda. Labi saspēlējies pamatkodols. Pirms spēles mēģinot uzminēt pamatsastāvu, problēmas Virslīgas baudītājam rastos reti.

Bauda klausīties komandas otrā trenera Viktora Lukina pēcspēles komentāros. Allaž inteliģentas atbildes, neskatoties ne uz ko. Cilvēks, kurš vienmēr pateiks kaut ko labu par pretinieku, kā arī īsumā pastāstīs viedokli par maču un galvenajam notikumiem.

Noteikti jāizceļ jau iepriekš uzteiktie Soloņicins, Prohorenkovs, Kalns, kā arī Vladimirs Kamešs, aizsargi Antons Jemeļins, Tomass Tamošausks, klāt atnākušais Ritus Krjauklis un Pāvels Mihadjuks. Partneri var pateikt lielu paldies arī vārtu vīram Pāvelam Šteinboram.

Ventspils, 71 punkts, 1. vieta

Ventspilnieki paveica to, kas bija jāpaveic. Individuāli spēcīgi izpildītāji visās līnijās, sabalansētākais sastāvs, kā arī labākās finansiālās iespējas. Lai arī sezonas gaitā bija viens kritums, šaubu par ventiņu uzvaru čempionātā praktiski nebija. Pat traumu epidēmija pārāk neietekmētu komandas sniegumu, atskaitot malējo aizsargu posteni. Uzbrūkošs futbols, kas nevarēja nepatikt skatītājiem. Nereti čempioni darbojās ar trīs nominālajiem uzbrucējiem, sarīkojot pamatīgus karuseļus pie pretinieku vārtiem. Briesmas varēja sagaidīt teju no visiem, pie tam lieliski tika izpildīti arī standarti. Nākamgad iespēja atgriezties Čempionu līgā, kur veiksmīgas izlozes gadījumā varētu pat cerēt uz vismaz Eiropas līgas grupu turnīru. Protams, ja izdosies saglabāt sastāvu.

Aplamības un vilšanās: Čempionu trenerim nepiederas diskvalifikācijas dēļ izlaist tik daudz maču. Var saprast emocijas, tomēr Sergejam Podpalijam bija jāsaskata trauslā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Nākamsezon ir jāspēj nomierināties pat tad, kad dusmu katls līst pāri malām.

Viens no sezonas vidusdaļas krīzes iemesliem varētu būt daudzu spējīgu rezervistu neizmantošana, kas radīja labāko futbolistu pārslodzi. Kā redzam, visam ir gan savi plusi, gan mīnusi.

Žēl, ka Latviju pameta lieliskais pussargs Maikls Tukura, taču viss ir saprotams, mūsu čempionāts nav šī spēlētāja līmenis. Tukuru izdevās veiksmīgi aizvietot, bet nevar noliegt, ka bez viņa tik spilgti ventspilnieki vairs nespēlēja. Tā nav aplamība, bet vilšanās kā Virslīgas baudītājam, bet "Ventspils" vadībai te nav ko pārmest.

Pozitīvais: "Ventspils" mājaslapa joprojām ieliek visām pārējām vairāk nekā pārliecinoši.

Atvērties izdevās Oļegam Laizānam, Jevgēņijam Kosmačovam, progresu turpina Ritvars Rugins, Eduards Višņakovs, Vladislavs Gabovs. Darbībā redzējām urugvajieti Federiko Martinesu, kurš mācīja vietējos labi nomest bumbu pa sitienam partneriem. Vērtīgu lomu nospēlēja krievs Eduards Suhanovs, iesaistīti tika arī japāņi Minori Sato un Jasuhiro Kato, bet pilnīgi nesaprotama ir cita japāņa Naojas Šibamuras turēšana ierindā.

„FKV Lads” turpina aktīvi atbalstīt savējos, saglabājot labāko fanu nosaukumu visā Latvijā. Kas zina, varbūt arī Baltijā.

Labi sabalansēta leģionāru un vietējo spēlētāju atlase. Grūti izcelt ventspilnieku rindās vienu atsevišķu spēlētāju, jo tā patiešām bija komanda. Kaujas uzvar varoņi, karu – kolektīvs. Profesionāls darbs visās jomās.

Lielā loze Vadima Jančuka izskatā ļāva ventspilniekiem sezonas izskaņā atrast īstu uzbrukuma vilcēju.

Apsveicam ventspilniekus ar titulu, bet pārējiem pateiksimies par interesanto sezonu. Nav šaubu, ka arī nākamgad mūs gaida lieliska cīņa, kā arī daudzi spraigi mači!