Gards kumoss grieķiem?

No trim Latvijas valstsvienības vārtsargiem regulāri spēlē vienīgi pirmais numurs Andris Vaņins. Nav šaubu, ka ”Sion” komandas ceturtā vieta šā brīža Šveices čempionāta tabulā ir arī liels Andra nopelns. Tikmēr Aleksandrs Koliņko un Deniss Romanovs deldē rezervistu soliņu. Varbūt Starkovam jāsāk domāt par sastāva atjaunināšanu arī šajā ampluā, trešā numura pozīcijā piesaistot kādu gados jaunāku vārtsargu?

No pamatsastāva aizsargiem regulāri spēlē vienīgi ”centri” Kaspars Gorkšs un Deniss Ivanovs. Lai gan Ivanova pārstāvētais ”Sivasspor” punktus Turcijas čempionātā krāj gausi (5 spēlēs 5 punkti), patīkami, ka pat pēc zaudējumiem ar triju un vairāku vārtu starpību Deniss nezaudē trenera uzticību. Ar malējiem aizsargiem jau cits stāsts. Oskars Kļava Krievijas premjerlīgā tiek laukumā uz maiņu un arī neregulāri. Kopš valstsvienības spēlēm septembra sākumā Pāvels Mihadjuks tikai vienā no trijām ”Liepājas Metalurgs” spēlēm laukumā bijis no zvana līdz zvanam. Un ja spēlēja, tad ne gluži aizsardzības centrā – bija viens no trim liepājnieku aizsargiem un darbojās labajā nevis kreisajā malā.

Vēl bēdīgāk ir attiecībā uz Maksimu Rafaļski, kurš guvis augšstilba savainojumu un kopš spēles ar Maltu laukumā nav gājis. Spēļu praksi un ritmu iegūst partneris centrā Juris Laizāns, kurš iepriekšējā Krievijas 1. līgas čempionāta spēlē pat izdarīja rezultatīvu piespēli. Labāk tā, nekā tukšā, taču ar fonu jābūt piesardzīgiem. Tas tomēr nav tas pats, kas sekmīgi spēlēt Krievijas premjerlīgā, par spēcīgākām līgām, kurās rūdās mūsu nākamie pretinieki grieķi, nemaz nerunājot. Malējie pussargi? Andrejs Rubins regulāri tiek pie vārda Azerbaidžānā, taču ne vienmēr spēlē no zvana līdz zvanam. Par valstsvienības spēlētājiem no ”Skonto” nav ko satraukties, jo galvenais treneris Aleksandrs Starkovs parūpēsies par spēļu praksi. Tāda ir gan Aleksandram Cauņam, cik nepieciešams un veselība kaulos – arī Vitālijam Astafjevam. Taču joprojām bez klubiem un prakses ir centra pussargs Vladimirs Koļesņičenko un malējais pussargs Genādijs Soloņicins. Malās gan vēl ir citas rezerves – Jurijs Žigajevs un Andrejs Perepļotkins, kuri spēlē regulāri.

Uzbrukumā aina nav īpaši mainījusies, ja vien tas, ka Artjoms Rudņevs sevi piesaka arvien skaļāk. Taču tas vēl nenozīmē, ka arī valstsvienībā vārti ”kritīs” tāpat kā Ungārijā un Polijā. Māris Verpakovskis Grieķijā spēlē neregulāri. Visas 90 minūtes laukumā nav bijis. Daži varbūt meklēs sazvērestības teorijas, jo kāpēc gan dot vārdu Grieķijas valstsvienības galvenajam biedam? Iepriekšējā ciklā grieķiem dūša sagriezās ne pa jokam, jo izšķirošā spēlē par ceļazīmi uz finālturnīru Latvijas valstsvienība pēc pirmā puslaika Atēnās bija vadībā ar 2:1, un viesu labā abus vārtus bija guvis Verpakovskis. Vai viņam tagad nedod pārāk daudz spēles laika, lai nepalīdzētu konkurentiem? Droši vien atbilde nebūs pozitīva, jo diezin vai ”Ergotelis” treneri ir sev ienaidnieki. ”Ergotelis” komandai ir savi uzdevumi, bet Grieķijas valstsvienībai – savi. Grūti būtu iedomāties, ka, piemēram, ”Chelsea” galvenais treneris itālietis Karlo Ančeloti laukumā nelaistu Džonu Teriju, Ešliju Kolu un Frenku Lempardu tikai tāpēc, ka itāliešiem nākamā spēle būtu ar Anglijas valstsvienību. Nešaubos, ja Māris būtu galvastiesu pārāks par citiem komandas uzbrucējiem, viņš spēlētu regulāri.

Arī Ģirts Karlsons 90 minūtes Azerbaidžānā nevar uzskatīt par ikdienu, jo regulāri laukumā nāk uz maiņu otrajā puslaikā. Kristaps Grebis sāk atgūt vārtu garšu, taču pa kājām maisās nelieli savainojumi. Pagājušajā nedēļā cieta potīte.

Tāda, lūk, situācija ar Latvijas valstsvienības pamatsastāva spēlētājiem un tuvākajām rezervēm savās darba vietās klubos. Piekritīsiet, ka dažas nedēļas pēc cikla sākuma, kuru sākām ar 0:3 zaudējumu Horvātijai, bet turpinājām ar uzvaru 2:0 Maltā, optimisms uz augšu tik strauji kā līkne dažas labas politiskās partijas reklāmā nav gājis. Tāpēc pavisam piezemētos toņos cikla ievadu un situācija ar valstsvienības kandidātiem intervijā Latvijas Futbola federācijas mājaslapā paudis arī galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Taču, ja Starkovs norāda, ka spēlei ar Horvātiju ne visu līdz galam padarījuši treneri, ja futbolistiem laukumā pietrūcis rakstura, cīņasspara, asākas spēles, tātad ir kur pielikt aspektos, kur tik daudz nevajag meistarību, cik attieksmi.

Varu tikai atkārtoties, ka trešā un ceturtā spēle ciklā būs savā ziņā kā atslēgas cīņas, jo, paliekot tukšā, visticamāk, paliksim tukšā arī visā ciklā. Latvijas valstsvienībai 8. oktobrī viesos jātiekas ar Grieķiju, bet 12. oktobrī uzņemsim Gruziju.