Karalis Lauva: emociju un panākumu bagātā "ceļojuma" noslēdzošā pietura

Jau vēstīts, ka svētdien Latvijas pludmales volejbola grandu finālā Mārtiņš Pļaviņš / Kristians Fokerots pieveica Aleksandru Samoilovu un Gustavu Auziņu – 2:0 (25:23, 21:19). Pēc cīņas Samoilovs uzrunāja Majoru pludmalē sanākušos līdzjutējus, atvadoties no pludmales volejbola Jūrmalā, taču pēcāk garākā sarunā ar portālu Sportacentrs.com atskatījās uz paveikto daudzu gadu garumā.

“Es noteikti vēl spēlēšu, jo man patīk šis sporta veids, bet Latviju Jūrmalas smiltīs pārstāvēju pēdējo reizi. Noteikti piedalīšos Latvijas čempionātā, tāpat kādos komercmačos, bet tā vairāk būs izklaide. Kad pārstāvu Latviju, vēlos būt solīdā formā. Arī šim turnīram es gatavojos nopietni, jo vēlējos noslēgt šo posmu godam. Domāju, ka tas izdevās. Jā, gribējās uzvarēt, taču ir jāsaprot, ka finālā pretiniekos mums bija profesionāla komanda, kurai pludmales volejbols ir pamatnodarbošanās. Jau Latvijas čempionāta pirmajā posmā sasniegtais bija milzīgs sasniegums (Aut.p.- Samoilovs kopā ar brāli Mihailu pieveica Pļaviņu un Fokerotu). Tribīnes bija pilnas, tie atkal bija pludmales volejbola svētki, laiks bija labs, skatītāji izbaudīja, arī es izbaudīju. Ir nedaudz skumji, jo tu sev atņem to, ko esi darījis ļoti ilgu laiku, taču no otras puses apzinies, ka 40 gadi vīrietim nav nekas, jāvirza jauni dzīves mērķi un jāiet uz priekšu,” teica Aleksandrs Samoilovs, kuram izcīnītais sudrabs Jūrmalā bija jau 30 (!) godalga Pasaules kausa tūrē.

Savā pirmajā lielajā turnīrā pieaugušo kārtā 2005. gada vasarā viņš piedalījās kopā ar Mārtiņu Pļaviņu. Polijas smiltīs notiekošajā FIVB “Open” turnīrā jaunajiem un ambiciozajiem latviešu puikām toreiz bija jāpiedalās valstu kvalifikācijas sacensībās (dalību sacensībās bija pieteikuši tādi dueti kā Jānis Freidenfelds / Andris Laizāns, Andris Krūmiņš / Ruslans Sorokins, brāļi Kristians un Tomass Marnici, Austris Štāls / Jānis Grīnbergs un Klāvs Zaļkalns / Edgars Sebežs), bet pēcāk jāpārvar arī ierastā kvalifikācijas barjera. Samoilovs un Pļaviņš bija vienīgie no latviešiem, kuri iekļuva pamatturnīrā, tur ierindojoties 25. vietā. Tas bija sākums lielām lietām.

Emocijas + “Viss ir iespējams!”

Vaicāts, kas ir labās lietas pludmales volejbolā un profesionālajā sportā kopumā, Saša atbildi ilgi nemeklē. “Tādas emocijas kā pludmales volejbola laukumā tu nevari iegūt gandrīz nekur. Kad tribīnes ir pilnas, spēle rit punkts punktā, tā ir viena no lielākajām baudām. Sports tev ļauj būt dzīvam. Šīs divas pēdējās nedēļas, kad piedalījos Latvijas čempionāta posmā un šeit šajā turnīrā, biju pavisam cits cilvēks. Emocijas, adrenalīns, hormoni trako… Tu brauc mājās ar domu par nākamo spēli un dienas beigās jau nevari sagaidīt nākamo dienu, kad viss turpināsies. Vēl viena lieta, ko novērtēju un sapratu šo 20 gadu laikā – viss ir iespējams! Tad, kad sākām ar Pļaviņu, lielas lietas šķita neaizsniedzamas. Mans tēvs mums izvirzīja mērķi par Pekinas olimpiskajām spēlēm. Visi par mums smējās, bet mēs to paveicām. Pēcāk sasniegumi ar Jāni Šmēdiņu atkal atgādināja, ka visu var izdarīt, nepieciešams vien smagi strādāt. Pēc sezonas, kad pirmo reizi kļuvām par Pasaules tūres sezonas kopvērtējuma uzvarētājiem, tu apsēdies un saproti, ka tās komandas, kas šķita neuzvaramas, šobrīd tev ir aiz muguras,” teica Latvijas pludmales volejbola leģenda.

Pateicības…

Oficiāli punktu profesionāļa karjerai Samoilovs liks tikai šī mēneša beigās, kad kopā ar Gustavu Auziņu piedalīsies “Challenger” sērijas sacensībās Polijā. Atvadu uzrunā Jūrmalas smiltīs Samoilovs izteica pateicības saviem faniem, kritiķiem un tēvam Genādijam Samoilovam, taču ir vēl daudzi, kuriem viņš parādā pateicības. “Jā, viņu ir ļoti daudz. Kur tēvs, tur arī mamma… Mēs visi zinām mana tēva metodes. Ja blakām nebūtu mammas, es būtu salūzis. Viņa bija tā, kas vajadzīgajos brīžos nomierināja un deva nosvērtību. Ļoti žēl, ka viņa nevarēja būt klāt un izbaudīt manas karjeras spilgtākos brīžus, taču viņa līdzās tēvam paveica lielas lietas – ielika pamatus tam, kāds esmu šobrīd. Man jāpasakās arī saviem fantastiskajiem pāriniekiem – Mārtiņam, Jānim un Ruslanam. Katrs no viņiem bija īpaši ar kaut ko savu. No katra kaut ko paņēmu, lai progresētu kā sportists. Protams, pateicības arī Edgaram Buļam, ar kuru sadarbību uzsākām 2012. gadā,” atminas Samoilovs.

Viņš neslēpj, ka 2012. gads bijis savā ziņā īpašs viņa dzīvē. Laukumā tika apvienoti spēki ar Jāni Šmēdiņu, komandai ar organizatorisku jautājumu risināšanu talkā nācis Buļs, bet paralēli sporta laukumos notiekošajam Samoilovs iepazinies ar savu sievu Annu, kura visas viņa karjeras laikā uzņēmusies rūpes par mājām un risinājusi saimnieciskas dabas jautājumus, kamēr vīrs piepildījis savus sportista sapņus. “Vienmēr zināju, ka mājās viss būs kārtībā, bērniem viss būs labi, es trenējos, gatavojos un startēju mačos. Viņa lieliski nodrošināja man profesionāla sportista dzīvi,” pateicības arī dzīvesbiedrei izsaka Samoilovs.

Īpaši turnīri un spēles

Interesanti, ka pirmais turnīrs, kuru sportists nosauc kā atmiņā paliekošāko paša karjerā, ir Pasaules kausa “Open” posms 2013. gadā, Durbanā, kas ir lielākā pilsēta Dienvidāfrikas Republikas provincē Kvazulu-Natālā un Āfrikas osta. Turnīra norises laikā aizsaulē devās Dienvidāfrikas prezidents Nelsons Mandela, kā rezultātā spēles tika pārceltas uz vēlāku laiku. Turnīrs izšķīra to, vai Samoilovs ar Šmēdiņu gada noslēgumā būs pirmie Pasaules reitingā. “Pusfinālā spēlējām pret Pedro un Bruno (Brazīlija), un uzvara tajā spēlē mums garantēja pirmo vietu sezonas noslēgumā. Turnīra laikā mocījos ar krampjiem, arī emocionāli nebija viegli,” atminas Samoilovs.

Runājot par atsevišķām īpašajām karjeras spēlēm, sportists nosauc divas – uzvaru pār Todu Rodžersu un Filu Dalhauzeru Pekinas olimpisko spēļu (2008. gads) pirmajā mačā, kā arī vēlāko kļūšanu par Eiropas čempionu (2015. gads) kopā ar Jāni Šmēdiņu. “To īpašo spēļu ir ļoti daudz. Šīs ir tikai dažas. Nevaru aizmirst arī 2016. gada uzvaru Klāgenfurtē, arī tas bija īpašs turnīrs. Jā, arī U21 pasaules čempionāts. Kā tagad atceros - stāvēju uz goda pjedestāla un pie sevis domāju – šobrīd esmu labākais savā vecuma grupā visā pasaulē. Tas šķita kaut kas nereāls,” smejot atmiņās gremdējas pludmales volejbolists. “Skaidrs, ka viss šīs “ceļojums” bija lielisks! Tās ir emocijas, prieks… Naudu Tu vari nopelnīt arī citur, bet šādas emocijas tev nodrošinās tikai sports,” piebilst Samoilovs, kurš piedalījies kopskaitā 210 (!) Pasaules kausa posmu turnīros. Latvijas pārstāvis atpaliek vien no Emanuela un Rikardo (abi no Brazīlijas), kā arī spāņa Pablo Ereras. Šim lielajam turnīru skaitam klāt nāk arī Eiropas posmi, Latvijas čempionāta posmi, dažādi šova turnīri. “Centos neizlaist nevienu turnīru. Paveicās, ka karjeras laikā man nebija traumu. Lai gan mans treneris bija ļoti stingrs, viņam nekad nevajadzēja rezultātu šeit un tagad. Šajā ziņā viņš bija ļoti akurāts. Spilgti atceros vienu momentu, kad mēs ar Pļaviņu pat apvainojāmies. Grīnbergs ar Štālu tolaik mūs aicināja līdzi tūrē pa Eiropu uz četriem turnīriem, bet tēvs pateica striktu nē. Viņš uzskatīja, ka neesam gatavi, ka mums jātrenējas, ne jābraukā pa turnīriem. Lielā mērā tas ir arī viņa nopelns, ka mēs ar Mārtiņu arī 40 gadu vecumā vēl spējam demonstrēt tādu sniegumu,” uzskata Samoilovs.

Lūgts salīdzināt savu šī brīža sportisko formu ar to laiku, kad kopā ar Šmēdiņu abi izcīnīja medaļu pēc medaļas lielajos turnīros, jūrmalnieks teica, ka tie šobrīd noteikti ir mazāk par 70 procentiem. “Es to ļoti sajutu, spēlējot blokā pret Kristianu Fokerotu. Saprotu, ka netieku klāt, teoriju zinu, bet praksē izpildīt nevaru. Viņš spēlē citā augstumā. Savā labākajā formā man nekad nebija tādu problēmu, visur varēju aizskriet, visus varēju aizsniegt blokā, viss bija izdarāms, šobrīd tā vairs nav… Daudz var kompensēt ar pieredzi, emocijām, sirdi, vēlmi uzvarēt, taču eksplozivitāte un ātrums vairs nav tajā līmenī,” klāsta sportists

Latvijas vīriešu pludmales volejbola nākotne - Fokerots, Auziņš, Rinkevičs…

Pēc Šmēdiņa, Samoilova karjeru beigām un neizbēgamā Pļaviņa finiša aktuāls ir jautājums – kurš stāsies mūsu leģendu vietā? Šo rindu autoram loģiska šķiet Fokerota un Auziņa apvienošanās. Jauniešu vecumā abi kopā jau apliecinājuši savu varējumu, kāpēc gan nemēģināt spēlēt kopā arī pieaugušo kārtā? Samoilovs neslēpj, ka līdz aizvadītajai nedēļas nogalei bijis skeptisks par Auziņa varējumu, taču turnīrā redzētais viņu pārliecinājis, turklāt šo tēmu viņš pārrunājis arī ar Pļaviņu, kurš šobrīd skaitās arī abu jauniešu treneris jauniešu izlasē. “Līdz šai nedēļas nogalei man šķita, ka Fokerota īstais pārinieks varētu būt Artūrs Rinkevičs, taču pēc šīs nedēļas nogales esmu nedaudz savas domas pamainījis. Man ļoti patika Gustava sniegums. Viņš bija nosvērts, ļoti disciplinēts, mierīgs. Viņam ir ļoti augsts procents uzbrukuma sitienos pēc darbībām aizsardzībā, kas ir ļoti svarīgi. Pasaules kausa posmos tas ir ļoti svarīgi, un Gustavam tas piemīt, lai gan darba vēl ļoti daudz,” uzskata Samoilovs. “Gustavam ir liels potenciāls, viņš vēl kļūs nobriedušāks, fiziskāks un būs ļoti labs spēlētājs,” savu pārinieku arī gaidāmajā noslēdzošajā karjeras turnīrā Polijā slavē Karalis Lauva. Vienlaikus gan viņš uzsver, ka pludmales volejbolā svarīga ir mentālā saderība.

“Būs interesanti pavērot, kā viss attīstīsies. Katram pāriniekam ir jāmāk pielāgoties. Arī es to izjutu. Ar Mārtiņu es biju kluss un mierīgs, ar Ruslanu man bija jābūt skaļam un agresīvam. Ar Jāni bija jāsajūt, kad prasās viņu sadusmot, kad uzmundrināt, kad neteikt pilnīgi neko, bet, kad jānorij kāda emocija. Tas viss ir interesants process, katram jāatrod sava pieeja,” klāsta sportists.

Savu noslēdzošo turnīru Pasaules kausa tūrē jūrmalnieks aizvadīs no 25. – 29. jūnijam Polijas smiltīs. Latvijas pludmales volejbols bez Karaļa Lauvas noteikti būs citādāks. Paldies, Saša!