Cederštrēma-Volfa, Leksis un Lūse. Arī viņi reiz startēja olimpiādē

Ieva CEDERŠTRĒMA-VOLFA, biatloniste (1994. gadā - 24 gadi, 30. vieta 15 km klasikā un 28. vieta sprintā; 1998. gadā - 28 gadi, 25. vieta 15 km klasikā un 34. vieta sprintā)

Toreiz: Vairāk atmiņā palikusi Nagano, jo tur bija jūtams lielāks kontrasts, kultūras atšķirības. Tad jau bija uzkrāta pieredze un skatījums uz dzīvi bija citāds nekā pirmajā Olimpiādē Lillehammerē. Norvēģijā vēl biju salīdzinoši jauna, attieksme pret sportu bija cita. 99% olimpisko debitantu sajūtas ir īpašas, jo tā tomēr nav ikdiena. Tolaik pārmeta, ka iegūtās vietas uz puišu fona nebija tik labas. Mūs, meitenes kaut kā neņēma vērā. Laikam nebijām piedzimušas īstajā laikā, lai startētu visas kopā. Par tādu jaukto stafeti un jaukto pāru stafeti tolaik varējām tikai sapņot. Varbūt karjeru beidzu pārāk ātri, taču trūka motivācijas, turklāt arī priekšniecības attieksme pirms Nagano bija tāda – kamdēļ tev gatavoties, tu taču tāpat esi kvalificējusies Olimpiādei. Taču es negribēju tikai aizbraukt uz Nagano. Pasaules kausa posmā un Eiropas čempionātā man bija septītās vietas, vēl pāris reizes Pasaules kausā biju tikusi desmitniekā.

Tagad: Jau kopš biatlona laikiem skaitījos iekšlietu struktūrās, bet tagad strādāju Valsts Robežsardzē. Agrāk nekad nebūtu iedomājusies, ka šķērsošu robežu, bet tagad braucam reidos, arī uz īsto (Krievijas) robežu, palīdzu kontrolēt dokumentus arī lidostā. Audzinu Latvijas biatlona jauno maiņu, 12 gadus vecā meita Estere drīzumā dosies uz sacensībām Krievijā.

Phjončhana ‘2018: Biatlonam sekoju līdzi regulāri, skatīšos arī olimpiskās spēles. Sportisti mums ir ļoti labi, vajag tikai parādīt labāko sniegumu īstajā brīdī. Ar domāšanu vien nepietiek, šaušanā vajadzīga pārliecība. Nezinu, kā pie tās strādā citās valstīs, bet nesen noskatījos dokumentālo filmu par Ūli Einaru Bjerndālenu, un manas domas par viņu mainījās gandrīz pilnībā. Man savulaik pietrūka grūdiena karjeras izaugsmē. Ja reiz biju PSRS junioru čempione, tad kāpēc nekļuvu par pasaules junioru čempioni? Pietrūka stipras aizmugures, jo baltiešu panākumi nevienu neinteresēja. Treneri bija labi, bet vadība… Andrejs ir tuvu tam, lai izcīnītu medaļu, arī Baibai pēdējā laikā ir bijis kāpums, turklāt viņa stabili šauj. Ceru, ka Phjončhanā viņi parādīs savu labāko rezultātu.

Ivars CIAGUNS, kalnu slēpotājs (1998. gadā - 20 gadi, 34. vieta milzu slalomā, 2002. gadā Soltleiksitijā - 24 gadi, 25. vieta slalomā, nefinišēja milzu slalomā, 2006. gadā - 28 gadi, 52. vieta supergigantā)

Toreiz: Spilgtākās atmiņas ir par mačiem, kuros bija labākais rezultāts, tātad Soltleiksitijas olimpiskās spēles un 25. vieta slaloma disciplīnā. Kopumā startam pieteicās 120 sportisti, bet bija milzīgs atbirums. Pēc ranga biju apmēram pa vidu. Nagano Olimpiādē ieguvu 34. vietu milzu slalomā, bet toreiz aiz manis palika tikai divi finišējušie sportisti. Tikmēr Turīnā biju kvalificējies tikai supergigantam. Dažādi misēkļi liedza pilnvērtīgi nostartēt, tomēr līdz 25. vietai tik un tā nebūtu aizsniedzies. Ārpus sacensībām prātā visvairāk palikusi Japāna. Joprojām atceros, kā autostāvvietā mērkaķi no somām zaga maizītes. Amerikā viss bija iespaidīgs, nekur nevajadzēja staigāt kājām, varēja nodot pa slinko. Arī sniegs Soltleiksitijā bija citāds. Klimats tā struktūru bija padarījis paklausīgu slēpotājiem. Turīnā olimpisko atmosfēru izjutu vismazāk, jo mēs dzīvojām augšā, kamēr galvenais ciemats bija lejā.

Tagad: Esmu uzņēmējs. Pazīstamākie objekti ir „Tarzāna” parki. Man pieder arī viens ražošanas uzņēmums, kas uz Norvēģiju eksportē kamīnus. Man nav diendienā jābūt darbā jau no astoņiem, jo ofiss man ir mājās. Tas ļauj veltīt laiku četriem bērniem, no kuriem trijiem esmu arī treneris. Sports viņiem padodas, var jau būt, ka kādudien mūsu dzimtā būs vēl kāds olimpietis. Vai tieši kalnu slēpošanā? To gan nevar zināt, jo tad ir jātrenējas ārzemēs, bet tās ir ne tikai izmaksas, jāmaina arī dzīvesveids.

Phjončhana ‘2018: Kalnu slēpošanā katrs sportists apzinās savu vietu rangā. Olimpiskajās spēlēs nevarēs piedalīties 15 austrieši vai deviņi norvēģi, kas mazliet atvieglos konkurenci. Uzskatu, ka līdzvērtīgā trasē Kristaps Zvejnieks slalomā var braukt Top20 sportista līmenī. Ja izdosies iespraukties starp labākajiem trīsdesmit, tad otrajā braucienā varēs startēt kā viens no pirmajiem un braukt pa svaigu trasi, bet tam ir liela nozīme. Līdzīgs stāsts ir Leldei Gasūnai. Abi mūsējie ir pierādījuši, ka var iebraukt Top30. Ņemot vērā, ka lielvalstīm ir noteiktas sportistu skaita kvotas, varbūt var pacīnīties pat par iekļūšanu piecpadsmitniekā.

Alma LEPINA-LĀCE, daiļslidotāja (1992. gadā - 17 gadi, 20. vieta)

Toreiz: Visspilgtāk atmiņā palikušas atklāšanas un noslēguma ceremonijas. Jā, protams, sportistiem jārēķinās ar nīkšanu pirms iziešanas stadionā, taču toreiz – 1992. gadā – tā Latvijai bija atgriešanās olimpiskajās spēlēs. Bijām visa komanda kopā, tas bija īpaši. No sacensībām atceros, kā mani pēc uzstāšanās tribīnēs pasauca mūsu frīstaila slēpotāji – Dans Jansons un Normunds Aplociņš. Milzīgajā arēnā ieraudzīju, cik maza izskatās sportiste uz ledus. Bija grūti noticēt, ka pilno tribīņu priekšā esmu uzstājusies arī es pati.

Tagad: Par treneri sāku piestrādāt vēl tad, kad pati startēju. Tagad man ir slidošanas studija „Alma”, kurā es trenēju bērnus. Izskatās, ka daiļslidošana Latvijā pamazām ir atkopusies. Tas tomēr ir dārgs sporta veids, bet valsts atbalsts ir neliels, tādēļ gandrīz visi izdevumi gulstas uz vecāku pleciem. Tagad vecāki var vairāk atļauties, tāpēc parādījies arī pa kādam talantam, ko var noslīpēt. Diemžēl Latvijā sportistus atbalsta tikai tad, kad viņi jau ir tikuši olimpiskajās spēlēs, bet līdz tam vecākiem jācīnās vienatnē.

Phjončhana ‘2018: Gribētos, lai Korejā mūsu daiļslidotāji nostartē labi. Cerēt jau varam uz visu ko, bet nevari zināt, kā notiks. Katrā ziņā es no sirds novēlu, lai Denisam Vasiļjevam un Diānai Ņikitinai Phjončhanā veicas.

Ilonda LŪSE, ātrslidotāja (1994. gadā - 21 gads, 25. vieta 3000m; 1998. gadā - 25 gadi, 28. vieta 3000m, 32. vieta 1500m un 39. vieta 1000m; 2002. gadā - 29 gadi, 30. vieta 3000m un 35. vieta 1500m)

Toreiz: Spilgtākās atmiņas ir par atklāšanas ceremoniju, konkrētāk - komandas iesoļošanu stadionā. Tā brīža dēļ ir vērts nīkt un gaidīt savu uznācienu. Ja runājam par sacensībām, tad labākās atmiņas man ir par Nagano, kur sevi nācās pārvarēt vēl vairāk nekā citās Olimpiādēs. Tas iezīmēja arī pagrieziena punktu dzīvē un karjerā. Ja pirms tam trenējos pārsvarā pie Krievijas speciālistiem, tad pēc tam ar paziņu palīdzību vispirms nonācu Vācijā pie nīderlandiešu trenera, bet vēlāk devos uz Kanādu.

Tagad: Kad 2002. gadā beidzu karjeru, ātrslidošanā Latvijā pastāvēja praktiski tikai manā personā. Prieks, ka tagad vismaz ir Haralds Silovs. Ceru, ka viņam izdosies paveikt to, kas neizdevās man. Ātrslidošana jau ir foršs sporta veids, taču prasa no tevis lielu ieguldīšanos. Sāku mācīties un karjera iegrozījās citā virzienā, pievēršoties darbam Latvijas Vieglatlētikas savienībā. Vēl tagad vieglatlētikā man ir vairāk kontaktu nekā ātrslidošanas pasaulē. Šobrīd sniedzu personāla vadības konsultācijas un koučingu.

Phjončhana '2018: No sportistiem nekad neko negaidu, ja nu vienīgi pozitīvas emocijas. Sagaidu to, ka Haralds pēc sacensībām pateiks - man ir kaifs par to, ko izdarīju. Ātrslidošanā sagaidu interesantas cīņas un ceru, ka pjedestāli nebūs oranžās krāsās, kā tas bija Sočos, kad sacensības ātrslidošanā atgādināja Nīderlandes čempionātu ar dažiem viesiem no citām valstīm. Varbūt vecie buki vēl pārsteigs. Piemēram, Šanī Deiviss. Interesanti, kā ar titulu aizstāvēšanu veiksies Svenam Krāmeram. Un, kā nostartēs mana vienaudze, leģendārā Klaudija Pehšteina, kura pirmo olimpisko medaļu izcīnīja vēl 1992. gadā Albērvillā.

Dairis LEKSIS, kamaniņu sportists divnieka ekipāžā (1994. gadā - 21 gads, 12. vieta kopā ar Juri Vovčoku, 1998. gadā - 25 gadi, 13. vieta kopā ar Robertu Suharevu)

Toreiz: Lillehammere, kā jau pirmās olimpiskās spēles, palikušas atmiņā ar atklāšanas ceremoniju un iesoļošanu stadionā, bet Nagano bija savdabīgi, jo tā tomēr ir cita kultūrvide, līdzīgi kā tagad būs Korejā. No sacensībām visvairāk prātā palicis otrais brauciens 1998. gada spēlēs. Pēc pirmā brauciena bijām astotie ar labu perspektīvi pakāpties augstāk, taču kļūda, ja nemaldos, 13. virāžā, kura sagādāja problēmas arī treniņos, liedza pacīnīties par augstāku vietu. 1994. gadā iegūtā 12. vieta tobrīd, 21 gada vecumā bija labs rezultāts. Lillehammerē startēju kopā ar Juri Vovčoku, bet 1998. gadā - ar Robertu Suharevu. Vovčoks saslima ar ērču encefalītu, bet Suhareva pārinieks Sandris Bērziņš, spēlējot volejbolu, sarāva krusteniskās saites. Tādēļ man un Suharevam nācās apvienot spēkus jaunā duetā.

Tagad: Nu jau desmit gadus strādāju ASV vēstniecības apsardzē. Neko daudz par darbu nevaru pastāstīt, jo esmu parakstījies par informācijas neizpaušanu. Nesen bija interese atkal iesaistīties kamaniņu sporta dzīvē, taču mana meita trenējas tenisā, tādēļ sestdienās un svētdienās esmu mačos, tādējādi nevarētu veltīt tam pietiekami daudz laika. Bet, kas zina, varbūt nākotnē kaut kas mainīsies.

Phjončhana '2018: Tā ir baigā loterija. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā būs sataisīta devītā virāža. Ja normāli, tad cerības var būt labas. Domāju, ka vislabākās izredzes pacīnīties par trijnieku ir komandu stafetē. Divniekos šķiet, ka Šiciem pēc rezultātiem varētu būt ceturtā vieta. Taču, ja trase būs tāda, kā treniņu nedēļā, tad viss var gadīties. Individuāli pārsteigt varētu Kendija Aparjode. Varbūt Mārtiņš [Rubenis] ir vairāk piestrādājis pie viņas tehnikas. Taču sīkāk neko nezinu, jo parasti ar bijušajiem kolēģiem vairāk aprunājos pēc sezonas beigām.

Adris PLŪKSNA, bobsleja stūmējs Sanda Prūša ekipāžā (1992. gadā - 25 gadi, divniekos 15. vieta un četriniekos 14. vieta; 1994. gadā - 27 gadi, divniekos 16. vieta un četriniekos 19. vieta)

Toreiz: Parasti jau visi visvairāk gaida olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, bet pēc tam noslēguma ceremoniju, jo tas nozīmē, ka vari braukt mājās. Spilgtākas atmiņas noteikti ir par manām pirmajām olimpiskajām spēlēm Albērvillā. Atklāšanas ceremonija iespiedusies prātā, lai gan tolaik maz ko sapratu. Skatījos, brīnījos, nezināju, kas un kā būs. Pārējais no atmiņas jau pagaisis. Ja runājam par sacensībām, tad no tām palikuši draugi, bet rezultāti jau aizmirsušies.

Tagad: Pēc bobslejista karjeras beigām dzimtajā Ugālē sāku strādāt Valsts mežu dienesta Ziemeļkurzemes virsmežniecībā par mežzini. Uzraugu mežu ciršanu un atjaunošanu. Nu jau būšu tur nostrādājis gandrīz 25 gadus.

Phjončhana '2018: Bobsleju vēl šad tad paskatos, tāpat jau zinu, kas tur notiek. Phjončhanā būs vairumam mazpazīstama trase. Arī vāciešiem tā nebūs tik labi zināma. Tādēļ domāju, ka mūsējiem vajadzētu izraut kādu medaļu.

Māris ZIEDIŅŠ, hokeja uzbrucējs (2006. gadā - 27 gadi, viens neizšķirts un četri zaudējumi, 12. vieta)

Toreiz: Jau bērnībā katrs hokejists sapņo par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs. Man tas toreiz nāca, ja ne gluži negaidīti, tad lēnām un pakāpeniski, bet kļuva par manas karjeras augstāko punktu. Spēlēt pret pasaules labākajiem hokejistiem bija vienreizēji. Vēl tagad atceros, kā iemetienā man pretī stāvēja hokeja leģenda Pēters Forsbergs. Kad biju laukumā, tad to neizjutu, visi bijām hokejisti, atšķīrās tikai krekli. Taču jau pēc olimpiskajām spēlēm prātā nosēdās, ka esmu spēlējis pret vīriem, kurus pirms un pēc tam redzēju tikai televīzijas ekrānos. Sportiskajā ziņā olimpiskais turnīrs mums sākās ar cerībām un optimismu (3:3 pret ASV), bet beidzās uz negatīvas nots, jo bija vairāki smagi zaudējumi, ieskatot pēdējo spēli pret Kazahstānu. Taču tā tolaik bija mūsu vieta pasaules rangā, ja spēlēja visi labākie hokejisti.

Tagad: Pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs man bija milzīgs gods. Tagad, strādājot par bērnu treneri Talsos, cenšos ieaudzināt jaunajiem, ka vienmēr ir jānosprauž mērķis - vai tā būtu Olimpiāde vai Rīgas "Dinamo". Citādi zūd jēga trenēties. Talsos strādāju pēdējos trīs gadus. Līdz 2014. gadam vēl pats spēlēju, taču pēdējie pieci gadi Anglijā jau bija pusprofesionāls līmenis.

Phjončhana '2018: Hokeju skatos ar lielu interesi, jo daudzi bijušie komandas biedri joprojām spēlē. Žēl, ka šogad Latvijas izlase nebūs olimpiskajās spēlēs. Protams, NHL spēlētāju nespēlēšana Olimpiādē daļēji mazina interesei par turnīru. Zaudētāji beigās ir līdzjutēji un hokejs kopumā. Tomēr es negribētu noniecināt Eiropā spēlējošos hokejistus.