Skaidrojam: kā SOK pamatoja lēmumu par agresorvalstu sportistiem

Analizējot SOK paziņojumu, pirmā acīmredzamā lieta ir laiks, kad tas pasniegts publikai. Jau sen izskaitļots, ka nepopulāras ziņas, kuras organizācija/valdība/politiķi/uzņēmumi spiesti pavēstīt sabiedrībai, negaidītas sakritības rezultātā tiek iemestas informācijas jūrā piektdienas pēcpusdienā vai vakarā. Šādā veidā tiek cerēts mazināt negatīvo efektu, jo seko nedēļas nogale, cilvēki paspēj aizmirst, ir mazāka rezonanse, jo komentārus un viedokļus nedēļas nogalēs gluži vienkārši grūtāk ievākt un publicēt.

SOK paziņojums tiek pieteikts ar virsrakstu "Noteikti stingri ierobežojumi, SOK valdei apstiprinot individuālo neitrālo atlētu dalību Parīzes olimpiskajās spēlēs". Pirmkārt, jebkuram normālam cilvēkam piedodams, ka pēc šāda virsraksta izlasīšanas tiek padomāts "nekā nesaprotu, neinteresē". Otrkārt, virsraksta sākšana ar vārdiem "noteikti stingri ierobežojumi" mudina domāt, ka bargā SOK tagad tā kārtīgi pakratījusi ar pirkstu un ieviesusi kārtību istabā. Patiesībā, protams, šie "stingrie ierobežojumi" ir vien mēģinājums atmazgāties, sak, "jā, pielaidām agresorus, bet paskatieties, kā mēs viņus kontrolējam!",

Starp citu, nezinātājam pēc SOK paziņojuma izlasīšanas arī rastos loģisks jautājums - kādēļ vispār Krievijas un Baltkrievijas sportisti varētu netikt pielaisti olimpiskajām spēlēm? Tas nekur nav paskaidrots, vien vairākkārt uzsvērts, ka sportistiem nevajadzētu ciest savas valdības lēmumu dēļ. Kādu lēmumu, kādas valdības? Ejiet un izpīpējiet paši! Dažos teikumos gan paslēpts Krievijā joprojām par tabu uzskatītais vārdiņš "karš", taču kāds karš īsti šeit domāts, kurš to uzsācis un kāds tam sakars ar SOK dalībvalsti Ukrainu? SOK, protams, labprāt cenšas nosēdēt uz visiem krēsliem reizē, un, lai ar savu situācijas izklāstu kādu neaizvainotu, neizklāsta vispār neko.

Šī svarīgā paziņojuma pirmais teikums pēc ievada ir "Kā visiem pārējiem sportistiem, individuālajiem neitrālajiem atlētiem (AIN) būs jāievēro OS noteikumi, ieskaitot antidopinga programmu". Nu, ko lai saka - tā tik vēl trūka, lai tā nebūtu. Ar tikpat lielu jēgu SOK savā paziņojumā varēja norādīt, ka individuālajiem neitrālajiem atlētiem 100m sprints būs jāskrien ar kājām, kamēr basketbols jāspēlē ar rokām.

Paziņojuma otrais teikums norāda, ka visiem AIN būs ar parakstu jāapliecina sava piekrišana Parīzes OS noteikumiem, ieskaitot "olimpiskās kustības miera misijai". Nu, paraksts par to, ka atlēts ar Krievijas pasi nosoda savas valsts nežēlīgo karadarbību kaimiņvalstī jau patiešām būtu konkrēts atskaites punkts. Taču patiesība, gluži kā atvērt cepumu kārbu un atrast šūšanas piederumus, liek vilties - paraksts jāliek zem teksta "piekrītu ievērot Olimpisko hartu, ieskaitot olimpiskās kustības miera misiju" un "ar savu parakstu atbalstu olimpisko spēļu misiju izplatīt mieru un vienotību". Proti, daiļrunīgi, bet neko īsti nepasakoši teksti. Visi jau vēlas mieru un labāku pasauli, bet problēma tāda, ka dažiem diktatoriem un tautām, kas sevi uzskata par īpašākām, ir agresīvas idejas, kā to sasniegt. Nebūtu slikti, ja tas būtu atzīmēts SOK pieprasītajā apņemšanās tekstā.

Tālāk mums seko vēl viens atmazgāšanās mēģinājums, informējot, ka īstenībā visi SOK kritiķi ceļ troksni par pilnīgākajiem sīkumiem, jo šobrīd Parīzes OS kvalificējušies tikai 11 Krievijas un Baltkrievijas sportisti. Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tajā pašā rindkopā norādīts, ka tikmēr Ukrainai ir jau 60 OS kvotas un ka Ukrainas delegācija būs apmēram tikpat liela kā Tokijas spēlēs. Muļķīgo salīdzinājumu sacensībās šī SOK pērle noteiktu tēmētu uz augstu vietu. Kas tieši šeit mēģināts pateikt? Ka ukraiņu Parīzē tāpat būs vairāk nekā krievu? Ka Ukrainai nemaz tik slikti neklājas un pilnīgi visa olimpiskā delegācija karā nav apšauta, līdz ar to nav par ko sūdzēties? Aizvainojošs salīdzinājums, kam patiesībā nav nekāda sakara ar lēmumu par agresorvalstu sportistu pielaišanu OS.

Pēc tam SOK relīzē pienākusi kārta virsrakstā uzsvērtajiem "stingrajiem ierobežojumiem". Kā rakstīts SOK paziņojumā, "šie ierobežojumi individuālajiem neitrālajiem atlētiem ir tādi paši ierobežojumi, kādus viņiem vajadzēja izpildīt, lai kvalificētos spēlēm", proti, lai sporta veidu starptautiskās federācijas vispār pielaistu viņus sacensībām. Te atliek tikai pasmīnēt par SOK "pieņemtajiem stingrajiem ierobežojumiem", kuri sākumā pieteikti kā nezin kas, bet beigās izrādās tās pašas lietas, kas jau bijušas spēkā.

"Stingro ierobežojumu" sešu punktu sarakstā jāatzīmē vismaz tas, ka ir konkrēta norāde par to, ka personas, kuras tiek algotas Baltkrievijas un Krievijas militārajās institūcijās, kritērijus izpildīt nevar. Vismaz tas. Taču pārējais ir ierasti daiļrunīgs un neko īsti nepasakošs. Piemēram, 3. punkts ir "Atlēti, kuri aktīvi atbalsta karu, netiks pielaisti sacensībām". Izklausās labi, bet ko tas īsti nozīmē? Par kuru karu vispār ir runa? Ko nozīmē - aktīvi atbalstīt? Ja neveic motivējošas uzrunas armijas rotu priekšā un nav Z burta tetovējuma uz pieres, tas viss kārtībā? Piekasoties vēl vairāk - pasīvs atbalsts tad tiek akceptēts? Un kā šī punkta izpildi vispār paredzēts kontrolēt?

Sešu punktu sarakstā ir vēl viens atgādinājums, ka neitrālajiem atlētiem būs jāizpilda visi antidopinga programmas nosacījumi. Jā, ja nu kādam bija piemirsies, tad arī pirms iebrukuma Ukrainā Krievijas olimpiskā komanda pērās pa sūdiem, jo bija diskvalificēta par sistemātiskiem dopinga lietošanas pārkāpumiem. Taču SOK paziņojumā nav pieminēta cita lieta, kas toties parādās oficiālajos dokumentos, proti, lēmums par to, vai neitrālie atlēti varēs piedalīties Parīzes OS atklāšanas un noslēguma ceremonijās, tiks pieņemts vēlāk.

SOK paziņojuma otrajā daļā nonākam pie īstās taisnošanas, proti, deviņiem argumentiem, ko SOK valde ņēma vērā, pieņemot šo lēmumu. Īsa šo argumentu uzskaite: 1) sporta veidu federāciju aicinājums pieņemt lēmumu pēc iespējas ātrāk 2) sportistu viedokļi 3) šo viedokļu atbalsošanās sarunās ar SOK pārstāvjiem, nacionālajām komitejām un sportistu pārstāvjiem 4) ANO pieņemtā olimpiskā pamiera rezolūcija 5)G20 samita deklarācija septembrī 6) 120 valstu pārstāvētās Nepievienošanās kustības deklarācija, ka tās vēlas visu valstu dalību OS 7) ANO cilvēktiesību padomes bažas par atsevišķu sportistu diskrimināciju 8) WADA ziņojums par dopinga pārbaudēm Krievijā 9) Krievijas atrašanās īpašajā antidopinga programmā, kas vērsta pret valstīm, kurās dopinga lietošanas riski tiek vērtēti augstāk.

Kā redzams, šo deviņu argumentu vidū nav viena cita fakta - 2022. gada pavasarī Krievijas sāktais karš Ukrainā joprojām turpinās! Bet nu SOK preses relīžu rakstītāji jau neies tādus "sīkumus" te pieminēt, jo visu darbu jau veltījuši minēto deviņu argumentu skaistai valodiskai apstrādei, lai nezinātājam pat prātā neienāktu, ka te no sūdu bedres izvilkti deviņi mazākie sūdiņi un nospodrināti tā, ka pa gabalu izskatās visnotaļ spoži.

Tad nu par katru atsevišķi. 1) Federāciju aicinājums pieņemt lēmumu pēc iespējas ātrāk? Jā, tāds bija, bet "pieņemt lēmumu vienā vai otrā virzienā" nenozīmē "pieņemt tieši šo lēmumu". 2) sportistu viedokļu vairākums - šeit SOK PR cilvēkiem "aizmirsies" ielikt atsauci uz veikto aptauju. Turklāt arī pats arguments "nevajadzētu sodīt sportistus par viņu valdības rīcību" noformēts nekorekti ar skaidru tendenciozitāti sev vēlamajā virzienā. 3) būs interesanti dzirdēt no Eiropas valstu olimpiskajām komitejām, kā "šis skatījums tika stiprināts" sarunās ar to pārstāvjiem. Par to, ka no Eiropas olimpisko komiteju vidū bijuši kādi iebildumi pret SOK uzņemto virzienu, paziņojumā nekas nav teikts.

4) ANO rezolūciju par Olimpisko pamieru atbalstīja 118 valstis, neviens nebalsoja pret un atturējās tikai Krievija un Sīrija. Izklausās ļoti nopietns atbalsts, vai ne? Arī Latvija un Ukraina balsoja par šīs rezolūcijas pieņemšanu. Vai šajā rezolūcijā ir kaut kas minēts par to, ka OS vajadzētu piedalīties arī Krievijas sportistiem? Protams, ka nē. Olimpiskā pamiera rezolūcija aicina nodrošināt visiem OS dalībniekiem un viņu pārstāvjiem drošu dalību olimpiskajās spēlēs un apliecina, ka OS var tikt izmantota cilvēktiesību ievērošanas popularizēšanai.

5) SOK piesauc G20 valstu samita deklarāciju, kas principā būtu smieklīgi, ja lieta nebūtu tik nopietna. 29 lappuses garajā deklarācijā, kas pārsvarā veltīta globālās ekonomikas attīstībai, klimata pārmaiņām un cīņai ar badu, olimpiskās spēles garāmejot piesauktas vienā teikumā pašās beigās: "Mēs arī gaidām Parīzes olimpiskās un paralimpiskās spēles kā miera simbolu un nāciju dialogu, kurā piedalītos visi." No šīs politkorektās frāzes SOK nebija nekādu problēmu savā paziņojumā radīt iespaidu, ka G20 valstis (ieskaitot Eiropas Savienību) oficiāli iestājušās par Krievijas atlētu uzņemšanu Parīzes spēlēs.

6) Nepievienošanās kustības paziņojumā minēts, ka "Visu 206 SOK dalībvalstu pārstāvju dalība Parīzes OS būtu spēcīgs signāls cilvēces vienotībai". Kontekstam - Nepievienošanās kustības 120 valstu vidū ir Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas valstis, un kopš 2021. gada novērotājas statuss ir arī Krievijai. Protams, Eiropas valstis var argumentēt, ka vēl spēcīgāks signāls cilvēces vienotībai būtu Krievijas armijas izvākšanās no Ukrainas un kara noziedznieku sodīšana.

SOK atgādina, ka viens no tās uzdevumiem ir cilvēktiesību ievērošana, kas nozīmē arī to sportistu pielaišanu olimpiskajām spēlēm, kuru valsts olimpiskās komitejas ir diskvalificētas. Krievijas olimpiskā komiteja šobrīd ir diskvalificēta, jo tā atzinusi okupēto teritoriju sporta organizācijas savā sastāvā, kas klaji pārkāpj Olimpisko hartu. Taču arī šajā atgādinājumā SOK relīzes rakstītāji nespēja izvairīties no vienkārši burvīgas valodas, norādot, ka "Krievijas olimpisko komiteju bija jādiskvalificē" par šiem pārkāpumiem. Nevis "tika diskvalificēta", bet gan "bija jādiskvalificē". Kāpēc šāda nianse? Vai tad, ja SOK būtu pavēries juridisks atkāpšanās ceļš, kā apiet pašai savus noteikumus, tad diskvalifikācijas nebūtu? Jo ar šādu raksturojumu izskatās, ka "īsti jau negribējām, bet nācās diskvalificēt, jo pēc pantiem tā sanāk".

Sava paziņojuma beigās SOK divas rindkopas velta tam, kā gatava atbalstīt Ukrainas sportistus visos iespējamajos veidos. Palīdzēt Ukrainas sportistiem Parīzes spēlēs izvairīties no tikšanās ar okupantu armijas valsts pārstāvjiem acīmredzot neskaitās kā "iespējama" lieta. Toties norādīts, ka SOK palielinājusi atbalsta finansējumu Ukrainas Olimpiskajai komitejai, kas palīdzējis vismaz 3000 Ukrainas sportistiem, ko skeptiskāki prāti varētu iztulkot kā atgādinājumu, kurš šeit maksā un attiecīgi reizē pasūta mūziku.

Bet, ja tajā tiek liktas šādas notis, cik ilgi to olimpisko mūziku turpināsim bezkritiski klausīties?