Grandiozajās Rumānijas "Red Bull Romaniacs" sacīkstēs Kukojam augstā piektā vieta

Šogad šīs bijušas fiziski smagākās un arī emocionāli grūtākās sacensības hard enduro Pasaules Enduro Super sērijā, kurās piedalījās astoņi latviešu sportisti no trīs motosporta klubiem. „CEC I.S. Racing” komandu pārstāvēja – Ivo Šteinbergs, Kaspars Bondars, Aleksandrs Čerņagins un Andrejs Stolers, „Motosports Racing Team” komandā startēja Lauris Ermanis un Kalvis Kušķis. Bet „apPasaule” komandā – Artūrs Irbe un Aivars Kukojs. Šajā posmā startēja 500 dalībnieki, sportisti no 53 nācijām. Šīs bijušas grūtākās sacensības 15 gadu laikā.

No latviešu sportistiem visaugstāko rezultātu ieguva Aivars Kukojs („apPasaule”), kurš savā klasē ieguva augsto piekto vietu. „Esam atgriezušies mājās no Red Bull Romaniacs sacensībām ar jaunu pieredzi un emocijām, kas uzlādēs vēl visu turpmāko gadu,” stāsta piektās vietas ieguvējs. „Šis bija kārtīgs piedzīvojums, jo Red Bull Romaniacs svinēja 15. jubilejas gadu. Sacensību organizatori bija izveidojuši sarežģītas trases, kas daudziem sportistiem nebija pa spēkam. Vēl visu sarežģītāku padarīja laikapstākļi. Nedēļu pirms sacensībām kalnos lijis lietus un upēs bija pacēlies ūdens līmenis.” Aivaram Kukojam šīs bija trešās hard enduro sacensības, tāpēc viņa mērķis bija sasniegt pēc iespējas augstāku rezultātu, kas arī sportistam veiksmīgi izdevās. „Kopvērtējumā Bronzas klasē ieguvu piekto vietu.” Rezultāts nenāca viegli, „esmu ieguldījis pamatīgu darbu, gatavojoties šim posmam. Ļoti svarīgs bija arī komandas darbs servisa parkos, motocikla apkopē un dienas režīma ievērošana, plus tam vēl visam klāt nāca emocionāla sevis noskaņošana uz ļoti smagu trasi, un bez cīņas neatdot nevienu trases metru konkurentiem,” priecīgs par sasniegto rezultātu, stāsta Aivars Kukojs.

Artūrs Irbe („apPasaule”) stāsta, ka arī viņam Red Bull Romaniacs ir visgrūtākās, sarežģītākās un garākās sacensības, kādās viņš līdz šim ir piedalījies. „Arī no organizatoriskā un finansiālā viedokļa šis pasākums nav viegls, bet šogad izveidojās labvēlīgi apstākļi un nolēmu startēt, izvirzot par galveno mērķi izcīnīt tik augstu rezultātu, cik to pieļauj manas braukšanas prasmes un fiziskā sagatavotība.” Sportists gribēja arī noskaidrot savu galējo spēju robežu, ko arī pilnībā realizēja. „Trešajā sacensību dienā, kad biju jau veiksmīgi pieveicis aptuveni 70 – 80% trases distances iekļaujoties kontrollaikos, pie kārtējā grūtā posma, sapratu, ka spēki ir beigušies, un turpināt braukt kļūst bīstami, jo vairs nekontrolēju motociklu. Tālāk ar dažiem sacīkšu organizatoru motobraucējiem kopīgi, lēnā garā mērojām ceļu līdz civilizācijai, kam bija jāvelta vēl 3 stundas, jo taisna ceļa ārā no kalniem nav,” atceras Artūrs. Kopsummā sportists uz motocikla pavadīja 12 stundas. Līdz nākamās dienas startam bija atlicis pārāk maz laika, lai sportists atgūtu spēkus un savestu kārtībā tehniku, tādēļ viņš pieņēma smagu, bet racionālu lēmumu – tālāk nestartēt.

„Neskatoties ne uz ko, ar savu sniegumu un sacīkstēm kopumā esmu apmierināts, grūtības pakāpe bija ļoti augsta, un no sevis izliku maksimālo atdevi, ar kādu līdz šim nekur un nekad vēl nebiju braucis. Šobrīd par 95% esmu pārliecināts, ka nākamgad atkal stāšos uz starta, lai paveiktu to, kas nesanāca šogad – paveikt visu distanci!” apņēmības pilns ir Artūrs Irbe.

Pēc sacensībām sarunā ar Ivo Šteinbergu („CEC I.S. Racing”) viņš atzīst, ka nebija gaidījis, ka būs tik grūti. „Sākumā galvenais bija nobraukt stabili pirmās dienas prologu, lai varētu sākt labā pozīcijā sacensības kalnos. Pēc prologa priekšā bija četras smagas dienas, par kurām nedomāju, ka būs tik ļoti grūti. Pirmajā dienā, sasniedzot finišu pēc nobrauktām vairāk kā 9 stundām, biju maksimāli izsmelts,” atceras sportists. Pārdzīvojis arī otro dienu, sportists trešajā un ceturtajā diena tikai sāka baudīt un sajust kā braukt pa kalnaino vidi. „Visgrūtākie man bija stāvie nobraucieni, kur, lai tiktu lejā, bija jāiet blakus motociklam kājām. Līdz šim neko tādu nebiju darījis, bet ar dažādiem piedzīvojumiem finišā sasniegta stabila devītā vieta. Esmu priecīgs, ka sveiks un vesels atgriezos mājās.” Sportists 100% var apgalvot, ka šīs viņam bijušas smagākās un grūtākās sacensības, kādās jebkad ir braucis.

Šteinberga komandas biedrs Kaspars Bondars („CEC I.S. Racing”) tāpat, kā pārējie latviešu sportisti, startēja Bronzas klasē. „Kopumā iegūta milzīga pieredze, pasākums bija fiziski ļoti grūts. Tas prasa nopietnu gatavošanos,” secina Kaspars. Sportistam šis nebija veiksmīgs posma iesākums, jo pirmajā dienā pēc servisa punkta „izbeidzās” sajūgs, „līdz vēlam vakaram nācās palikt mežā, taču paša spēkiem izdevās tikt uz bāzi. Otrajā dienā centos braukt ātrākā tempā, bet ap dienas vidu piedzīvoju kritienu akmeņos. Dienu pabeidzu ar sāpēm. Trešā diena sākās ļoti labi, līdz atkal „izbeidzās” sajūgs un tad sākās „izdzīvošana.” Veiksmīgi tiku ārā no kalniem.” Ceturtajai dienai sportistam vairs nepietika spēka, jo bija aizvadītas divas dienas bez sajūga un arī kritiens atstāja sekas, tādēļ sportists pieņēma lēmumu neturpināt sacensības.

Arī Andrejam Stoleram („CEC I.S. Racing”) šis bija ļoti nopietns pārbaudījums viņa moto braukšanas prasmēm, fiziskajām un arī mentālajām robežām. „Diemžēl nebiju pilnvērtīgi sagatavojies, tomēr esmu priecīgs, ka piedalījos tik iespaidīgā pasākumā, jo citādi nav iespējams gūt izpratni, kas tas ir. Manī ir radusies jauna motivācija turpināt trenēties un varbūt kādreiz arī atgriezties Rumānijā, lai uzrādītu labāku sniegumu,” optimisma pilns ir Andrejs Stolers.

Aleksandrs Čerņagins („CEC I.S. Racing”) atklāj, ka īstas atziņas par aizvadītajām sacensībām parādīsies tikai pēc kāda laika. Šobrīd sportistam jau sāk aizmirsties „trakākās” vietas un atmiņā paliek baudāmās. Arī Aleksandram šī bijusi pirmā pieredze tik grūtā enduro posmā.

„Pirmā diena – prologs, liels veiksmes faktors nepieciešams, bet šoreiz nepaveicās – akmeņos iesprūda rats, kā rezultātā slikts starta laiks nākamajai dienai. Sarunājām ar Andreju Stoleru startēt kopā, bet jau pie pirmā kalna bija skaidrs, ka šis plāns nekam neder un jāturpina sacensības katram pa sevi. Pirmā diena ļoti grūta, dziļas „špūres”, strauji nobraucieni. Paldies Artūram Irbem („apPasaule”), ka uzvilka mani atpakaļ uz trases, viens galā netiktu. Arī noslidināti kalni, kur sanāca zaudēt daudz laika, tāpēc 6. kontrolpunktā atskan – time barred un jādodas tālāk uz bāzi pa asfaltu 150 km, kas bija tikpat „iztukšojoši” kā pavadīt 100 km kalnos. Diena gan tiek ieskaitīta, jo sportistu skaits, kas pārsniedzis 4 kontrolpunktus, ir niecīgs. Otrā diena sākas ar tūlītēju action akmeņainajos kalnos, ķermenis vēl nebija iesilis, kad bija kārtīgi jāpastrādā, tad sekoja upe, kurā jātiek augšā, bet vēlāk tiku ritmā, un aizgāja labi, līdz kalnos „uzvārījās” motocikls,” piedzīvoto atceras Aleksandrs. Kontrolpunktā papildinājis ūdens rezerves un, devies tālāk līdz servisa punktam, kur viņa draugs, inženieris Lauris Paulovskis ieteica neturpināt sacensības, bet vakarā savest kartībā motociklu. Trešā diena sportistam iesākās vēlu, ar pārbraucienu uz startu 30 km attālumā, bet spīdēja saule un bija bauda braukt, taču bija grūti – tirpa pirksti, līdz Aleksandrs saprata, ka elkoņsargi nospiež nervus. “Sakārtoju elkoņsargus, un parādījās arī ātrums. Dažos kontrolpunktos laiks uzlabojās, apdzinu vairākus desmitus sportistu. Servisa punktā ieēdu un devos tālāk, līdz bija jāšķērso upe, bet es izvēlējos neveiksmīgu trajektoriju un „noslīcināju” motociklu.” Ventilatora defekts radīja problēmas – motocikla motors un dzesēšanas sistēma sāka karst un „vārīties”, tādēļ nācās to papildināt ar kalnu upju ūdeni, šīs neveiksmes dēļ sportists zaudēja daudz laika. Arī trešajā dienā Aleksandram neizdevās sasniegt finišu un pēdējā kontrolpunktā pirms finiša, sportistam nācās beigt sacensības, bez iespējas startēt ceturtajā dienā. Kā atzīst pats braucējs „laikam no mūsu komandas esmu ar vispozitīvāko noskaņojumu par šīm sacensībām. Ja būs nepieciešamās finanses, labprāt startēšu vēlreiz,” teic Aleksandrs Čerņagins.

Bronzas klasē no 250 dalībniekiem:

5. vieta Aivaram Kukojam
9. vieta Ivo Šteinbergam
30. vieta Laurim Ermanim

Informāciju sagatavoja:
Luīze Vīksna