Dāvis Ūdris: "Debijas sezonā iegūts čempiontituls - gads, kuru atcerēties"

Pastāsti lūdzu, kā tu nokļuvi autosportā?
''Vecāki mani mudināja, ierosināja, ka es varētu pamēģināt, pašam arī tā vēlēšanās bija liela. Sāku savas gaitas folkreisa disciplīnā, piedalos sacensībās no 16 gadu vecuma, būs pagājuši jau 9 gadi. Pieredze šajos gados ir augusi un iemācījusi aprast ar ātrumu un kontaktcīņām. Protams, ka pirmajās sacensībās bija liels satraukums – rokas un kājas trīcēja, bet ar laiku paliku drošāks, jau atlaižot sajūgu, piespiežot gāzi – aizmirsti visu, pazūd visas bailes un domā, kā pirmajam tik līdz finišam.

2021. gads debija autokrosā – vai ceļš līdz tam bija garš?
“Pirms šī gada sacensībām domājām, ka paspēsim uzbūvēt paši savu automašīnu, tomēr laika trūkuma dēļ bija jādomā kaut kas cits, nepaspējām. Meklējām citas alternatīvas un tieši kaut kur sludinājumos pamanījām, ka Lietuvā izīrē hondu – mēs uz to parakstījāmies, vienojāmies par visu un devāmies uz sacensībām, bez treniņiem. Komanda visos posmos bija ar mums, apkalpoja auto un bija klāt.”

Sākotnēji gatavojām golfu paši, bet sezonas laikā sapratām, ka tas varētu vairs nebūt tik konkurētspējīgs. Ar hondu šķita, ka varētu būt mazliet vieglāk. Šobrīd esam pārgājuši uz hondu un garāžā top tāds auto. Izvēlējāmies tieši šo auto, jo iepatikās tās izskats, dizains un vadāmība trasē. Golfiņam, kuru iesākām būvēt, noteikti tiks atrasts pielietojums. Iespējams, ar to trasē dosies mans patēvs.

Lielākā atšķirība starp autokrosu un folkreisu - pēc tavām domām?
Autokrosā - noteikti ātrums, vadāmība, iegūst ļoti lielu adrenalīnu. Folkreisā jau pazuda bailes un uztraukums dodoties trasē, autokrosā šīs sajūtas ir katrās sacensībās

Nr. 12 uz automašīnas – īpašs skaitlis?
Laikam īsti nē. Folkreisā, pieteicoties pirmajām sacensībām, man jautāja, kādu numuru vēlos, izvēle bija starp 21 un 12. Manuprāt, izvēlējāmies 12, īpašs stāsts nav, bet izskatās, ka veiksmi tas ir nesis.

Kā tu vērtē savu pirmo sezonu autokrosā?
Jāsaka tā, ka pirmo reizi, izbraucot treniņus sacensību dienā – vēl nesapratu, kā ar šo automašīnu braukt. Braucot 1. kvalifikāciju sapratu, ka varu tikt līdzi pārējiem un 2. kvalifikācijā jau iegūta uzvara. Pieredze krājas ļoti ātri, tā palīdz un to var izmantot. Pilskalnos sastapāmies gan ar labu rezultātu, gan ar izstāšanos fināla braucienā. Pārējās sacensībās jau gāja labāk, Vecpilī 3. vieta, Brenguļos, sīvās cīņās caur bedrēm, 3. vieta. Bauskā uz Mūsas finālu devāmies ar divām domām: pirmais, ja es uzvaru, tad es iegūstu titulu, bet otrais, ja es neuzvaru, tad zaudēju pozīciju.

Kā ir ar konkurentiem – kuri sportisti bija sīvākie 1600 klasē?
Sākumā nepazinu nevienu, bet jau pēc pirmajām sacensībām sapratu, ka ļoti tuvas cīņas ir ar Jāni Naglu un Jāni Lideri. Man palīdzēja sākumā, ka nezināju citus sportistus, jo tas ļoti ietekmē domāšanu, pats satraucos un, ja vēl zinu, kā katrs brauc, tad tas raisa papildus uztraukumu.

Kurā trasē juties visdrošāk, bet kura vēl ir cietais rieksts?
Man kā sportistam vairāk patīk mīkstie segumi, tādi, kāds ir Pilskalnu autotrasē, jo pašam šķiet, ka ar krosa riepām šādās trasēs ir labāka saķere, līdz ar to, neslīd tik ļoti.

Mūsas trase ir viena no mīļākajām trasēm, arī Pilskalnu autotrasē jūtos stabili braucot. Brenguļu trase ir ļoti tehniska, smaga trase automašīnām, arī Vecpils ir ļoti āķīga trase – lietū ļoti slidena. Neatklāta mīkla ir Teperis ar autokrosa automašīnu. Esmu braucis folkreisu tur, nav viegli.

Čempions pirmajā autokrosa sezonā, sapnis, kas kļuva par realitāti? Pats to gaidīji un spēji iztēloties sezonas sākumā?
Vispār tāda doma nebija. Aizbraucām, lai pamēģinātu un saprastu, kā tas vispār ir, braukt autokrosā, pārsēsties uz augstāka līmeņa automašīnu. Kaut kā tas sanāca un aizgāja līdz galam. Jau pēc pirmā posma sapratām, ka varam būt konkurētspējīgi, jau pirmajā finālā, braucot pa otro vietu. Pēc punktiem sākumā neskatījāmies – kas sanāktu, bet jau pēc otrā posma papētīju, kas sanāk un, kas būtu vēl jāpaveic, lai uzvarētu – kārtis beigās sakrita par labu man.

Zīmīgākās epizodes tavā autosportista karjerā?
Mūsas finālu es atcerēšos ļoti ilgi, ik pa laikam vēl noskatos ierakstu. Tā ir mana pirmā lielā uzvara manā autosportista laikā. Uzvara finālā un vēl debijas sezonā iegūts čempiona tituls. Noteikti – gads, kuru atcerēties!”

Vari pastāstīt par slaveno Vecpils sacīksti – divi kūleņi vienā dienā. Kā tas notika?
Tas viss sākās ar treniņiem. Viss labi, un šķita, ka arī automašīna strādā kā vajag. Pienāca 1. kvalikācija un uzreiz metos lielajās cīņās. Skatījos, ka blakus ir Volvo, kuru otrais golfs īsti nevar pastumt malā. Pirmajā līkumā līdām kopā un es laikam kārtīgi nesabremzējos. Priekšā “aizvērās ciet durvis” un es ielidoju valnī, uzmetu divus kūleņus. Tajā brīdī ir sajūta, ka jāpārdomā visa dzīve. Pēc šādām reizēm saproti, ka ir jāsprādzējas pēc iespējas ciešāk, jo drošība vienmēr ir pirmajā vietā!

Pēc pirmajiem diviem kūleņiem šajā dienā visa komanda, ģimene strādājām, lai iztaisnotu automašīnu un savestu visu kārtībā. Visus pārējos braucienus cīnījāmies ar temperatūras problēmām, bet kaut kā tikām līdz pat finālam. Pat nezinu, kā to paveicu, jo pēc kūleņiem izkrita logs un nācās braukt ar sietu – visi dubļi sejā. Finālā, braucot joker aplī, salūza bremžu disks, sāka bloķēties rats un atkal sanāca iebraukt valnī un uzmest pusotru kūleni. Pašam šķiet, ka pēc šādām avārijām paliek drošāk, mazāk baidos no kontaktcīņām.

Kas ir tā īstā autokrosa garša? Ko tu izbaudi šajā visā procesā visvairāk?
“Pirmais – noteikti, smarža, visa tā atmosfēra. Man patīk, ka dienas beigās tas pasākums rada tik pozitīvas emocijas, jo tur esam visi kopā – ģimene un komanda.

Strauji tuvojas jaunā sezona – kādi ir tavi plāni, jau esi izlēmis?
Nākamajā autokrosa sezonā vēlētos mēģināt aizstāvēt čempiona titulu, turpināt braukt 1600 klasē. Esam sapazinušies ar lietuviešu draugiem un gribētos aizbraukt arī pie viņiem uz kādu sacīksti. Plānojam izmēģināt un piedalīties arī kādā rallijkrosa posmā, jo tā atkal ir jauna pieredze, jauns segums.

Kas ir tavi lielākie atbalstītāji/ līdzjutēji? Ko tev dod šo cilvēku klātbūtne posmos?
Mani lielākie atbalstītāji ir mana ģimene - visos veidos. Ir ļoti forši, ka pēc braucieniem ir, kāds, kurš atnāk, paslavē un uzmundrina.

Vai ir kāds rituāls pirms starta/sacensībām?
Pirms brauciena es aizveru acis, mēģinu ieklausīties sevī, izstaigāju trasi domās un izplānoju savus pirmās darbības, ko darīšu, kuram turēšos līdzi kur iekārtošos utml.

Vai tev ir kāds hobijs ārpus autosporta?
Esmu ļoti aktīvs, man patīk visas sportiskās aktivitātes, dažreiz arī pabraucu ar kartingiem, ja izdodas izbrīvēt laiku.

Informāciju sagatavoja:
AX Latvia