Rubīns: "Mērķi mums visiem ir - gribam sasniegt vairāk nekā iepriekš"

Kristiāns Rubīns, Latvijas izlases aizsargs

Domāju, ka pirmajā periodā īsti nebija spēles ritma, bet otrajā un trešajā spēlējām daudz labāk. Ļoti daudz izmainīja [Renāra] Krastenberga kautiņš, kad kā komanda no tā dabūjām vairāk enerģijas, sākām vairāk spēlēt uzbrukumā un ātrāk tikām ārā no savas zonas. Tad arī guvām pirmos vārtus, bet diemžēl spēli zaudējām.

- Kā pats šodien juties, cik svaigas kājas bija?
Pirmajā periodā bija smagāk, bet spēlēt Latvijas izlasē, un it īpaši Latvijā, ir viens no manas bērnības sapņiem. Tāpēc būt atpakaļ ar puišiem, latviešiem apkārt ir ļoti labas sajūtas. Jau pirms spēles biju ļoti priecīgs, gan arī bija nedaudz uztraukums. Centos vienkārši spēlēt savu spēli - protams, kājas bija bišķiņ smagas, bet pamazām iegāju spēles ritmā, komandas biedri palīdzēja, spēle aizgāja un trešajā periodā jau jutos ļoti labi.

- Vakar preses konferencē Ralfs Freibergs teica, ka, pēc ilgāka laika atgriežoties pie Boba Hārtlija, bijis grūti atcerēties visas prasības, īsā laikā visu izpildīt. Kā pašam ar to klājās?
Protams, ir dažādas detaļas. Lielākā daļa gan ir tās pašas lietas, ko mēs darām Kanādā [Rubīns pārstāv Toronto "Marlies" komandu], līdz ar to pāreja nav tik grūta. Pāris nedēļas atpakaļ palūdzu personālam atsūtīt video, lai es varu nedaudz paskatīties un atgūt zināšanas, kā bija tad, kad es biju pasaules čempionātā Dānijā [2018. gads, Herninga]. Pirms lidojuma paskatījos, un spēles laikā gan Artis [Ābols], gan [Edgars] Masaļskis palīdzēja saprast, ko biju izlaidis. Domāju, ka nav tik grūti.

- Tikko pieminēji Dāniju - ar to arī saistīts jautājums. Daudzi saka, ka Olimpiskā centra uzbūve - gan ģērbtuves, gan laukums, ir līdzīgs tam izkārtojumam, kāds bija Herningas izstāžu zālē. Ko vari teikt par Olimpiskā centra uzbūvi, kā viss darbojas?
Sajūtas ir nedaudz savādākas, par cik esam arī mājās. Neko daudz nevaru pateikt - domāju, ka visi esam priecīgi, ka varam spēlēt pasaules čempionātā. Lai arī bez faniem, bet spēlēt hokeju ir tas, ko mēs visi mīlam darīt. Un darīt to Latvijā - tas ir superīgi.

- Pieminētajā Dānijas čempionātā debitēji, tagad speciāli tev rezervē vietu, lai varētu atbraukt no Amerikas uz Latviju. Kādas sajūtas bija toreiz un tagad, izlasē atgriežoties?
Es personīgi nekad neuzskatu, ka man vieta ir rezervēta. Nedomāju, ka tā ir, jo mums komandā ir ļoti labi aizsargi un konkurence katru gadu ir liela. Atbraucu, jo tika komunicēts ar Toronto "Maple Leafs'', ka šī iespēja ir jāizmanto. Spēle nospēlēta, un pārējais ir atkarīgs no treneriem. Godīgi teikšu - nedomāju, ka man vieta ir garantēta.

- Pastāsti vairāk par ceļu uz Latviju. Cik ātri bija jāsapako somas? Lidojāt vairāku valstu sportisti kopā?
Nē, ar citiem hokejistiem nelidojām. Matīsu [Kivlenieku] satiku Frankfurtē, kopā lidojām uz Latviju. Process, protams, bija nedaudz smagāks - pašizolācija, testi. Uz Latviju braukt jau vienmēr ir forši - jau no decembra neesi redzējis ģimeni, arī pret pārējiem [AHL spēlējošiem] latviešiem - Matīsu un [Jāni] Jaku man Kanādā nesanāca uzspēlēt. Tāpēc ieraudzīt viņus visus pie lidostas bija forša sajūta.

- Līdz čempionātam vēl atlikusi mazāk kā nedēļa? Vai esi jau papētījis pretiniekus, zini, kad ar ko jāspēlē? Uz kādiem mērķiem būtu jātiecas?
Mērķi mums visiem ir - gribam sasniegt vairāk, nekā esam sasnieguši iepriekš. Zinu mūsu grupu un pret ko spēlējam, bet neesmu vēl skatījies citu komandu sastāvus. Pieļauju, ka būs cilvēki, kurus zināšu. Tagad spēle beidzās, un tad jau jākrāmējas un rītdien jādodas burbulī. Tad arī sāksies vairāk sapulces gan personīgi, gan komandai par to, kas nāks priekšā un kā pret katru komandu centīsimies spēlēt.

- Kopš tava debijas čempionāta Dānijā pagājuši jau trīs gadi. Tad tu vēl biji juniors [Rubīnam bija 21 gads], tagad tev ir gan Kellija kauss [ECHL trofeja], esi uzspēlējis AHL un pabijis arī Toronto ''Maple Leafs'' rezerves sastāvā. Kā tu salīdzinātu sevi tagad ar 2018. gada Kristiānu Rubīnu?
Labs jautājums [smejas]. Domāju, ka esmu vairāk pārliecināts par sevi un to, ko varu izdarīt. Trīs gadus esmu pavadījis ''Maple Leafs'' organizācijā, kas man ļoti daudz devusi gan uz ledus, gan ārpus tā. Tāpēc domāju, ka esmu gan labāks spēlētājs, gan arī labāks cilvēks. Varbūt esmu palicis bišķiņ ātrāks, tehniskāks, labāk redzu laukumu. Tas viss nāk ar pārliecību - tici sev, tici komandai, ka viņi būs tur, lai tev palīdzētu un sasniegtu kopējus mērķus.

- Šobrīd komandā esat vairāki spēlētāji no 1996./97. gada paaudzes [arī Rodrigo Ābols, Matīss Kivlenieks, Kristaps Zīle, Mārtiņš Dzierkals, Uvis Balinskis. Rubīns dzimis 1997. gadā.]. Joprojām jūtat savstarpēju saikni?
Protams. Lai arī katrs esam izgājuši savus ceļus, vienmēr esam bijuši kontaktā. Gan U18, gan U20 izlasēs vienmēr bija smaga konkurence, jo spēlētāji bija daudz un ļoti labi. Tagad būt lielajā izlasē un spēlēt ar viņiem ir superīgi - ir kāds, kas ir tava vecuma, ar ko jau esi spēlējis kopā. Ar Matīsu esmu spēlējis kopā jau no sešiem gadiem, un gandrīz katru nedēļu sazvanāmies, kad esam Amerikā. Protams, forši ar viņiem uzspēlēt pieaugušo hokeju.