Vēstures lappuses: pirmais PČ Rīgā - gribam visi, bet kas maksās? (2. daļa)

Atcerēties 15 un vairāk gadus senus notikumus palīgā aicināju pieredzes bagāto Latvijas hokeja žurnālistu, kuram tie palikuši vēl ļoti labā atmiņā – Jāni Matuli, kurš tolaik bija “Latvijas Avīzes” žurnālists. Šī darba pamatā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krātuves resursi, kā arī interneta materiāli.

Pirmā daļa - "Arēna Lucavsalā un 400 miljoni" - ŠEIT.

Kur palikām pirmās daļas beigās: 2001. gadā Latvija tiek pie tiesībām rīkot 2006. gada pasaules čempionātu hokejā. Valstsvīri un citas amatpersonas solās uzreiz ķerties pie lietas, spiež rokas un pauž pārliecību, ka viss būs kārtībā. Tiek noraidīts finanšu mahinācijās apsūdzēta biznesmeņa piedāvājums par 400 miljoniem Lucavsalā uzcelt lielo hokeja halli un Rīgas Lasvegasu, bet 2002. gada izskaņā par arēnas celtniecību tiek noslēgts līgums ar vairāku Latvijas sporta funkcionāru vadīto uzņēmumu “Multihalle”.

Tomēr līdzšinējā notikumu attīstība bija pierādījusi – domāt, ka nu viss būs atrisināts un halle jau tikpat kā uzcelta, nebija pamata. Jo aizvien trūka paša galvenā – naudas. Noslēgtais līgums ar "Multihalli" nebūt nebija pēdējā vienošanās par halles būvniecību, pie kā galu galā “Multihalle” tā arī netika. Par visiem šiem notikumiem un lielo pirmsčempionāta drudzi – tālāk rakstā.

Lipmana blefs pamatakmens festivālā, gājiens uz restorānu tukšām kabatām

2003. gada 28. maijā svinīgā ceremonijā Skanstē tiek iemūrēts jaunās arēnas pamatakmens. Pasākumā klāt bija arī Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) prezidents Fāzels un premjerministra biedrs Ainārs Šlesers, kurš izteica cerību, ka multifunkcionālas halles esamība “nodrošinās Latvijai stabilas pozīcijas starptautiskajā apritē, kļūstot par jaunās Eiropas sporta un kultūras centru” [1]. Atmosfēra bijusi pielīdzināma mazam festivālam – uzstājies pūtēju orķestris, viesi par brīvu varējuši bufetē cienāties ar “Aldara” alu [2]. Protesta akciju gan sarīko Skanstes apkaimes mazdārziņu īpašnieki, kuriem vēlāk “Multihalle” sola izmaksāt kompensācijas – ne mazāk kā 200 latus par dārziņu [3].

Arī žurnālisti nebūt nevēlējās uzlikt rozā brilles. Laikraksts “Latvija Amerikā” atsaucas uz tā laika “Sporta Avīzes” galveno redaktoru Armandu Puči, kurš savā slejā paskaidrojis – šāds festivāls bijis nepieciešams, lai Latvijas Hokeja federācijai (LHF) būtu par ko atskaitīties nākamajā IIHF kongresā. Laikraksta citāts: “A. Puče ir pārliecināts, ka “daudz spigtāk Hokeja federācijas prezidents sevi parādījis kā teātra režisors. Jo tik teicami inscenētu izrādi varot nokārtot tikai ļoti talantīgs cilvēks, kāds Kirovs (bez sarkasma) patiešām arī ir”.” [4].

Jānis Matulis apstiprina sava kolēģa vārdus, un arī viņš labi atminas pasākumu: “Bija viss kā pienākas, kad sabrauc cilvēki no Eiropas un arī vietējie – uzkodas, alkohols, kafija, tēja un tā tālāk. Bet faktiski jau nekas tur nenotika. Uzreiz gan nebija skaidrs, ka tā ir Kirova blefa izrāde. Tas kļuva skaidrs tikai vēlāk.” Proti, pamatakmens tiešām tika zemē iemūrēts, taču to atrast zem “Arēna Rīga” būves nebūtu variantu. Kā tad tā?

“Ja tu man tagad prasītu, kurā vietā šis pamatakmens ir – katrā ziņā ne zem kāda no halles stūriem, bet gan savus 200 metrus sāņus, jo Kirovam bija jātaisa blefs, ka vispār kaut kas notiek. Zviedrija tobrīd bija gatava pārņemt Latvijas čempionātu. 2003. gada maijā ielika pamatakmeni, un ne tikai zviedriem, bet visai IIHF pateica, ka, rekur, mēs jau sākam celt. Fāzels varbūt saprata, ka tas ir blefs, bet viņam tas bija vajadzīgs, lai IIHF cilvēki nemāktos virsū – dodam [čempionātu] šitiem, dodam tiem,” skaidro Matulis.

Arēnas pamatakmens ielikšanas ceremonijas galvenie varoņi. No kreisās: “Multihalle” priekšsēdētājs O. Kehris, LHF prezidents K. Lipmans, Rīgas mērs G. Bojārs. premjerministra biedrs A. Šlesers. Foto: AFI/Elmārs Rudzītis/apollo.lv

Gada otrajā pusē, oktobrī “Brīvā Latvija” ziņo, ka halles celtniecības projekta īstenošana virzoties uz priekšu: “Novembra sākumā būs sagatavots skiču projekts un makets, janvārī sāksies celtniecība.” Arēnas būvniecības izmaksas tiek lēstas ap 16 miljonu latu apmērā [5].

Virzīšanās uz priekšu gan atkal izrādījās tikai nosacīta, novedot pie jaunām problēmām, kamēr neatrisinātas palikušas esošās. Gada nogalē “Multihalle” vēršas pie Rīgas domes ar lūgumu palīdzēt ar savā rīcībā esošo zemi. Kad pamatakmens jau iemūrēts, izrādījies, ka... uzņēmums nemaz nav atradis finansējumu, bet ieplānojis projektu realizēt, paļaujoties uz to, ka pašvaldība varētu ieķīlāt halles teritorijai paredzēto pilsētas zemi, tādējādi kļūstot par būves līdzīpašnieku [6].

2004. gada sākumā “Multihalle” piedāvā pašvaldībai dibināt kopīgu uzņēmumu SIA “Rīgas arēna”, pilsētai iegūstot 48% akciju ([7]. PČ rīcības komiteja nav apmierināta ar esošo situāciju un nonākusi strupceļā, jo “halles celtniecībā trūkst kārtīga uzņēmējdarbības plāna (..). Tagad gan lauzt līgumu ar “Multihalli” ir par vēlu, jo citu halles būvētāju nevar atrast”. Pieaug neapmierinātība arī sabiedrībā, kas atzīst – būtu mazāk šķēršļu, ja valdība organizēšanā būtu uzņēmusies vadošo lomu jau no paša sākuma [8].

J. Matulis atgādina, ka turpat pie lielā saimes katliņa, cerībā izmantot vēl neuzbūvēto arēnu, stāvējuši arī basketbola un futbola federāciju pārstāvji. Jāatgādina, ka Latvijas Basketbola savienības prezidents Ojārs Kehris un Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons bija starp “Multihalles” akcionāriem. ““Multihallei” principā nebija naudas. Lai uzceltu šo halli, vajadzēja apmēram 20 miljonus latu. Ne hokeja, ne basketbola un futbola federācijai, protams, tādas naudas nebija. Man liekas, ka viņi arī viens uz otru skatījās uz aizdomām. Situācija bija apmēram tāda, ka nevienam nav naudas, bet visi grib aiziet uz restorānu.”

Tikmēr “Laiks” vēsta, ka “saspringtajā situācijā vēsu mieru saglabājis Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans. Viņš apgalvo, ka viss notiek” [8]. LHF prezidents kļūst arī par “Multihalles” akcionāru, no jauna iegādājoties sev iepriekš piederējušos 29% akciju, lai varētu būt tuvāk halles celtniecības procesam [9].

Sākotnēji Rīgas dome piedāvājumu kopīgi dibināt kapitālsabiedrību konceptuāli atbalstījusi, taču neskaidrību plīvurs aizvien saglabājas ļoti biezs – tiek minēts, ka pašvaldība pieprasījusi lielāku akciju daļu, bet februāra vidū parādās ziņas par iespējamu līguma laušanu ar “Multihalli”, ja mēneša laikā netiktu parakstīts līgums par “Rīgas arēnas” dibināšanu. Čempionāta rīkošanā finansiālu devumu jau sniegusi arī Latvijas valdība, samaksājot teju 600 tūkstošu latu drošības naudu IIHF un PČ izpilddirekcijai, taču “nauda aizplūdusi, bet rīcības nav” [10].

Medijos atkal uzpeld ziņas par iespējamu ārzemju investoru iesaisti projektā. LHF prezidents Lipmans stāda priekšā Vācijas un Francijas uzņēmumus, savukārt Rīgas dome uzsākusi sarunas ar Latvijas būvfirmas “Merks” Igaunijas mātes uzņēmumu “Merko Ehitus”. 24. februārī “Multihalle” valdes priekšsēdētājs apstiprina, ka parakstīta vienošanās ar “Merks” par halles celtniecību [11]. Seko kārtējā IIHF amatpersonas vizīte, lai pārliecinātos par darbu virzību. Tās noslēgums - bez pārstiegumiem: “[IIHF ģenerālsekretārs] Jans Oke Edvinsons palicis apmierināts ar Lipmana stāstīto un solīto, ka Latvijas valdība izsniegs valsts galvojumu, lai nodrošinātu halles celtniecības pabeigšanu.” [12].

Nenobriedusī varas maiņa hokeja federācijā un "Multihalles" bakstīšanās

Lai arī tikuši iedzīti jau pirmie izmēģinājuma pāļi, kas presē pēc tam tiek dēvēts par parastu izrādīšanos, “Multihalle” joprojām nav spējusi atrast investoru būvniecības izmaksu segšanai. Sāk izbeigties gan valstsvīru, gan būvnieku pacietība – “Merks” atsakās parakstīt līgumu četrpusējo līgumu ar LHF, “Multihalli” un valdību par garantiju halles uzcelšanai laikā. Nav apmierinājuši arī “Multihalles” iesniegtie projekta dokumenti. Premjera Induļa Emša valdība šajā brīdī cenšas ņemt lietas savās rokās un konsultēties ar Rīgas domi par iespējām uzbūvēt halli, tuvākajās sarunās neiesaistot ne LHF, ne “Multihalli”, kas bez būvatļaujas jau patvaļīgi sākusi darboties būvlaukumā [13].

LHF prezidenta Lipmana, Rīgas domes un valdības attiecībām uzskrienot uz sēkļa, situāciju atrisināt mēģina Latvijas Hokeja savienības prezidents Viesturs Koziols, kurš piedāvā šai organizācijai pārstāvēt Latvijas hokeju starptautiski, anulējot LHF piešķirto licenci [14]. “Tā kā valstī jau ir viena federācija konkrētajam sporta veidam, otru tādu pašu nevar veidot. Es biju klāt, kad šo savienību dibināja – tur bija gandrīz visi tie paši cilvēki, kas pie Kirova federācijā. Bija doma, ka tā varētu Kirovu nograuzt,” abu organizāciju un funkcionāru attiecību vēsturi skaidro Matulis.

“Tajā laikā Viesturs bija “Rīga/2000” vadībā, un allaž kluba un LHF starpā pastāvēja kādas pretrunas. Piemēram, “Rīga/2000” nedod [Mārtiņu] Cipuli un [Arti] Ābolu 2005. gada decembrī uz turnīru Pještanos, jo pašiem vajag. Bet tas bija pirmsolimpiskais turnīrs, līdz ar to puišiem grūtāk bija tikt izlasē. Šī ecēšanās bija arī 2006. gada Turīnas olimpiādes laikā, kur komandā bija arī cilvēki, kas no Turīnas zvanīja uz Rīgu Viesturam un stāstīja, kas notiek.”

Leģendārais hokeja žurnālists atklāj, ka vienubrīd hokeja saimē lielāks atbalsts pat bijis šā brīza LHF ģenerālsekretāra Koziola vadītās Hokeja savienības pusē – iespējams, ātrāku varas maiņu kavējis gadījums Latvijas Hokeja federācijas kongresā: “Situācija veidojās tā, ka, ja notiktu balsojums, tad Kirovs arī zaudētu. Pēc tam hokeja sabiedrībā kļuva zināms, ka bija viens kongress, kurā principā Kirovs zaudēja, bet balsu skaitīšanas komiteja saskaitīja balsis uz otru pusi.”

2004. gada pavasarī ar bažām tiek gaidīts IIHF kongress maijā, kur Latvijai jāatskaitās par paveikto un tiks lemts, vai saglabāt Rīgai PČ rīkošanas tiesības. IIHF ģenerālsekretārs vēstulē Lipmanam piemin, ka, nespējot sarīkot turnīru 2006. gadā, Latvija pie savas nākamās iespējas varētu tikt tikai četrus gadus vēlāk, piebilstot: “Pasaules hokeja sabiedrība ir demonstrējusi apskaužamu pacietību, vērojot ieilgušās problēmas ar hokeja halles celtniecību Latvijā.” [15].

Aprīļa sākumā Rīgas mērs Bojārs nāk klajā ar ultimātu – ja nedēļas laikā “Multihalle” neuzrādīs konkrētu finansējuma avotu halles būvniecībai, sadarbība tiks pārtraukta un līgums slēgts ar “Merks”. Būvfirma izteikusi ambīcijas projektu īstenot patstāvīgi, būvniecībā ieguldot nepilnus 18 miljonus latu. “Merks” nav piekritis “Multihalles” piedāvājumam iegādāties uzņēmuma akcijas, pamatojoties uz lielajām saistībām, bet pieļauj iespēju samaksāt kompensāciju 1,2 miljonu apmērā, ja “Multihalle” bez pretenzijām atkāptos no arēnas projekta [16].

No kreisās: K. Lipmans, “Merks” ģenerāldirektors I. Geidāns, “Multihalles” pārstāvji O. Kehris un I. Kalvišķis. Foto: AFI/Normunds Mežiņš/apollo.lv.

"Multihalle" gan padoties negrasās un ķeras pie pēdējā salmiņa. Pēc nedēļas spēlē ienāk jauns spēlētājs – uzņēmums paziņo, ka vienojies par sadarbību ar Latvijas Būvnieku stratēģisko partnerību (LBSP), kas apvieno piecas Latvijas lielākās būvfirmas. LBSP izteikusi gatavību īstenot arēnas celtniecības projektu bez starpniekiem un ārzemju investoru piesaistes, ieguldot savus līdzekļus un piesaistot aizņēmumu no “Parekss” bankas [17]. Šis piedāvājums paredzētu turpināt halles būvniecību Skanstē, taču tad savu gājienu izspēlē arī “Merks”, kas kopā ar “Hansabanka” piedāvā halli būvēt jau iepriekš minētajā vietā Lucavsalā.

Iespējamais halles gatavības termiņš turpina tikt bīdīts uz priekšu – nu tas ir jau 2006. gada 1. februāris, trīs mēnešus pirms čempionāta atklāšanas spēles 5. maijā. “Ja halle netiks uzcelta paredzētajā laikā, mēs piedzīsim no tā [investora] pietiekami lielu soda naudu. Šī divu gadu ilgā bakstīšanās jāizbeidz,” dūri būvnieku un hokeja vadoņu virzienā krata Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks [18].

21. aprīlī komiteja lemj, ka izšķiras par labu LBSP un “Multihalles” piedāvājumam. “Multihalles” un LHF savstarpējais līgums tiek atcelts, ap 17 hektāru zemes nomas tiesības nonāk LBSP rīcībā. Būvnieku plāni paredz lielāko daļu zemes izmantot arēnas celtniecībai, bet pārējo – komercapbūvei, lai atpelnītu ieguldījumus [19].

Līdzšinējā notikumu attīstība jau bija pierādījusi, ka notikumi attīstās pa spirāli un nekas vēl nav līdz galam skaidrs, līdz nauda nav ieripojusi maciņā, kas trīs gadu laikā tā arī nebija noticis. Un, lūk - nepilnu mēnesi vēlāk LBSP paziņo, ka atsakās no halles būvēšanas. Premjera biedrs Šlesers atklāj, ka iemesls šādam lēmumam bijušas pārāk lielās projekta izmaksas, bet būvnieku organizācijas prezidents Guntis Rāvis jau piedāvā sēsties pie sarunu galda un vienoties par jauniem līguma nosacījumiem [20]. Savukārt “Laiks” raksta, ka noraidīts LBSP priekšlikums, no Rīgas domes pieprasot halli pēc uzbūvēšanas atpirkt [21].

Skanstes darījums, Baldera pirmā ripa un viens lats par tasi kafijas

Mēnesi pēc tam, kad lāpstu Skanstes zemē teju jau iedūris viens būvnieks, seko nākamais pavērsiens – 20. maijā tiek paziņots, ka LBSP arēnas būvniecības projektā nomaina jau iepriekš uz šīm tiesībām kandidējušais “Merks”, kas piekritis halli celt jau rezervētajā vietā Skanstē. Uzņēmums saņem uzstādījumu līdz 2006. gada 1. februārim pabeigt celtniecību, pretējā gadījumā šķiroties no trīs miljoniem latu soda naudas [22]. Būvfirma paredz, ka kopējās izmaksas varētu sasniegt ap 30 miljoniem eiro. Noslēdzot trīspusēju līgumu, no projekta atkāpjas “Multihalle”, bet pašvaldība būvniekiem iznomā halles celtniecībai nepieciešamos zemes gabalus [23].

“Putra katrā ziņā bija milzīga. To visu faktiski izvilka “Merks”, kas par šo uzcelto halli no Rīgas domes dabūja 17 hektāru zemi celtniecībai turpat Skanstes rajonā. 17 hektāri Rīgas centrā – tas ir diezgan daudz,” saka Matulis, piebilstot, ka ar iegūto zemes platību “Merks” automātiski ieguva arī iespēju savas sākotnējās investīcijas atpelnīt. Kā zināms, šobrīd Skanstē atrodas gan būvfirmas celtā arēna, gan modernās daudzdzīvokļu ēkas un citas būves.

Līdz 1. jūlijam LHF bija jāiesniedz dokumenti IIHF, kas apliecinātu Latvijas gatavību laikā sarīkot čempionātu – tai skaitā līgums par halles celtniecību un garantijas par finansēšanu. Tas arī tika izdarīts, un IIHF lēma saglabāt rīkošanas tiesības Latvijai. Prezidenta Fāzela citāts: “Īpaši priecīgs esmu Latvijas fanu dēļ, kuri līdz šim ir demonstrējuši lielu atbalstu savai komandai. Gadu pēc gada, ņemot vērā pieticīgos līdzekļus, Latvijas hokeja fani ar savu entuziasmu hokeja čempionātus darījuši krāsainākus.” Tāpat tiek noteikts, ka arī mazajai hallei jāatrodas Rīgā – savas pretenzijas uz otras arēnas būvniecību iepriekš bija izteikusi arī Liepāja, taču beigās nolemts pieturēties pie lēmuma pārveidot “Skonto” halli ar 6000 skatītāju vietām [24].

6. septembrī pāļu dzinēji beidzot sākuši darbu pie lielās arēnas celtniecības [25]. Amatpersonas gan skubina būvniekus strādāt ātrāk, bet firmas vadītāji aicina neraizēties un sola halli uzcelt laikā. “Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka būvnieki var iesnausties,” saka A. Ameriks [26]. 14. oktobrī LHF paziņo, ka trīs gadus pēc priekšlīguma par PČ rīkošanu parakstīšanas ar IIHF noslēgts pilnvērtīgais līgums.

”Arēna Rīga” tapšanas stadijā. Foto: lv.wikipedia.org/Laurijs Svirskis

2005. gada janvārī vēl nav beigusies halles pāļu dzīšana, atpaliekot no grafika – virs zemes vēl neesot pacēlies neviens ķieģelis. Pavisam gausā tempā rit arī “Skonto” halles pārveidošana, kurai jau 2. aprīlī bija paredzēts uzņemt pasaules U18 hokeja čempionātu 1. divīzijā [27].

Tikmēr jau tiek domāts par to, ko ar arēnu darīt pēc hokeja pavasara beigām. Rīgas mēra krēslā Gundaru Bojāru nomainījušais Aivars Aksenoks maijā piedāvā iegūt halli pašvaldības īpašumā. “Iepriekšējās domes sociāldemokrātu vadītā koalīcija pēdējā brīdī vēl īsi pirms vēlēšanām pieņēmusi virkni izšķiroši svarīgu lēmumu par zemes atsavināšanu par smieklīgām cenām,” raksta portāls “Apollo” [28]. Sabiedrībā gan par to, ka šādā gadījumā arēnas uzturēšanas izdevumiem būtu nepieciešama rīdzinieku nodokļos samaksātā nauda, nav sajūsmas – pastāvot šaubas par lielās halles rentablitāti.

17. maijā tika aizvadīta 2006. gada čempionāta spēļu secības un grupu izloze, kas Latvijas valstsvienībai pretiniekos A grupā deva Čehijas, Somijas un Slovēnijas izlases. Starts tika dots arī turnīra reklāmas kampaņai, prezentējot ārzemju viesiem Rīgu kā kultūras un sporta centru. Publikai stādīja priekšā arī čempionāta oficiālo talismanu – bebru RIX, un pirmoreiz tumbās rībēja Guntara Rača un Ulda Marhilēviča radītā Latvijas hokeja fanu dziesma [29].

20. jūnijā tiek svinēti arēnas spāru svētki. Tobrīd jau pabeigta ēkas karkasa un lielākās daļas jumta nesošo konstrukciju izbūve. Halle arī tikusi pie esošā nosaukuma – “Arēna Rīga” [30]. Atbildīgie sola, ka būvdarbi rit pēc grafika, būvlaukumā strādā aptuveni 100 celtnieku un 12 apakšuzņēmēju firmu [31]. Spāru svētku pasākumā pilsētas mērs norādījis, ka “halle simbolizē uzticību, ko Latvijai dāvājusi visa pasaule, atļaujot rīkot hokeja čempionātu hallē, kura vēl nav uzbūvēta”. Tāpat no izīrētajām privātložām ienākuši jau pirmie ienākumi [32].

Kļuva zināms, ka sākotnējās biļešu cenas svārstās teju 200 latu diapazonā – lētākās no pieciem latiem, bet ekskluzīvāko biļešu īpašniekiem bijis jāšķiras no 198 latiem. Biļešu tirdzniecība tiek sākta 3. septembrī, un jau pusotras stundas laikā pieejamās 17 000 biļetes Latvijā tiek izpārdotas, neskatoties uz to, ka tobrīd vēl turpinās arēnas krēslu montāža un nav zināms precīzs sēdvietu skaits. Tomēr parādās ziņas, ka, protestējot pret augstajām cenām, boikotēt turnīru plāno līdzjutēju kluba “Sarauj, Latvija!” biedri [33].

Organizatoriskie un celtniecības darbi turpinājumā jau rit krietni raitāk, un 2005. gada nogalē arī mediji jau skaidri atzīst – pasaules čempionāts Rīgā būs. 2006. gada 31. janvārī halle tiek nodota ekspluatācijā, bet 15. februārī – oficiāli atklāta. Trīs dienas vēlāk arēnas sienas 10 tūkstošu skatītāju klātbūtnē pieskandina Raimonda Paula koncerts, bet mēnesi vēlāk Rīgas hallē uzstājas arī “Depeche Mode” [34]. Pirmais hokeja mačs uz arēnas ledus tika izspēlēts 18. martā, kad notika Latvijas – Krievijas hokeja veterānu zvaigžņu spēle. Tajā ar hat trick izcēlās Helmuts Balderis, bet latvieši piekāpās ar 5:7. Tieši leģendārais Balderis kļuva par pirmo hokejistu, kurš guvis vārtus uz “Arēna Rīga” ledus [35].

Helmuts Balderis Latvijas – Krievijas veterānu mačā gūst pirmos vārtus Rīgas arēnā. Foto: AFI/apollo.lv

2006. gada 5. maijā, pulksten 17:15 Somijas un Slovēnijas izlases arēnā aizvadīja pirmo spēli pasaules čempionātā. Šo maču klātienē noraudzījās 5386 skatītāji, bet teju divreiz vairāk cilvēku (10 669) “Arēna Rīga” tribīnes piepildīja vakarā, kad pirmo spēli turnīrā aizvadīja Latvija, cīnoties neizšķirti ar Čehijas valstsvienību (1:1).

Noslēgumā vaicāju Jānim Matulim – kā tad 2006. gada pasaules čempionātā Rīgā tika uzņemti mediju pārstāvji? Žurnālists atzīst, ka viss darbam vajadzīgais ticis nodrošināts, taču sadzīviskā ziņā organizatoru attieksme varējusi būt krietni labāka. “Tā vispār ar katru gadu krītas. Man, piemēram, nav sevišķi svarīgi suvenīri, ko žurnālistiem iedod. Rīgā vienīgais, kas bija – “Škodas” mašīnīte, kas čempionātos ir vienmēr, un taurīte, ko man uzdāvināja. Parasti pasaules čempionātos žurnālistiem tiek rīkota iedzeršana vai vakariņas. Ir bijuši čempionāti, kad žurnālisti pat trīs reizes tiek aicināti uz saviesīgiem pasākumiem – Rīgā nekā tāda nebija. Katrā ziņā žurnālists šeit nejutās sevišķi gaidīts,” atceras Matulis, piebilstot, ka nauda no organizatoru puses tika ļoti taupīta.

“Viena no žurnālistu prasībām ir, lai preses kafejnīcā pie halles varētu par atbilstošām cenām dabūt ēdienu un kafiju – ne dārgāk kā pilsētā. Bijām diezgan pārsteigti, ka toreiz preses kafejnīcā kafija maksāja vienu latu. Tas priekš tiem laikiem bija diezgan daudz. Par alus cenām es nevaru pateikt, tikai zinu, ka kopš 2006. gada cenas visur ir tādas, kādas bija Rīgā – pirms tam bija kādu eiro, pusotru lētāk. Mēģināja nopelnīt pilnīgi visi. Viesnīcas pacēla tik lielas cenas, ka daļa fanu dzīvoja uz prāmja, kas bija nogruntējies Daugavā, citi brauca pat uz Igauniju un citām tuvākajām vietām.”

Latvijas hokeja izlase 2006. gada pasaules čempionātā. Foto: LETA/delfi.lv

Izmantotie resursi, atsauces: