Eksperti vērtē Latvijas izlases sniegumu pasaules čempionātā

Kā vērtējat Latvijas izlases veikumu pasaules čempionātā?
Ulvis Brože, Sportacentrs.com hokeja apskatnieks
"Pirms turnīra uzstādīju latiņu – ja pasaules čempionātā mājās neiekļūstam ceturtdaļfinālā, tas ir neveiksmīgs. Tā arī ir, it īpaši, tagad redzot komandu salikumu pēc ceturtdaļfināliem. Uzskatu, ka šis ir neizmantotās iespējas gads. Mums turnīrā bija gados vecākā komanda, bija spēlētāji, kurus, manuprāt, vajadzēja paņemt uz izlasi, bet viņus nepaņēma. Vairākās spēlēs redzējām, ka mums pietrūka tieši ātruma. Tā pati Kazahstāna mūs uzvarēja ar brutālu spēku un ātrumu, neko jau viņi tādu neparādīja. Arī uzbrukumā nekas neizdevās. Kārtīga darvas karote medus mucā arī treneru virzienā. Vārtsargu jautājumam, lai arī izskatījās haotisks, neko īsti nepārmetu, bet sastāva izvēles, vairākums... Jā, var teikt, ka nebija izpildītāju, bet nav jau māksla paņemt Konoru Makdeividu un Sidniju Krosbiju un teikt viņiem: “Ejiet un metiet vārtos ripas!” Ja esat izlases treneri, jums ir jāmāk panākt, lai vairākums izdotos, un jāatrod īstā kombinācija. Tas pilnībā neizdevās – vairākumā tikai divi iemesti un vieni ielaisti vārti. Turklāt pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā neviens Latvijas izlases hokejists nespēja gūt vismaz piecus rezultativitātes punktus."

Gints Narogs, “Latvijas Avīzes” sporta žurnālists
Rezultāta ziņā neapmierinošs, jo nospraustais mērķis - ceturtdaļfināls - netika sasniegts. Līmenī bija tikai aizsardzība, bet uzbrukumā liela bēdu ieleja. Izlase čempionātam gatavojās pusotru mēnesi, teorētiski vajadzēja atrast saiknes un saspēlēties, taču tas neizdevās (ar četrām pārbaudes spēlēm pirms čempionāta bija daudz par maz). Par uzbrukuma impotenci vislabāk liecina vairākuma statistika – izmantotas divas iespējas no 24.

Toms Prāmnieks, “TV3 Sport” hokeja komentētājs
Ar (-) zīmi. Šī bija lieliska iespēja kvalificēties ceturtdaļfinālam, bet komanda demonstrēja nestabilu sniegumu visa čempionāta laikā.

Kā vērtējat šīs Latvijas izlases sastāva izvēli?
Ulvis Brože: "Kādreiz tā tiešām bija – ja spēlētājs brauc no AHL, viņu uzreiz ņēma izlasē. AHL – tā ir latiņa. Šosezon mums bija spēlētāji šajā līgā. Labi, viņi tur nebija zvaigznes, bet tas ir AHL. Piemēram, [izlases debitantam] Renāram Krastenbergam bija AHL līgums, bet viņš tur tā arī neuzspēlēja. Viņš tur netika pie teikšanas. Tikmēr mēs neņemam AHL spēlējošus hokejistus, kas, manuprāt, ir greizi. Es vēl saprastu, ja mums būtu pirmo maiņu hokejisti Zviedrijā, Šveicē, KHL, bet realitātē – cik tad mums ir to vadošo spēlētāju? Sastāva dziļumam AHL hokejisti noteikti būtu noderējuši, un tādiem ir jābūt izlasē. Nevajag arī teikt, ka viņi nepaspēja atbraukt vai nebija laika pārbaudīt. Ir 21. gadsimts, kas vēl ir jāpārbauda? Piemēram, Somijas izlase maija sākumā uzreiz nosauca 28 spēlētājus, kurus vēlas redzēt treniņnometnē. Viņiem nebija jāšķiro, ko vēlas un ko nevēlas iekļaut sastāvā. Tikmēr Latvijai bija mistiska pārbaude, kas jāiztur mēneša garumā. Spēlētāji no Ziemeļamerikas nekad tā neatbrauks. Tātad pa taisno esam gatavi ņemt tikai hokejistus no NHL?"

Gints Narogs: "Sastāva izvēle sevi neattaisnoja, taču pirms turnīra to bija grūti paredzēt, jo uz papīra viss izskatījās daudz cerīgāk. Uzsvara likšana uz pieredzējušajiem spēlētājiem izrādījās kļūda, jo vairāki no viņiem atsevišķos brīžos fiziski nevilka līdzi pretinieku ātrumiem. Gadi prasa savu... Latvijas hokeja izlasē jauno spēlētāju iesaistīšana treneriem parasti ir lielas zobu sāpes, jo no viņiem prasa rezultātu, tāpēc bieži vien viņi (arī Hārtlijs) izšķiras par labu pieredzei. Izņēmums, šķiet, bija Teds Nolans, kurš riskēja vairāk. Hārtlija mīnuss – viņš neņem sev nezināmus spēlētājus, tāpēc aiz borta palika Kārlis Čukste, bet Eduarda Tralmaka un Haralda Egles (visi šosezon spēlēja AHL) kandidatūras par īsti neizskanēja."

Toms Prāmnieks: "Sastāva izvēle bija optimāla no pieejamajiem spēlētājiem. Var diskutēt par atsevišķu hokejistu izvēli un atsevišķām spēlēm. Vairāk jautājumu ir par vārtsargu izvēli un rotācijas principiem."

Vai Bobam Hārtlijam jāturpina darbs pie izlases stūres arī pēc olimpisko spēļu cikla?
Ulvis Brože: "Nē, Hārtlijam nav jāturpina darbs. Šādi treneri hokejā nav mazums. Šāda tipa treneri vienā vietā parasti nenoturas desmit gadus. Viņu vēstījums ar laiku nodrilinās, triki vairs nedarbojas. Vari triku ar vienu un to pašu cilvēku izspēlēt divas reizes, bet trešajā viņš jau zina, kas tas ir. Mums ir jāmeklē cits speciālists."

Gints Narogs: "Ja vien Hārtlijs strādātu tikai ar izlasi, vēl varētu apsvērt, bet darba savienošana ar Omskas "Avangard" trenēšanu nav auglīga un pēc līguma beigām (pēc olimpiskajām spēlēm, ja Latvija tur tiks) abām pusēm būtu laiks šķirties. Lai arī Hārtlijs skaisti stāstīja, cik svarīga viņam ir Latvijas izlase, viņš nav robots un liela daļa emociju noteikti palika cīņā par Gagarina kausu. Noteikti pietrūka arī viņa labās rokas Žaka Klutjē. Modernajā hokejā nav daudz piemēru, ka ar izlasi kāds speciālists strādā ilgstoši, jo laiki, kad, piemēram, Ralfs Krīgers vairāk nekā desmit gadus vadīja Šveici, ir beigušies. Var just, ka Hārtlija darbā ar valstsvienību ir iestājusies zināma rutīna (cik var klausīties, ka viņš lepojas ar Latvijas izlases spēlētājiem?)."

Toms Prāmnieks: "Iespējams. Ar nosacījumu, ka tā būtu vienīgā darba vieta un būtu tandēms ar Žaku Klutjē. Protams, nepieciešama arī Hārtlija "pievienotā vērtība", semināri un citas lietas."

Kas būtu ideālais treneris pēc Hārtlija? Vietējais/ārzemnieks?
Ulvis Brože: "Domāju, tam ir jābūt ārzemniekam. Pirmajos gados pienesums no Hārtlija bija jūtams, bet ir pienācis dabiskais laiks, kad mainīt lietu kārtību. Redzam, ka jāmeklē treneris, kuram nav kluba. Ja ir klubs, varam redzēt, kādu iespaidu tas atstāj uz Latvijas izlasi. Zviedrija un Somija ir augošas hokeja valstis, domāju, šo valstu speciālisti krietni labāk pārzina latviešu dabu nekā treneri no Ziemeļamerikas. Es skatītos tajā virzienā.

Gints Narogs: "Ar Hārtlija piesaistīšanu trenera kvalitātes latiņa ir pacelta ļoti augstu, tāpēc, ja LHF domās par citu ziemeļamerikāni, zemāk to laist nevajadzētu. Tas gan prasa pamatīgus finansiālus līdzekļus, bet ar tiem federācijai nav spīdoši. Savukārt otrās šķiras ārzemnieku ņemt neredzu jēgu, tad labāk kādu no vietējiem speciālistiem. Izvēle būtu – Artis Ābols noteikti ir sasniedzis līmeni, lai trenētu izlašu līmenī kā galvenais, Leonīds Tambijevs ir treneris uzvarētājs, lai arī pagaidām ne augstākajā līmenī. Te gribu minēt Vācijas piemēru – paņēma 43 gadus veco somu Toni Sēderholmu, kura pieredze galvenā trenera amatā bija divas sezonas Vācijas otrajā līgā. Par ko nedēļas beigās cīnās vācieši, mēs visi zinām. Pieredzes trūkums augstākajā līmenī vēl nenozīmē, ka nevar vadīt izlasi, pieredzējušie speci bieži vien ir iesīkstējuši un netiek līdzi modernā hokeja tendencēm."

Toms Prāmnieks: "Gan/gan. Ja no vietējiem, tad loģiski piedāvāt Arti Ābolu, kurš visus šos gadus strādājis ar Bobu izlasē un tas varētu veidot pēctecību un sistēmu izlasē arī nākotnē. No ārzemniekiem - plašajā pasaulē ir daudz kandidātu."