Hārtlijs: "Par spīti zaudējumam aizvadījām labāko spēli šogad"

Kanādas izlases galvenais treneris Bils Pīterss: "Tā bija laba spēle. Abas komandas spēlēja ar lielu atdevi, bija ātra spēle, daudz iespēju. Latvijai pie rezultāta 1:1 bija divas labas izdevības izvirzīties vadībā, un mums nedaudz paveicās – te glāba stabs, te bloķēja aizsargs. Un tad tajā pašā maiņā guvām vārtus, kas arī lauza cīņas gaitu."

Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs: "Esmu ļoti lepns par mūsu komandu. Zinājām, kāds izaicinājums mūs sagaida. Cīnījāmies, bet īsā laika sprīdī ielaidām trīs vārtus. Atguvāmies, turpinājām cīnīties. Starp otro un trešo trešdaļu teicu puišiem, ka komanda ir jāveido uz rakstura pamata, un to mēs arī parādījām. Domāju, ka šī droši vien bija labākā spēle, kuru šogad esam aizvadījuši. Rezultāts mani neinteresē, man vairāk rūp tas, ka mēs sacentāmies, cīnījāmies, kas ir laba zīme."

Kādu galveno mācību varam ņemt no spēles pret Kanādu un gatavošanās posma kopumā?
Hārtlijs: "Ātrumu un ripas kontroli. Ātrums ir galvenais. Kopš pirmās dienas, kopš esmu te, esmu strādājis arī ar jaunajiem spēlētājiem, un mums ir nepieciešams izveidot programmu, lai izveidotu ātrākus slidotājus, labākus spēlētājus. Šodien nebija godīgs salīdzinājums, jo spēlējām pret NHL spēlētājiem, kamēr mums nav neviena. Skatoties uz Makdeividu, Barzelu un citiem lieliskiem spēlētājiem. Pat aizsardzībā viņiem ir neticami meistarīgi spēlētāji. Jā, vajag gūt vairāk vārtu, bet lielākā atšķirība starp abām komandām ir slidošana."

Komanda ir stiprāka nekā pirms gada?
Hārtlijs: "Tas nav būtiski. Vienmēr jāņem vērā arī tas, pret ko spēlē. Mums bija diezgan daudz nozīmīgu savainojumu – piemēram, kapteinim Daugaviņam, kuru aizvietot nebūs iespējams. Esam zaudējuši Kuldu, kuram pirms gada bija liels spēles laiks. Taču ar savainojumiem cīnīties nav iespējams. Jebkura komanda to dēļ ir zaudējusi kādu spēlētāju. Hokejs ir smaga spēle, tādēļ vienmēr nāksies saskarties ar traumām. Taču hokejā esmu iemācījies vienu: nav iespējams uzvarēt ar spēlētājiem, kuru nav, karā ir jāiet ar tiem, kuri ir."

Kādēļ otrajam vārtsargam [Kivleniekam] nedevāt vairāk minūšu un lielāku iespēju pret tādu komandu?
Hārtlijs: "Vaicājām Gudļevskim, ko viņš vēlas darīt, jo šī ir pēdējā pārbaudes spēle. Piecas sešas pārbaudes spēles jau ziedojām, spēlējot ar bērniem. Uz Norvēģiju aizbraucām ar tikai vienu veterānu – Pavlovu. Kivlenieks tikai tik tikko pievienojās komandai, būtu gribējuši, lai viņš mūsu rīcībā būtu jau pirms vairākām nedēļām, kad varētu dot viņam lielu spēles laiku. Taču viņam nācās būt Ziemeļamerikā. Arī trešā vārtsarga loma NHL komandā ir ļoti vērtīga pieredze. Pēc otrās trešdaļas runājām ar Gudļevski, kurš šodien bija neticams. Gribēju viņam dot atpūtu, bet viņš ir cīnītājs un sacīja, ka grib turpināt. Nekad cīnītājam neliegšu iespēju cīnīties. Viņam būtu bijis tik viegli pateikt, ka grib atpūsties un trešo trešdaļu sēdēs malā. Taču, atbildot uz jūsu jautājumu, pēc septītajiem vārtiem, kas netika ieskaitīti, man šķita, ka viņam ir gana un ir īstais brīdis dot iespēju Kivleniekam."

Cik grūti bija atskaitīt Cipuli divas dienas pirms čempionāta?
Hārtlijs: "Runa nav par viņa atskaitīšanu. Apsēdos runāt ar viņu tādēļ, ka viņš ir 37 gadus vecs profesionālis, nevis jauns puika, kuram jāsaka, ka nav pietiekami ātrs vai gatavs izlasei. Viņš Latvijas hokejam ir atdevis visu savu sirdi un dvēseli. Līdzīgi kā pirms gada Edgars Masaļskis, arī citi spēlētāji, kā Irbe un Ozoliņš. Cieņa man ir ļoti nozīmīgs vārds. Apsēdāmies, un vaicāju viņam, kā mēs varam šo situāciju atrisināt viscieņpilnākajā veidā. Un tieši par to mēs vienojāmies.

Tādēļ viņš bija pirmajā iemetienā spēlē, jo cerēju, ka Kanādai iemetienā būs Konors Makdeivids un ka Mārtiņam būs iespēja aci pret aci spēkoties pret vienu no labākajiem, ja ne labāko NHL spēlētāju. Un viņš aizvadīja arī pēdējo maiņu. Izlaidu viņu kādas 72 sekundes līdz beigām un teicu, lai neatgriežas līdz pat sirēnai. Tādēļ, uzrunājot publiku, viņam trūka elpas (smejas). Gribējām to izdarīt labākajā veidā. Un viņš Latvijas hokeju pameta pa lielām durvīm. Tā tam vajadzēja notikt, un viņš to ir pelnījis.

Viņš ir tāds profesionālis. Pēc pēdējās spēles turnīrā Dānijā viņš teica, ka viss - pietiek. Bet es teicu, ka nekādā gadījumā. Tas nav veids, kādā būtu jāpamet hokejs. Tev ir mazs puika, mēs to izdarīsim pareizi, un tev varbūt pat būs iespēja spēlēt [čempionātā]. Taču, redzot pašreizējo situāciju, domāju, piekritīsiet, ka ir prātīgi investēt jaunajos spēlētājos [un iekļaut viņus sastāvā čempionātam]. Čempionātā gribam cīnīties un nostartēt vēl labāk nekā pirms gada, bet tajā pašā laikā man un federācijai ir liela loma tajā, lai mēs censtos attīstīt jaunos spēlētājus. Drīz Latvijā notiks pasaules čempionāts, un gribam būt droši, ka mums ir laba nākotne."