Artis Ābols: "Bija čaļi, kuri sēdēja ģērbtuvēs un raudāja. Arī augustā"

Kāpēc tev bija svarīgi, lai uz treniņiem Rīgā ierodas arī Ziemeļamerikā spēlējošie? Skatoties no malas, tie ir tikai trīs četri treniņi, kuru dēļ viņi lido pāri okeānam, lai dažas dienas vēlāk lidotu atpakaļ.
No otras puses skatoties, zinu, ka zviedri savācās 12. decembrī un aizbrauca uz Ziemeļameriku, dzīvo un aizvada nometni tur. Mums tādu iespēju nebija. Aizbraukt uz Kanādu un pilnā sastāvā aizvadīt tikai divas pārbaudes spēles bez īsta treniņu procesa… Jā, saprotu loģiku: čaļi lido no Ziemeļamerikas, varbūt nevajadzētu. Bet es uzskatīju, ka aizbraukt un tikai aizvadīt divas pārbaudes spēles – tas arī nav īstais variants. Man teica, ka šis ir iespējams, un to arī izdarījām.

Kurus no trūkstošajiem spēlētājiem gribēji redzēt U20 izlasē?
Mums tā izvēle nav tik trekna. [Pēteris] Bulāns. Aizsardzība… Jau iepriekš esmu teicis, ka tā satrauc visvairāk. No augusta sastāva nav četru aizsargu. Trīs – vecuma ierobežojuma dēļ. Un Bulāns, lai arī viņš augustā daudz nespēlēja, viņš ikdienā tomēr spēlē Kvebekā.

Jau laicīgi rēķinājies ar to, ka satraukumu radīs tieši aizsardzības līnija?
Tas bija zināms jau augustā. [Harijs] Brants, [Ralfs] Bergmanis, [Daniels] Goršanovs, kurš bija neredzamais, anonīmais zirdziņš. Goršanovs nospēlēja ļoti solīdi. Ļoti solīdi! Vienīgos vārtus ar viņu laukumā ielaidām pret Zviedriju mazākumā. Pēdējā spēlē. Bergmanis ļoti labi nospēlēja turnīru. Jau tad bija skaidrs, ka viņus aizvietot būs grūti.

Kā ar uzbrukumu?
Uz papīra liekas pozitīvāk, ja salīdzina ar aizsardzību.

Un salīdzinājumā ar augustu? Vezuma vilcēji joprojām ierindā.
Jā. Dans [Ločmelis], [Klāvs] Veinbergs, [Sandis] Vilmanis. Pie tam divi no viņiem ir ceturtā gada [Drīkstēs spēlēt arī nākamajā čempionātā – aut.].

Kā tu šajā brīdī liec kopā maiņas? Joprojām pieturies pie shēmas – sapārojam divus un tad piemeklējam trešo?
Teorētiski jā. Ir spēlētāji, kurus, godīgi teikšu, dzīvē vēl nebiju redzējis. Tas arī bija viens no faktoriem sastāva izvēlē. Kuru no vietējiem, kuri ir acu priekšā, tagad neņemt? [Kristiāns] Sāmītis un [Dāvis] Borozinskis – es viņus dzīvē redzējis nebiju. Mums uz vietas sākumā bija [Artūrs] Karaša un [Kristaps] Kristiņš [Abi spēlē pie Ābola "Zemgale"/LLU – aut.]. Ar acīm ciet ņemt viņus [Sāmīti un Borozinski– aut.] tikai tāpēc, ka spēlē Ziemeļamerikā? Un NAHL nav augstākā līga, un punktu arī nav baigi daudz. Bija jāpaskatās, jāgūst priekšstats, kur viņus varu izmantot.

Sanāk, ka atbraucot apliecināja statusu.
Statusu ir skaļi teikts, bet izspriedām, ka viņi ir labāki, jā.

Maiņu salikšana – kā tu atrodi divus, ko no sākuma salipināt kopā? Paņemsim par piemēru pirmo maiņu – Veinbergs, Vilmanis, Dukurs. Kā tas notiek?
Stulbi jau teikt, ka intuitīvi. Ģirts Ankipāns līdzīgu jautājumu uzdeva, kad viņš pirmo gadu bija beidzis spēlēt un palīdzēja man Rīgas "Dinamo". Bija spēle, kur no 0:2 trešajā periodā atspēlējāmies pret Kīnena vadīto Magņitogorsku un pagarinājumā uzvarējām. Pagarinājumā izgāja pāris – Roberts Bukarts un Vitālijs Pavlovs. Un viņi iemeta izšķirošos vārtus! Ģirts man prasa: "Nu, kāda velna pēc tu viņus kopā izlaidi?!" Kā, man vienkārši likās, ka varētu viņus izlaist. Labi, laiks ir gājis, pieredze krājas. Tad es biju pilnīgs iesācējs.

Vilmanis – ātrs, ar metienu. Veinbergs – augums, kustīgs, centrs. Dukurs – nav tas raženākais, nav arī pats ātrākais, bet viņš prot gūt vārtus, viņš prot atrasties īstajā vietā un laikā. Nav teikts, ka viņi šādi spēlēs, jo mums ir divi pārbaudes mači, un viss vēl var mainīties. Bija arī dilemma. Otrajā maiņā Martins [Laviņš] tagad spēlē pa malu, kaut viņš ir centrs. Mums kopā ir [Rainers] Dārziņš ar Ločmeli – divi inteliģenti, gudri spēlētāji, bet nav ļoti raženi augumā. Lai gan Martins arī nav pats lielākais, viņš nebaidās no divcīņām, no cīņas stūrī. Nesaku, ka Dans vai Rainers baidās, bet meklējām blakus kādu, kurš varētu izcīnīt tās ripas.

Pieminēji Martinu. Spēlētāji saka, ka sajūtu ziņā, ja salīdzina ar augustu, nekas diži nav mainījies – skaļākais džeks ģērbtuvēs ir palicis. Slavenais kadrs no spēles pret Zviedriju, kad viņš pēc vārtiem uz soliņa ārdījās un tu kliedzi virsū... Kas tur notika?
Mums katram bija savs skatu punkts. Viņš ir spēlētājs, es – treneris, un mēs katrs to situāciju redzējām dažādi. Kamerā trāpīju tikai trešajā reizē, kad jau biju dusmīgs. Situ viņam pa plecu un tad arī trāpīju. Martinam esmu teicis, viņš to zina – viņa enerģija ir ļoti vajadzīga, bet emocijas ir jākontrolē. Tajā epizodē viss bija vienkārši. Guvām vārtus, visi priecājas. Es taisīju saucamo line matching, un zviedriem laukumā bija virknējums, pret kuru vajadzēja spēlēt Martinam. Zviedri jau bija laukumā, bet viņš vēl lēkāja, uz beņķa bučojās un priecājas. Jau trešo reizi saku: "Martin, jums jāiet!" Mums jau bija viens brīdinājums, draudēja noraidījums par spēles vilcināšanu. Visus sabučoja, izlēkājās un tad aizgāja.

Kāda tev palika pēcgarša pēc turnīra? Pēc spēles puišiem teici, ka ir jāienīst šī sajūta.
Tā ir!

Bet tu pats ienīdi?
Arī es esmu tikai cilvēks. Tā situācija ir duāla. Mēs redzējām, ka spēle bija viena metiena attālumā. Nevienā brīdī nevainoju Martinu zaudējumā, bet mēs varam tikai minēt, kā būtu, ja būtu – ja nebūtu tā piecu minūšu noraidījuma, sazini, kā viss izvērstos. Jā, pēc tāda turnīra varēji braukt mājās, nebija par neko jāsarkst, taču – ar ko lepoties? Situācija līdzīga 2018. gada pasaules čempionātam ar Bobu [Hārtliju], kad zaudējām tiem pašiem zviedriem. Ronis [Ronalds Ķēniņš] meta tukšos vārtos, trāpīja Rodžeram [Rodrigo Ābolam] pa slidu. Bija čaļi, kuri reāli sēdēja ģērbtuvēs un raudāja. Arī U20 tā bija.

Bet nebija arī džeki, kuriem sajūtas bija apmēram tādas: normāli nospēlējām, varam atpūsties?
Katram iekšā jau neielīdīšu. Apkārt gāja runas, ka mēs pirmo reizi esam ceturtdaļfinālā, mēs to un to, kādi jūs malači! Jā, tā tas ir, bet – tu spēlē, lai uzvarētu. Jā, nav jākaunas, vari visiem paskatīties acīs, bet – medaļu neviens par to neiedos.

Atceros to 2018. gada zaudējumu pret zviedriem. Vairāk par visu atmiņā stāv pēcspēles saruna ar Elvi Merzļikinu, kurš acīmredzami iekšā vārījās. Bija dusmīgs – tas būtu par maigu teikts.
Jo vairāk tādu spēlētāju būs komandā, jo lielāka iespēja beidzot cerēto rezultātu sasniegt. Braukt ar domu, ka mums ir tikai jāizdzīvo… Es saprotu, ka neesam nekādi favorīti, bet braukt tikai ar mērķi saglabāt vietu elitē – man tā nepatīk.

Kāds ir mērķis?
Mums ir četras spēles. Augustā mēs parādījām, ka varam tur būt. Protams, tas ir junioru hokejs – visiem sastāvi mainās. Arī mums. Tikām tur. Kā minimums – gribam tikt atpakaļ tur. Mums grupā ir četras spēles, un katrā iesim un cīnīsimies par uzvaru. Kas no tā sanāks – to tu redzēsi tad. Nevaru paredzēt. Saprotu, ir gudri dalīt, bet mēs nedalīsim. Spēlēsim divas reizes back-to-back. Turklāt – vispirms Amerika, tad Šveice. Tad – Somija, pēc tam Slovākija. Bet nebūs tā: šeit nespēlējiet, mums īstā spēle ir rīt! Tā es viņiem nekad neteikšu.

Pieņemsim, pret Ameriku spēles vidū ir 0:4. Vai un kā tas maina plānu?
Protams, ka tas ietekmē. Varbūt nelaid līderus mazākumā. Nogriez viņiem ledus laiku. Ja ir 0:4, tad katru otro maiņu dzīt līderus – to nevajag darīt.

Kopā ar komandu uz Kanādu lidos arī Edgars Kazaks, kurš sezonu sāka Rīgas "Dinamo", bet tad parādījās "Zemgalē", kamēr Iļja Grekovs – no "Zemgales" pārcēlās uz "Dinamo". OHL vēsturē pirmais maiņas darījums?
Iļja bija izdarījis labu darbu. Iepriekšējā sezonā viņš ļoti labi pastrādāja ģērbtuvēs, bija līderis. Tajā pat laikā – viņš akadēmijā mācās IT nozarē, viņš tam visam pieiet ļoti nopietni. Kas ir apsveicami. Bija skaidrs, ka viņš nekad netaisās būt profesionāls hokejists. Kluba vektors ir pamainījies, un viņš mācības ar visu vairs nevar salikt kopā. Nonācām pie tā, ka Iļja aizbrauca uz Kontinentālo kausu, jo bija ieguldījis artavu, lai mēs tur nonāktu, nospēlēja to. Jau augustā zinājām, ka mums U20 būs problēmas ar aizsargiem, un te bija viens [Kazaks], kurš var spēlēt. Latvijas čempionātā neizaugsi. Ar "Dinamo" parunājām. Jā, viņi saprata, ka viņš pie mums var augt, bet viņi gribēja kaut ko pretī. Vienojāmies ar Iļju – tu tāpat neiesi uz profesionālo hokeju, šis ir pareizais lēmums visiem.

Nebija idejas piesaistīt citus hokejistus no OHL komandām?
Arī Ernests Krūms bija šeit [U20 nometnē – aut.]. Bet – spēks, izturība… Tas, kas viņam pietrūka. OHL progresēt ir grūti, ja ir viena nopietna spēle mēnesī.

Tieši tāpēc – nebija ideju šos džekus dabūt uz "Zemgali", lai izaicinošo maču būtu vairāk?
Reizē – mēs ar "Mogo" esam principiālie pretinieki. Viņiem ir savas intereses. Jā, varu teikt, ka [Dario] Mackeviču labprāt redzētu pie sevis. Viņš ir U20 izlases aizsargs. Kad viņš nonāca pie "Mogo", tad ar Ģirtu runājām par šo, un viņš teica, ka liks viņu laukumā pilnīgi visās situācijās – lai viņš aug.

Ne sezonas laikā, bet pirms sezonas – viņi nebija "Zemgales" perifērijā?
Jautājums ir arī par to, ko viņi paši atrod un izlemj. Viņi paši kaut ko domā, liek kopā savas iespējas un vīzijas. Mackevičs pirms sezonas bija mūsu redzeslokā, bet viņš pateica, ka jau ir vienojies ar "Mogo" un spēlēs tur.

Tēma, ko gribas pacelt. Šķiet, ka Latvijas hokejā nav neviena cilvēka, kurš neuzskatītu – Veinbergu NHL draftā izvēlējās, jo viņš maijā spēlēja pasaules čempionātā. Piekrīti šādam apgalvojumam?
Ļoti iespējams. Viņš līdz tam bija redzams maz. Šaubos, ka viņam pietiktu ar tām spēlēm MHL, turklāt statistika nebija tāda, kas bļauj, ka jāpievērš uzmanība. OHL playoff, kur viņš labi spēlēja – šaubos, vai ar to pietiktu.

Pietiktu, lai kāds paskatītos, bet ne lai draftētu.
Protams. Tāpēc viņam bija jātiek uz pasaules čempionātu.

Lūk. Vasarā runāju ar Herbertu Vasiļjevu. Un viņš pacēla šo jautājumu: "Ir acīmredzami, ka spēlētāju nodraftē tāpēc, ka viņš bija pasaules čempionātā. Negāza kalnus, pat regulāri nespēlēja, bet ar to pietika. Kāpēc mēs šādi jaunos nevelkam uz augšu biežāk, katru gadu?"
Jautājums, uz kuru nevaru atbildēt. Esmu Hara [Harija Vītoliņa] palīgs. Lai kurš būtu ieteicis, lai kas tiktu teikts, beigās tas ir galvenā trenera lēmums. Tas, ka viņš tur vispār bija, un tas, ka viņš tika laukumā, bija Hara lēmums. Ja ņemam to pašu Juraju Slafkovski – pirmā lieta, viņam jābūt fiziski un psiholoģiski gatavam tādam līmenim. Vai mums ir daudz tādu spēlētāju? Vismaz fiziski. Ja runājam par Veini un konkrēto situāciju, domāju, ka Haris nemaz tik daudz nezināja tos jaunos.

Neesmu drošs, vai viņu paņemtu sastāvā, ja viņš pārbaudes spēlēs neiemestu vārtus. Un tad mums būtu par vienu draftētu hokejistu mazāk.
Viena lieta, lai viņš tiek pie iespējas. Otra lieta – lai viņš to iespēju arī izmanto. Varam risināt to globāli – klubu, federāciju līmenī. Paskatāmies uz Slovākiju, kur Normunds Sējējs strādāja Nitrā. Komandu pameta spēlētāji, kuri pagājušajā sezonā bija savākuši 120 punktus, klāt pienāca 60 punkti. Jau tā mazāka meistarība, plus tev pasaka, ka tiem trim jaunajiem ir jāspēlē. Obligāti! Māci, dari, ko gribi, bet – viņi ir sastāvā! Lai viņi izaugtu. Viņiem jātiek draftā, pēc tam viņus pārdosim un nopelnīsim. Tāda ir viņu politika.

Slovāki arī paši saka: talanti sākuši augt, jo vietējā līgā viņiem dod iespējas, ļauj kļūdīties un augt. Un pēkšņi Slovākija kļūst par talantu siltumnīcu.
Gribi vai negribi, šeit vienmēr nonāc interešu konfliktā. Federācija skatās, ka mums ir jaunie, kuri varētu spēlēt, ka viņiem vajadzētu spēlēt, un viņiem ir vienalga – 10. vieta vai 12. vieta. Bet – ir arī treneris, kurš grib rezultātu. Tas ir arī viņa vārds, prestižs.

2021. gada pasaules čempionāts Rīgā. Jā, gribējās pieredzējušu izlasi, kaut kur sapņojām par medaļām. No otras puses – neviena izlase nekrita ārā. Tobrīd pie sevis domāju: labākas iespējas veikt paaudžu maiņu nebūs, liekam jaunos!
Kurus konkrēti? Mēs arī runājām par jaunajiem. Tobrīd bija [Raivis] Ansons, kuru tā reāli varētu likt sastāvā.

Ja tā paskatāmies – vai pirms turnīra kāds prognozēja, ka Renārs Krastenbergs uzbrukumā būs vilcējs?
Protams, protams. Ieliki tajā maiņā, viņš iemeta, veiksmīgi salikās. Tajā pat laikā, tas līmenis arī nav tāds, lai ilgtermiņā vilktu. Tajā konkrētajā turnīrā – jā.

Tuvojoties beigām un pievēršoties "Zemgalei" – galveno problēmu, šķiet, varēja paredzēt jau pirms sezonas sākuma.
Vārtu gūšana. To pateicu uzreiz. Kurš būs tas, kurš metīs vārtus? Tas, ka šī sezona būs grūta – to varēja paredzēt. Papīrus parakstījām tikai augustā, tikai tad kļuva skaidrs, ka patiešām spēlēsim Somijā. Ilgā gaidīšana novājināja sastāvu. Viens piemērs – [Patrikam] Ozolam teicu, lai nebrauc prom, ka mēs visdrīzāk spēlēsim. Bet – ko nozīmē visdrīzāk? Spēlētāju saprotu – ja nu mēs tomēr nespēlējam?

Sezonas laikā nav bijušas sarunas, ka viņš varētu braukt atpakaļ uz Jelgavu?
To mēs viņam esam teikuši.

Nesen ieradās Pēteris Purmalis, kurš iekļauts arī U20 izlasē. Izskatās, ka viņam "Mestis" līmenis un ripas dabūšana vārtos saliekas kopā.
Salīdzinājumā ar to, ko biju redzējis augustā – viņš mani patīkami pārsteidza. "Mestis" – tā ir augstāka iespēja nekā spēlēšana NAHL. Runāju ar Brantu, kurš spēlēja vēl krietni augstāk nekā NAHL – Kanādas junioros. "Mestis" esot krietni ātrāks.

Šeit ir pieaugušo hokejs. Gados jauns, bet – pieaugušo hokejs. Jā, Ziemeļamerikā ir lielāka skatuve. Vēl labāk, ja pēc tam tiec koledžā. Tas ir ļoti labs ceļš. Bet spēlēt tikai junioros… "Mestis" ir ļoti labs līmenis. Tādiem, kuri tiecas, kuriem ir potenciāls.

Rullis [Rainers Rullers] var būt priecīgs, ka viņš var spēlēt tādā līmenī. Viņam nupat palika 18. Turklāt, un Rodrigo bija tas pats stāsts, – viņi šajā vecumā ir slaidi pīpkātiņi. Ne ar gaļu apauguši, ne ar ko. Tev ir knapi 18, tev pretī 24-25 gadīgi veči. Tie ir čaļi, kuri plānveidīgi gatavojas. Labi, ir tādi, kuriem sapnis ir izsapņots, kuri dzimtajā pilsētā strādā un vēl sanāk nopelnīt hokejā. Bet lielākā daļa plānveidīgi trenējas, viņu sapnis kā minimums ir Somijas augstākā līga. Profesionāli iet uz savu mērķi.

Mums ir Daniels Goršanovs. Viņš vasaras sākumā zvana Aivaram [Zeltiņam, "Zemgales" direktoram – aut.] un saka: "Viss, es beidzu hokeju, es eju strādāt." Nobremzējām, lai nesteidzas. Beigās viņš augustā aizbrauca uz U20 pasaules čempionātu, jau ir spēlējis lielajā izlasē un golu iemetis, un tagad četru mēnešu laikā viņš aizvadījis vairāk par 40 spēlēm. Tas pats Roberts Petrovičs – praktiski bija beidzis spēlēt, arī taisījās strādāt. Arī Aivars pierunāja: "Būsim "Mestis", nāc atpakaļ!"

Noteikti ir arī tādi gadījumi, kad vari uzsist uz pleca un atbalstīt lēmumu kārt slidas uz nagliņas.
Protams. Ir tādi, kas beidz – pasaka, ka tomēr iešu mācīties. Tas ir apsveicams lēmums! Labāk to saprast tagad, nevis 35 gados, kad esi dzīvojis no rokas mutē. Un tad pamosties... Mājās sieva, divi bērni, un tava karjera ir beigusies…

Liekot punktu, ķecerīga ideja. Izlasē tagad ir viens aizsargs ar labo satvērienu.
Jā. Ja Latvijā esi aizsargs uz labo pusi, tev vieta izlasē gandrīz vai garantēta.

Ankipāns "Mogo" komandā Kristapa Zīles brāli Zigmāru šosezon no uzbrucēja pārvērta par aizsargu. Cik dīvaini būtu, ja 15 gadu vecumā Latvijas hokeja sistēma plānveidīgi ņemtu saujiņu uzbrucēju ar labo satvērienu un censtos viņus audzināt par aizsargiem?
Tas ir iespējams. Kāpēc ne? Ja komandā kāds treneris redz un saprot deficītu, kas mums ir. Savā laikā bija tikai viena lieta, ko prasīju par Rodrigo. Trenēju "Dinamo", un viņš nonāca MHL, Leonīds Tambijevs bija galvenais treneris. Saprotu, Rodrigo ir jaunais, ka viņš no jauniešu dienām nav spēlējis aizsardzībā, tagad nonācis hokejā, kur ir prasības, tāpēc tiek likts kā malējais uzbrucējs. Vienīgais, ko Leonīdam teicu: "Mums nav centru. Tu pats esi spēlējis centrā. Ja ir iespēja, liec viņu centrā, māci viņu spēlēt centrā." Goršanovs mums ir labrocis. Es viņam saku: "Tu esi labrocis, kāds tev ir potenciāls!" "Mestis" līgā katrā komandā ir aizsargu pāris – labais un kreisais satvēriens. Tā ir tāda priekšrocība. Paskatīsimies, Amerikai būs kreisais, labais, kreisais, labais.

Latvijas U20 sastāvs

Vārtsargiem norādīts aizvadīto spēļu skaits, atvairīto metienu procents, vidēji spēlē ielaistie vārti. Laukuma spēlētājiem norādītas aizvadītās spēles, vārti plus piespēles. Zemgales/LLU hokejistiem norādīta statistika "Mestis" līgā