Deficīts makā: kāpēc Latvijas hokeja izlase neaizvada pārbaudes spēles?

Pienācis novembris, ko Latvijas hokejā ierasti iezīmē valstsvienības pirmās pārbaudes spēles jaunajā sezonā. Pērn Rīgā divas reizes tika apspēlēta Francija. Pirms tam – došanās uz Norvēģiju, Dāniju, Vāciju. Šogad – bez pārbaudes mačiem. Naudas trūkuma dēļ.
Neatminos, kad iepriekšējo reizi nespēlējām novembrī, bet lēmums tika pieņemts tikai un vienīgi finansiālās situācijas dēļ. Bet lēmums nenāca tikai par valstsvienību – arī U18 un U20 izlasēm ir izmaiņas sagatavošanās plānos.

Piemēram, cik maksā sarīkot divas pārbaudes spēles "Daugavas" hallē pret Franciju? Vai aizbraukt uz pārbaudes turnīru? Decembrī tomēr brauksiet uz Slovākiju.
Katram turnīram ir sava specifika. Cik dienas komanda trenējas Rīgā, cik plašs ir sastāvs, vai jālido prom, cik dienas pirms turnīra lidojam. Katra diena izlasei izmaksā ļoti daudz. Ekipējums, pārtika. Lēmumu pieņēmām, ņemot vērā, ka mums priekšā ir naudietilpīga sezona un sagatavošanās posms uz olimpiskajām spēlēm, un nav zināms, no kādiem līdzekļiem gatavošanās tiks finansēta.

Laicīgi saprotot, kāds ir mūsu budžets, kurā galā ir deficīts, skatījāmies, ko varam nogriezt nost. Kur nogriežam delegācijas, kur nogriežam sagatavošanās posmus. Cerams, ka novembris būs vienīgais, ko izlaižam. Varam attaisnot, ka bija garāks sagatavošanās posms olimpiskajai kvalifikācijai, bija pati kvalifikācija. Tas savā ziņā šo novembra gatavošanos pārnes uz kvalifikāciju. Neesam vienīgie, kas tā darījuši. Norvēģija, Francija – arī viņi nespēlē novembrī.

Ko vēl nogriezāt?
Esam ne tikai nogriezuši – esam arī likuši klāt. Vasarā bija plaša U18 nometne, bija laba nometne U20, kas noslēdzās ar Prezidenta kausu. Tas ir liels pienesums, un cerams, ka tas rezultēsies ar labāku komandas sagatavotību. Parasti, ja junioru čempionāts ir Ziemassvētkos, tad izlase var savākties kopā tikai vienu reizi – novembrī. Tas ir pārāk īss periods, lai sagatavotos, nemaz nerunājot par izvēļu izdarīšanu. Turklāt vasarā mums pieejami ir arī Ziemeļamerikā spēlējošie. Vasaras nometnes tagad esam iedibinājuši kā tradīciju, bet – pamainot sagatavošanās plānus. U20 neplānojam pirms čempionāta uz Latviju lidināt puišus no Ziemeļamerikas. Viņi mums pievienosies galā, un tas palīdz ekonomēt.


Vari ieskicēt datumus, kāda izskatīsies U20 izlases gatavošanās?
No 9. decembra Rīgā sāksim slidot, bet 13. vai 14. datumā lidojam uz Kanādu. Gandrīz divas nedēļas pirms pasaules čempionāta sākuma.

Pa taisno uz Otavu?
Notiek komunikācija ar organizatoriem. Pirmajā etapā piedāvātie dzīvošanas risinājumi nebija veiksmīgākie. Arī šajā ziņā skatāmies, kur varam ieekonomēt. Vairākas komandas ieradīsies laicīgi, un tiks organizētas pārbaudes spēles. Pirmajā piegājienā uz vienu no pārbaudes spēlēm, ja mēs neieņemtu savu pozu, mums katrā virzienā vajadzētu braukt trīs četras stundas autobusā.

Vienā virzienā…
Jā. Līdz ar to ir grūti salikt kopā mainīgos. Zinām lidojumu, bet drīz jābūt pilnīgai skaidrībai par pārbaudes spēļu lokācijām un laikiem.

Nupat atkal tika pacelta tēma par piecu miljonu piešķiršanu Basketbola savienībai, lai sarīkotu olimpisko kvalifikāciju. Arī jūs šajā vasarā rīkojāt kvalifikācijas turnīru. Vai arī tur bija nepieciešama ekonomija?
Vispirms gribu pateikt, ka nevaram U20 izlases gatavošanos salīdzināt ar olimpisko kvalifikāciju – ne basketbolā, ne hokejā. Tie ir starptautiski turnīri, kas nāk ar saviem noteikumiem un nosacījumiem. Ja Latvijas U20 izlasei Kanādā ielas vienā pusē ir pieejama viesnīca par 50 dolāriem, bet ielas otrā pusē – par 70 dolāriem, tad mēs izvērtējam, par ko mēs maksājam.

Kas attiecas uz olimpisko kvalifikāciju, tad situācija bija diezgan kutelīga. Apstiprinājumu, ka finansējums sagatavošanās posmam tiks piešķirts, mēs saņēmām dienu pirms kvalifikācijas sākuma. Kad sagatavošanās posms jau bija beidzies...

Nezinot, vai un cik daudz naudas saņemsim, un, ņemot vērā, ka mums nav rezerves, no kurām paņemt, mums vajadzēja dikti padomāt. Bija lietas, kuras nācās no plāniem izņemt laukā. Gan attiecībā uz dzīvošanu, gan attiecībā uz medicīnas pakalpojumiem. Apzinoties – ja naudu nepiešķirs, mēs to nevaram atļauties.

Domājot par gatavošanos pašām olimpiskajām spēlēm, labi apzināmies, kāds ir bijis valsts finansējums federācijai, un ļoti labi zinām, kādas ir izlases nepieciešamības. Ne vienu reizi vien esmu uzsvēris – finansējums nav mainījies, bet par cenu un tēriņu pieaugumu runāt būtu lieki. Pieaugušas ēdināšanas izmaksas, lidojumu cenas. Taču esam spējuši izdevumus optimizēt. Piecu gadu griezumā mūsu tēriņi izlasēm ir palikuši nemainīgi. Pie augošām cenām.

Daudz esam šķetinājuši naudas tēmu, tāpēc tagad – par pārvaldību. Pirms pagājušā gada U20 pasaules čempionāta runāju ar Arti Ābolu. Viņš runāja par gatavošanos un to, ka nav strādājis kopā ar vairākiem potenciālajiem līderiem, konkrēti minot Ēriku Mateiko, līdz ar to nezina viņa personības šķautnes, līderis vai klusētājs, kā ar viņu runāt. Saņēmu izbrīnītas atsauksmes: kāpēc iepriekšējie treneri neraksta atskaites? Kāpēc treneris nevar apskatīties ne tikai statistiku, bet arī citu treneru novērtējumu par hokejistu kā par personību?
Jāsaka, trāpīgs jautājums. Kopš mēs esam federācijā, pēc katras no izlašu pauzēm, pēc katra čempionāta treneri sagatavo atskaites par katru no spēlētājiem. Tas, kas mums pietrūka – sistēma, kā to visu padarīt ērti pieejamu treneriem. Šobrīd esam spēruši soli uz priekšu. Līdz gada beigām būs no nulles izveidota federācijas mājaslapa, kurā iekšā būs paslēpti arī spēlētāju profili, notiks atskaišu digitalizēšana. Izlašu treneriem, izlašu menedžeriem būs pieeja datubāzei. Protams, tas ne līdz galam atrisinās to, ko tu jautāji. Tas iedos plašāku ieskatu, bet tas būs pirmais lielais solis. Otra lieta – līdz šim U20 bijusi nepietiekami gara sagatavošanās. Novembrī nemaz nevaram dabūt spēlētājus no Ziemeļamerikas. Bieži izvēle jāizdara nevis pēc sava redzētā, bet pēc statistikas un rekomendācijām. Tagad vasarā katram ir dota iespēja atrādīties.

Vasaras nometnes noteikti dos iespēju papildināt topošo datu bāzi ar fizisko rādītāju rezultātiem. Salīdzināt, kā viens spēlētājs izskatījās pirms diviem gadiem kopā ar U18 un kāds viņš ir tagad pie U20 izlases.
Starp citu, vēl viens jauninājums – līdz 2029. gadam tiks parakstīts trīspusējs līgums starp NHL, IIHF un Amerikas Hokeja federāciju. Ja kanādieši noslēguši līgumu, ka pie viņiem notiek lielākā daļa no U20 pasaules čempionātiem, tad šī jaunā līguma būtība – NHL būs aktīvi iesaistīta visos U18 čempionātos. Mums būs pienākums uz čempionātu doties pāris dienas ātrāk, lai varētu iziet NHL testus, kas parasti tiek rīkoti pirms drafta. Mēs iegūsim augstvērtīgus datus, ko varēsim salīdzināt ar citu valstu sportistiem. Tas parādīs, kur esam mēs un kur mēs atrodamies uz pasaules kartes. Tas arī ļaus saprast, kur atpaliekam.

Trīs no iepriekšējiem četriem un divi no nākamajiem trim U20 pasaules čempionātiem - Kanādā. Tagad katrs otrais U18 pasaules čempionāts notiks ASV. Tas tomēr ir papildus slogs uz katras Eiropas federācijas pleciem.
Turnīru tas padara dārgāku, jā. IIHF nedaudz subsidē izmaksas.

Puse, ceturtā daļa?
Summa mainās. U18 sakarā summa vēl nemaz nav zināma. Jā, ir piešprice ceļošanai. Tas, ko iegūsim mēs – izieti testi. Kā saka NHL pārstāvji: testu rezultāti nonāks pa taisno uz ģenerālmenedžeru galdiem. Hokejistiem būs par vienu iespēju vairāk nekā līdz šim.

Latvijas izlases ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis un galvenais treneris Harijs Vītoliņš apciemojuši vairākus Čehijā spēlējošos hokejistus. Plānā ir arī došanās uz Ziemeļameriku?
Novembra tūrē ir Čehija, trīs spēles, un viņi lido atpakaļ. Par došanos otrpus okeānam šobrīd nav bijušas sarunas. Tas, ka ģenerālmenedžeris un galvenais treneris dodas pie spēlētājiem – tā nav pirmā reize. Pielāgojot un skatoties, ko ergonomiski var salikt kopā, viņi aizbraukuši uz Čehiju. Mūsu primārais mērķis tagad ir sagatavošanās olimpiskajām spēlēm. Uzsvars ir uz to, kas, kā un kāpēc spēlēs olimpiskajās spēlēs.

Dabīgā ceļā esam atgriezušies pie olimpiskās tēmas, pie olimpiskās kvalifikācijas un tās sarīkošanas. Kādas izmaiņas tu vēlētos redzēt, lai nākamajā reizē nebūtu situācijas, kurā finansējums tiek piešķirts pēc tam, kad gatavošanās jau beigusies?
Plaša tēma, par kuru jau pusotru gadu cenšos atgādināt gan sev, gan dažādās ministrijās. Kas notiek šobrīd – šā gada budžetā uz 93 sporta federācijām ir ap 400 tūkstošiem eiro starptautisku pasākumu rīkošanai. Skaidrs, ka ar šo naudu ir par maz. Varam paiet cauri pēdējiem gadiem un paskatīties, cik naudas aizgājis no līdzekļiem neparedzētām gadījumiem...

Izrādās, ka Latvijā pats neparedzamākais gadījums ir starptautiski sporta pasākumi, par kuriem vienmēr bijis zināms jau labu laiku iepriekš.
Protams, ir dīvaini, ka šādi pasākumi tiek traktēti kā neparedzēti gadījumi. Tas parāda, ka sistēmā ir vieta pozitīvai izaugsmei. Tāpēc pieminu dižpasākumu modeli, kas ir balstīts matemātiskos aprēķinos. Te ir viens retorisks jautājums. Mums ir apstiprinātas sistēmas, kā aprēķina ekonomisko ietekmi no pasākuma. Diezgan viegli varam to visu aprēķināt. Ievietot datus, un visas puses saprot, vai pasākums ir ar pozitīvu ietekmi – vai valsts atpelna un sāk pelnīt, vai valsts ir mīnusos. Rodas jautājums.

Ja aprēķini saka, ka pasākums veido vismaz nulli – mums šādu pasākumu vajag? Pēc tā, kas tiek stāstīts apkārt – mēs taču gribam popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Ja pasākums galā ir ar koeficientu nulle, tad mums šos pasākumus vajag. Ja pasākums ir ar plusa zīmi galā, mums par šādiem pasākumiem ir jācīnās! WRC, "Eurobasket 2025", 2021. un 2023. gada pasaules čempionāts hokejā.

Dižpasākumi ir labs atspēriena punkts, bet programmā tuvākajos piecos gados, visticamāk, vairs nebūs pasākumu, kas tam varētu kvalificēties. Mans aicinājums ideālajā pasaulē būtu atbalsta mehānismu izstrādāt ne tikai dižpasākumiem, bet arī lieliem, vidējiem un maziem pasākumiem. Lai jebkura federācija, pirms piesakās uz rīkošanu, var saprast, kam kvalificējas, cik daudz naudas var saņemt. Un tad pieteikties. Nevis pieteikties, tad doties uz ministrijām, doties pie līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Šobrīd nav vienotas formulas, bet mums uz to jāvirzās.

Oktobra pirmajā pusē raidījums "Atvērtie faili" preparēja tēmu par azartspēļu reklāmām Latvijas sportā, uzdodot jautājumu – kādēļ, neskatoties uz aizliegumu, tās redzamas visur? Raidījumā izteicies arī tu. Paskaitām – hokejs, futbols, basketbols, handbols, volejbols. Visu šo čempionātu titulsponsors ir kāds no totalizatoriem. Tavuprāt, sports un totalizatori iet roku rokā?
Šeit nerunāsim par ētikas aspektu. Reālā situācija – šīs organizācijas pelna no sporta. Tās ir legāli licencētas Latvijā, par licencēm maksājot ļoti lielas naudas summas. Eiropā lielākoties azartspēļu reklāma ir atļauta. Mēs esam viena no retajām valstīm, kur šī reklāma ir aizliegta. Tirgus ir atradis pelēko zonu caur sporta bāru reklāmām. Tas, ka šīs organizācijas atbalsta sportu, ir vērtējams kā sociāls projekts no viņu puses. Nauda, kas tiek nopelnīta sportā – daļa no peļņas tiek novirzīta atpakaļ sportam. Latvijā federācijas no valsts finansējuma sadala starp 17 un 18 miljoniem. Totalizatoru industrija klāt pienes ap diviem miljoniem eiro. Tā ir nozīmīga daļa no budžeta. Diemžēl nav daudz organizāciju, uzņēmumu, kuri ir spējīgi tādu naudu samaksāt.

Kā raidījumā izteicās Kaspars Cipruss, tavs amata brālis Basketbola savienībā, tad nav gribētāju rindas, nav izvēles, bet, ja būtu, tad aizdomātos.
Mums ir cieņpilna sadarbība ar mūsu sponsoriem. Totalizatori – tā ir legāla nozare Latvijā, kāpēc kautrēties par to runāt. Ja būtu limitēta kapacitāte, cik sadarbības varam atstrādāt, teiksim, viena reklāma uz formām un divi uzņēmumi, kas gatavi piedāvāt summu X, tad arī mēs izvērtētu, kam un kāpēc šo reklāmu pārdot.

Te pat nav runa, ka pie mums nenāk citi uzņēmumi. Mēs paši strādājam, lai piesaistītu sponsorus, bet uzņēmumi joprojām izvēlas ekonomēt. Mārketings ir viens no pirmajiem departamentiem, kur saīsina budžetu. Lielie uzņēmumi, lielie valsts uzņēmumi – sports ne vienmēr ir pirmā prioritāte.