Haraldu Vasiļjevu pieminot. Hokeja fanātiķis, kurš apspēlēja Krieviju

Otra, vai pat pirmā revolucionārā pārmaiņa bija tā, ka Haralds Latvijas izlasē nepaņēma Oļegu Znaroku. Situāciju skaidrojot vienkārši: ja Oļegs vairs nav spējīgs būt līderis laukumā, tad otrajā, trešajā vai ceturtajā maiņā viņam Znaroks nav vajadzīgs. Šāds lēmums netika uztverts ar sajūsmu, vairāki hokejisti grasījās solidarizēties ar Znaroku un nespēlēt Latvijas izlasē, beigu beigās tāds bija tikai viens – 37 gadus vecais Sergejs Čudinovs.

Pēc bronzas medaļām Tamperē Latvijas izlase tika godināta pie Brīvības pieminekļa. Bet! Tā tur bija jau 2000. gadā. Kad par fantastisko 3:2 uzvaru pār Krieviju pasaules čempionāta Pēterburgā hokejisti no Pēterburgas-Rīgas vilciena atvērtā autobusā tika nogādāti pie mūsu brīvības simbola... Pēc trim gadiem Turku krievus uzvarēja arī Kurts Lindstrems – 2:1, bet to kaut kā neviens neatceras. Vasiļjevu atceras! Jo viņš bija pirmais. 2000. gada 5. maijā pat tika pārtraukta Saeimas svinīgā sēde. Lai deputāti varētu noskatīties, kā Latvijas izlase sasit Krieviju. Šai spēlei bija arī politisks piesitiens, šur tur avīzēs politiķi aizrunājās pat par Triju Zvaigžņu ordeņiem visai komandai, bet beigās bez ordeņa palika pat Vasiļjevs… Nu tādi tie politiķi ir – izmantos katru vēja pūsmu uz savu pusi.

Ja man jānosauc otra spilgtākā Haralda spēle pasaules čempionātos, tad tas ir 2:0 pēc gada Ķelnē pret ASV. Kur latviešu fani tribīnēs bija piepumpējuši gumijas lelli ar izcili ironisku vēstījumu amerikāņu hokejistiem: “Latvija nav Monika Levinska”. Dažādu blakusapstākļu dēļ, iespējams, arī sportiskā režīma neievērošanas dēļ, nākamo spēli pret Ukrainu zaudējām (2:4), nonākot četru autsaideru turnīrā Nirnbergā. Ķelne mums zināma arī ar to, ka pēc šā zaudējuma LHF prezidents Kirovs Lipmans ģērbtuvē no darba atlaida gan Vasiļjevu, gan abus viņa palīgus Aleksandru Klinšovu un Vjačeslavu Nazarovu… Helmuts Balderis mēģināja iebilst, ka vēl taču trīs spēles Nirnbergā. Nezinu, vai trenerim tas ir tikums vai netikums, bet Vasiļjevs bija no tiem, kuri arī publiski runāja to, ko domā: “Diemžēl Latvijas izlasē ir hokejisti, kuri uz rezervistu soliņa atļaujas tādas lietas, ko klubā noteikti nedarītu. Runa nav par “profiem”, kuri savu darbu prot, bet par tiem, kuri braukājuši pa “čuhņām”. Pat varenais Greckis ir sēdējis rezervē, taču mums nezin kāpēc dažs to uzskata par personisko apvainojumu.”

Droši vien, ka Kirovs nikns bija arī tāpēc, ka zināja: četru turnīrā Nirnbergā mums der tikai pirmā vieta. Divas vienības krita ārā uz B grupu, bet, ja starp tām bija Japāna, tad – trīs. 2:2 pret Baltkrieviju, 8:2 pret Japānu, bet tikai 3:0 pār Norvēģiju pēdējā mačā deva it kā necilo, bet derīgo 13. vietu.

2016. gada augustā, kad dažas dienas pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra Latvija palika bez galvenā trenera, Lipmans atcerējās par Vasiļjevu. Haralds, sportists un treneris līdz kaulu smadzenēm, izaicinājumu pieņēma. Eh! Ja Vācija toruden nebūtu tik stipra, kazi, mēs runātu vēl par citām spožām trenera Vasiļjeva uzvarām. Diemžēl - 2:3.

Man ir bijusi laime būt blakus Haraldam visos piecos viņa oficiālajos turnīros, klātienē esmu skatījies visas viņa spēles Sporta pilī PSRS augstākajā līgā. Kā spēlētājs? Ideāls Viktora Tihonova laiku dinamietis. Pašaizliedzīgs, neatlaidīgs, nepiekāpīgs, ar ļoti labu fizisko sagatvotību. Meistaros debitējot pirms Tihonova atbraukšanas. Sešpadsmit sezonas! Pārī ar Klinšovu – labākais uzbrucēju duets mazākumā. Ārpus hokeja – paraugs citiem. “Ne iedzer, ne smēķē. Dzelzs puika,” tā “Dinamo” 22. numuru savā grāmatā “Sešas sezonas” raksturojis Miķelis Rubenis. Spēlējot “Dinamo”, absolvējis LVFKI, pēc tam ar izcilību beidzis Augstāko treneru skolu Maskavā pie Anatolija Tarasova. Hokeja fanātiķis šā vārda vislabākajā nozīmē.

Ideju, kā trenēties un spēlēt, viņam vienmēr bija atliku likām. Šad tad mēdzām arī strīdēties, jo treneris Vasiljevs neko akli nepieņēma - viņam viss pašam bija jāpārbauda un jāpārliecinās, ka tas strādā, vai nestrādā. Tā kā arī man vienmēr paticis diskutēt, no malas tas varbūt izskatījās, ka divi naidnieki cīnās par vienīgo patiesību/taisnību. Vai Haralds bija mūžīgais opozicionārs? Jā un nē. Vēl kāda trenerim ļoti būtiska rakstura īpašība: ja viņš bija pārliecināts par savu taisnību, tad gāja līdz galam. Zinot, ka Haralds pats sevi raksturojis kā perfekcionistu, līdzcilvēkiem droši vien viegli nebija.

Tevi, Harald, cienot – Jānis Matulis