Ozoliņš: "Necenšos paveikt to, kas bija pa spēkam 25 vai 26 gados"

"Šobrīd pilnīgi visi spēlē no aizsardzības. Taču esmu pārsteigts, ka komandas, kas uz papīra izskatās ļoti labi, šajā turnīrā, kad mums bija ripa, spēlēja ļoti pasīvi. Tas bija uzkrītoši un acīmredzami. Šobrīd hokejs ir koncentrēts - vairs nav lielu rezultātu. Piemēram, lasīju virsrakstu, ka viena komanda sagrāvusi otru. Paskatījos, kāds tad bija rezultāts, - 4:1," ar humoru sacīja Rīgas "Dinamo" kapteinis Sandis Ozoliņš. "Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sagrāve noteikti nebija 4:1."

Taču aizsargs nepiekrita apgalvojumam, ka hokejs kļuvis pārāk pragmatisks un garlaicīgs: "Domāju, ka mūsu mačs izvērtās diezgan interesants. Puiši skrēja un uzbruka, aizsardzībā nesēdējām un nemēģinājām spēlēt garlaicīgi. Arī pretinieki uzbruka. Bija divcīņas pie apmalēm. Tas, ka neguvām vārtus, ir kas cits. Precīzi metieni nāk arvien grūtāk. Mazākumā vai, spēlējot pieci pret pieciem, hokejisti sapulcējas pie vārtiem, un ripai reizēm nemaz nav vietas, lai izlidotu cauri. Arī tad, ja mēģini izdarīt piespēli - tik daudz kāju un nūju, ka vairs nav vietas."

Lai gan 41 gadu vecais Ozoliņš tika atzīts par 2013. gada Latvijas Dzelzceļa kausa vērtīgāko spēlētāju MVP, visos Rīgas "Dinamo" mačos labākā spēlētāja laurus plūca vārtsargi - divreiz gods tika Mikaelam Telkvistam, bet vienu reizi balvu ieguva Jakubs Sedlāčeks. "Esam pārliecināti par viņu spējām. Vārtsargi mums palīdz un izglābj situācijās, kad esam pieļāvuši kļūdas. Savukārt mēs cenšamies no vārtu priekšas stumt prom uzbrucējus un ļaut redzēt ripu. Apziņa, ka vārtsargs vajadzīgajos brīžos noķers ripu, ir liela vērtība," pauda Rīgas "Dinamo" līderis.

"Kad biju jaunāks, mazākums noteikti nebija mana stiprākā puse, bet tagad nemēģinu skriet uz priekšu un gūt vārtus mazākumā. Ja liek, tad spēlēju. Ja neliek, tad nespēlēju," treneru lēmumu skaidroja Ozoliņš. Iepriekš "Dinamo" galvenais treneris Artis Ābols gan sacīja, ka vairākumā darbosies viena hokejistu grupa, kamēr mazākumā - cita.

Uz jautājumu par to, ka pirms desmit gadiem viņš bija uzbrūkošais aizsargs un vai tagad tas ir mainījies, Ozoliņš atbildēja ar humoru: "Atslēgas vārdi ir pirms desmit gadiem. Ļoti labi apzinos, uz ko esmu spējīgs. Vairs necenšos izdarīt to, kas man bija pa spēkam 25 vai 26 gadu vecumā. Lietām pieeju reāli un novērtēju, ko varu un ko ne."

"Katram trenerim ir programmas, kurām viņš pieturas, un man tās vienmēr ir grūtas, jo cenšos pārspēt iepriekš paveikto. Strādāju uz maksimāliem apgriezieniem - ja pērn vingrinājumu paveicu tādā laikā, tad cenšos atkārtot, cenšos pacelt tieši tādu pat svaru. Visgrūtākā ir cīņa ar sevi. Ja iziešu ar apziņu, ka šis treneris iedeva brīvāku režīmu un man būs vieglāk, tad nevarēšu sagatavoties sezonai. Angliski to sauc par cutting corners," uz sagatavošanās ciklu atskatījās pieredzes bagātais spēlētājs. "Visi centās strādāt ar pilnu atdevi un pierādīt sevi no labākās puses kā uz ledus, tā skriešanā un svaru cilāšanā.

Pagājušo sezonu Ozoliņš ne tikai pavadīja Kontinentālās hokeja līgas klubā Mitišču "Atlant", bet arī pirmo reizi kopš 2006. gada vilka Latvijas izlases kreklu, palīdzot komandai kvalificēties 2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos. Taču hokeja līdzjutēju prātus turpina kairināt jautājums, vai leģendāro hokejistu redzēsim februārī piedalāmies hokeja turnīrā.

"Tas ir jautājums, uz kuru nevaru atbildēt. Neko necenšos noslēpt - es vienkārši nezinu. Pirmkārt, tas nemaz nav atkarīgs no manis. Šo jautājumu nevajag celt un bakstīt - varēšu atbildēt, kad viss notiks un sāksies gatavošanās. Tad pienāks laiks," atzina Ozoliņš.