Ģenerālsekretārs Pļāvējs par hokeja piramīdu, OHL izcelšanu, Odiņa skandālu

Tūdaļ apritēs pieci mēneši kopš stāšanās jaunajā amatā. Pieļauju, izmaiņas dzīvē bijušas grandiozas. Un ne tikai profesionālajā dzīvē. Paver priekškaru uz aizkulisēm: cik šie pieci mēneši sakrituši ar tavām prognozēm un kādi bijušu lielākie izaicinājumi?
Piedāvājums nāca ļoti strauji, tāpēc bija salīdzinoši maz laika, lai apsvērtu visus par un pret. Tobrīd tieši gaidīju ģimenes pieaugumu. Nevienā brīdī nedomāju, ka būs viegli, jo saimniecība un līdz ar to arī atbildība ir liela. Lēmumā noteikti palīdzēja tas, ka šeit esmu jau piekto gadu. Lielu pārliecību ieguvu arī pēdējā pusotra gada laikā, strādājot "Hokeja akadēmijā". Iegāju starptautiskajā vidē, nostiprināju esošos kontaktus, ieguvu jaunus. Lēmums beigās bija viegls. Kāds bija pats sākums... Visi droši vien sagaida, ka nāks jauns vadītājs ar jauniem risinājumiem – ko viņš darīs, ko viņš mainīs? Bet jau sākumā teicu, ka esmu ielēcis braucošā vilcienā. Sezona bija sākusies, un šajā sezonā jāturpina un jāfinišē iesāktais. Vienlaikus domājot, kā attīstīties, kā uzlabot, kā efektivizēt.

Sāku novembrī, un bija ļoti daudz darba ar izlasēm – novembra pauzē spēlēja sešas. Arī decembrī spēlēja vairākas izlases. Pēc tam sekoja olimpiskās spēles. No mana sākuma punkta līdz olimpiādei bija jāiegulda liels darbs, lai sagatavotu izlasi, lai sagatavotu personālu, lai sakārtotu ne tikai juridiskās, bet arī praktiskās lietas. Kovida protokolus saņēmām tikai decembra beigās, un mums tas nospēlēja par sliktu, jo spēlētāju izsaukšana uz Latvijas izlasi bija apgrūtināta. Bija risks, ka daļu spēlētāju nedabūsim laikā, daļu – nedabūsim vispār. Bija līgas, kas bija kategoriski pret jebkādiem kompromisiem.

Protams, sagatavojoties olimpiādei, bija ne viena vien liksta. Mūsdienās nevienam nav tādas pieredzes, lai skaidri pateiktu, ka ir jādara tieši šādi. Nācās improvizēt un pieņemt nepopulārus lēmumus, kuriem apakšā nebija skaidra pamatojuma. Darījām pēc savas saprašanas. Sākot ar testēšanos. Pēc tam, kad bija pirmās pozitīvās analīzes, bija jāsaprot, kā saplānot atlikušo darbu līdz olimpiādei. Kā mēs dzīvojam, kā mēs trenējamies? Bija mums dažādākie saraksti: kuri ir slimojuši, kad slimojuši, cik reizes, kad ir saņemta vakcīna. Sākām dalīt pa grupām – drošie un nedrošie jeb sargājamie spēlētāji.

Atbraucot no olimpiādes, kas šķietami bija vakar, atkal jāķeras pie visiem kovida noteikumiem un izmaiņām. Tas viss ietekmē bērnu un junioru čempionātus, Jaunatnes attīstības hokeja līgu (JAHL) un "Optibet" hokeja līgu (OHL). Brīdī, kad likās, ka viss beidzot sakārtots, ka varam pieķerties sistemātiskai nākotnes plānošanai, sākās karš Ukrainā, un tas atkal atstāja diezgan lielu nospiedumu arī uz sportu. Nācās pieņemt valdes lēmumus, kas atstāja iespaidu uz OHL.

Tās visas lietas paņem ļoti daudz resursu. Bet domāju, ka drīz lielākās galvassāpes būs aiz muguras un varēsim pieķerties vides, čempionātu un attīstības sakārtošanai. Vienlaikus – priekšā ir nākamie izlašu logi.

Ikdienas darbi, no kuriem nav iespējams paiet malā, paņem lielu daļu laika. Jāsaprot, pret to, kur atrodamies kā hokeja valsts, mūsu organizācija ir ļoti maza – mani ieskaitot, esam 11 darbinieki. Visi sevi ielikuši hokejā. Ātrus augļus gūt ir neiespējami, jo ir daudz iesaistīto pušu un iesaistīto viedokļu. Jādomā ne tikai par to, kā lietas redzam mēs paši, bet arī par to, kā tas strādās, iesaistot citus. Nav tā, ka pirmie mēneši aizgājuši taustoties, bet ir iegūta laba bāze, lai saprastu, pie kā strādāt turpinājumā.

Esi ielēcis braucošā vilcienā, un skaidrs, ka kādu no vidējiem vagoniem atāķēt tagad nevar. Atliek gaidīt sezonas beigas un vasaru. Vari piedāvāt pāris punktus, kas atzīmēti tavā darāmo darbu sarakstā – ar ko gribētu sākt?
Vasara it kā ir periods, kad ir starpsezona un gatavošanās nākamajam posmam, bet – lai mēs ieviestu izmaiņas, pie tām jāsāk strādāt jau šodien, nevis tikai vasarā. Un to mēs arī iespēju robežās darām. Darbs un vīzija par attīstību nav tikai manas domas – esmu daļa no lielā mehānisma, kurā ir valde, komisijas un komitejas, no kuriem sagaidām iniciatīvu un priekšlikumus.

Viena taustāma lieta – hokeja sistēma Latvijā pēc būtības. Strādājam pie priekšlikumu izveides Bērnu un jaunatnes hokeja attīstības komitejai, kas diskutētu un tad pie valdes dotos jau ar konkrētiem priekšlikumiem. Lai nostiprinātu piramīdu, kuras apakšā ir bērni un masveidība. Tiklīdz esam izveidojuši skaidri saprotamu redzējumu par hokeja piramīdām, nākamais, pie kā jāstrādā, ir vienotas hokeja apmācības sistēmas izveides. Ko mācīt un darīt konkrētos vecumos – kā treniņiem jāizskatās pie U9, U11, U13. Mums jāizveido savs redzējums un pēc tam rūpīgāk jāstrādā pie sporta skolu un klubu akreditācijām. Bet tas nav trīs mēnešu vai pusgada darbs. Jāizveido sistēma, jārunā ar klubiem, lai saprastu, kā to ieviest dzīvē, kādus kontroles mehānismus ieviest. Lai nebūtu tikai vērtējums labi vai slikti, bet arī palīdzētu. Jāizglīto hokeja treneri, jāceļ viņu kvalifikācija: semināri, darba grupas, jauna informācija. Viens bloks ir bērnu un jaunatnes piramīdas un vienota hokeja programma.

Otrs virziens – Latvijas čempionāts. Gribētos to atsvaidzināt, padarot hokeju interesantāku, piesaistot lielāku mērķauditoriju un fanu pulku. Te mazāk runāju par sistēmas vai izspēles maiņu, vairāk par to, kā mēs turnīru iepakojam, cik daudz naudas spējam piesaistīt, lai ieguldītu tālāk. Sākot ar vizuālo tēlu, beidzot ar komunikāciju no federācijas puses. Jāsaprot, lai čempionāts būtu interesants, nepietiek ar skaistu komunikācijas plānu no federācijas puses. Katram klubam ir jābūt interesantam un ieinteresētam darboties. Pēdējos gados savu zīmolu audzēšana no klubiem ir kritusies. Pie šiem finansiālajiem apstākļiem tas arī nav vienkāršākais uzdevums. Jāmeklē veids, kā pie esošajiem apstākļiem mēs paši varam iesaistīties klubu komunikācijas un mārketinga dzīvē.

Trešā lieta, kurai esmu pieķēries jau no pirmās dienas, kurai gribu veltīt lielāku uzmanību, lai arī kādam tas šķiet nepopulāri un nevajadzīgi – sieviešu hokejs. Ja skatāmies uz aisberga redzamo daļu, kas ir sieviešu izlase, tad panākumu mums pēdējos gados nav bijis. Tam ir daudz iemeslu. Paskatoties, kāda attīstība bijusi citās valstīs, ar kurām agrāk bijām vienā līmenī – mēs esam soļojuši tikai uz leju, kamēr citas komandas ir gājušas uz priekšu. Atkal – tas ir darbs no piramīdas apakšas. Kā piesaistīt jaunākas meitenes, kā viņas integrēt hokejā.

Gribu, lai mēs pēc sevis atstātu paliekošas vērtības programmu formātā. Viena ir sieviešu attīstības programma, tad ir treneru programma, vārtsargu programma. Šobrīd sāksim ar Kolumbusas fonda ziedojumiem, bet gribu, lai tā turpinātos arī nākotnē. Kivi Legacy – gribam iedrošināt jaunos hokejistus izvēlēties tieši vārtsarga pozīciju. Vēl ir jauno talantu izcilības programma. Šobrīd tā ir pilotprogramma. Gribam izsijāt labākos bērnus, savācot viņus kopā, dodot iespēju trenēties kopā un sezonas beigās dodot iespēju spēlēt turnīru. Paaugstinot šo spēlētāju kvalifikāciju, ko viņi pēc tam var aiznest atpakaļ uz saviem klubiem.

Vēl viena lieta, kam vēlamies pievērst uzmanību – jauno spēlētāju integrēšana tiesnešu dzīvē. Par piemēru ņemot citas valstis, kur noteikta vecuma hokejistiem ir jātiesā jaunāku grupu spēles. Tas dod sapratni, kā ir atrasties otrā pusē. Domāju, tam būs dažādi plusi. Gan parādīsies jauni tiesneši, gan arī tas, ka izglītosim bērnus un dosim viņiem lielāku cieņu pret šo darbu. Mūsdienās redzam, ka gan bērnu, gan profesionālajā hokejā tiesneši ir atsevišķa suga, kas vienmēr tiek nozākāta – līdzīgi kā trolejbusa konduktori.

No tēmām, kuras nupat pieminēji, uzreiz gribu pieķerties OHL. Tas tomēr ir mūsu čempionāts. Bet... Ir ļoti daudz lietu, ko var uzlabot vai salabot. Oficiālā turnīra tabula LHF mājaslapā – vienai komandai punktu skaits sezonas noslēgumā nav pareizs. Oficiālajā tabulā... Sastāvi un maiņas pirms spēlēm – pusfinālā nevienas komandas sociālo tīklu lapās neko tādu neatrast. Kā pamudināt, lai viss notiktu pamanāmāk?
Šis jautājums gadu no gada ir runāts ar komandām. Kad atnācu uz federāciju, strādāja mans priekštecis Kaspars Lācis, kuram arī bija svarīgi, kāds ir pašu čempionāta iepakojums. Mēģinājām paši iesaistīties un pamudināt komandas. Tagad rezultāta panākšanai šā brīža apstākļos reālākais ir federācijā atrast cilvēkresursu, kurš ar to varētu nodarboties.

Pašlaik sajūtas saka, ka nav nepieciešamas nenormāli skaistas grafikas un stundām montēti video. Šobrīd vajag vienkārši kaut ko – jo pašlaik nav nekā. Nav, kur aizķert cilvēku interesi. Ar rezultātiem vien nepietiek.
Šobrīd nav, jā. Tā ir viena no karstajām lietām, kurām vēlos pieķerties, un arī tur ir daudz izaicinājumu. Katrā no punktiem mēģinu skatīties – kur var rast risinājumu, pusrisinājumu. Nākamās sezonas kontekstā skatos, kā iespējams samazināt tekošos izdevumus, nezaudējot kvalitāti. Ar mērķi ieekonomēto naudas daļu ieguldīt atpakaļ čempionātā. Ir dažādas idejas un risinājumi, ko apzinu, tiekos un izrunāju. Negribu uzlēkt augstāk par to, cik augstu vispār iespējams uzlēkt, bet gribu lēnām un pakāpeniski uzlabot lietas. OHL sponsors arī ir ieinteresēts, lai līga kļūtu atpazīstamāka. Domāju, ka atradīšu kopsaucēju, lai to visu varētu realizēt.

Šā brīža finansiālajā situācijā vieglāk ir vienā vietā paņemt nost, lai iedotu citur, nekā piesaistīt papildus finansējumu no malas?
Jāatrod balanss starp to, ko gribas, un reizē jāpieskaras ar kāju zemei un jānoprognozē realitāte. Jāskatās – un tā jau būtu optimistiska prognoze –, kā pie šādas pat finansiālās situācijas var izdarīt labāk. Protams, parālēli strādājam, lai piesaistītu vairāk naudas. Negribu teikt vai prognozēt, cik daudz uzlabojumu un jaunievedumu sekos, bet sev esmu uzlicis mērķi atstāt paliekošus uzlabojumus, lai nākamās sezonas vidū, paškritiski vērtējot, būtu redzama augšupeja.

Sporta Studijas hokeja diskusijā izskanēja frāze, kas tiešām liek pieskarties zemei: ka mūsu realitāte ir spēlēšana treniņu hallēs. Kādas iespējas redzi izveidot skaistāku iepakojumu?
Kādam patīk sports klātienē, kādam – televīzijā, trešajam – digitālajā vidē. Rudenī bija interesanta saruna ar kompāniju, kas nodarbojas ar translāciju tirdzniecību pasaules mērogā. Lieta, par ko nebiju aizdomājies, bet ko pierāda dati – arvien mazāk cilvēku seko līdzi sportam pilnas spēles nogrieznī. Cilvēki joprojām skatās, bet – labākos momentus jeb sportu saīsinātā formātā. Mana pārliecība – lai paceltu interesi par čempionātu, ne vienmēr noteicošais faktors ir spēļu apmeklējums vai televīzijas skaitļi. Samazinoties vienam vai otram, interese var augt. Komunikācijai interneta vidē jābūt daudz plašākai nekā tā ir šobrīd. Visas sezonas spēles tiešraidēs parādījušās tikai pēdējos četros piecos gados. Iepriekš mačus nevarēja skatīties. Vai tad interese bija mazāka nekā tagad? Manuprāt, nē.

Nevis nebija, bet bija reti. Reizi, divas reizes mēnesī.
Jā. Un negribu atteikties no tā, ka visas spēles var redzēt tiešraidēs. Jautājums – vai, pamainoties spēļu translāciju formātam un samazinoties kvalitātei, samazinātos interese par hokeju? Kā piemērs – automatizētās translācijas. Spēle ir tiešraidē, bet to dara nevis cilvēks, bet robots. Ja uz šādas nianses pamata var ieekonomēt summu, ko pēc tam ieguldīt PR, runāt par komandām, pirms spēlēm, pēc spēlēm, dot ieskaitu aizkadros... Samazinoties spēļu skaitam vai kvalitātei, bet palielinoties digitālajai videi, kopējā interese, domāju, augtu. Tas varētu būt viens no veidiem, kurp doties. Ir jāsaprot virziens, kurp doties. Visu attīstīt vienlaikus nav iespējams pat ar lielu naudu. Gribētu sliekties tajā, ka pašā līgas popularizēšanā jāiegulda vairāk naudas un darba, kas ilgtermiņā dotu rezultātu. Es pats arī neesmu klāt visās spēlēt, bet labprāt sekotu līdzi, ja man tas prasītu mazāk laika. Nepamēģinot neuzzināsim. Redzam, kā ir gājis līdz šim, un tāpēc gribētu pamēģināt ko jaunu.

Futbolā pirms pāris gadiem parādījās fantasy. Savā sporta burbulī šķietami esmu vienīgais, kurš nespēlē. Šosezon piemēru ņēmuši arī basketbolisti. Hokejs vēl domā. Varbūt ir vērts iemest to pludiņu un paskatīties?
Fantasy – tā ir lieta, kas nāca reizē ar mani, bet esmu palaidu garām, un tagad man ir grūti saķert un saprast, kas notiek tur. Vai to var ieviest Latvijā, vai šāds fantasy risinājumi darbotos arī mums – grūti teikt. Prasītos iedziļināties un parunāt ar iesaistītajiem. Basketbolā un futbolā gados jaunā mērķauditorija ir liela. Tā ir tēma, par ko aizdomāties – ko esam darījuši nepareizi, ko vajadzēja citādi, lai mēs spētu šo bērnu fokusu dabūt arī Latvijas hokeja čempionātam.

No fantāzijām pie realitātes, kas mēdz būt skarba un nepatīkama. "Liepājas" klubā bija skandāls, kurā hokejisti apgalvoja, ka nav pildīti solījumi, nav izmaksātas algas. Iesaistīts arī LHF valdes loceklis Oskars Mors. Pēc aizsarga Mārtiņa Oskara Freimaņa vārdiem, Mors viņam veltīja šādu frāzi: "Lai tu, nahuj, hallē vispār nerādītos! Ja tu ienāksi hallē, mēs tev mentus uzsūtīsim!" Valdes loceklis...
Tas ir komplekss jautājums, kurā neesmu bijis klāt. Pēc pieredzes – patiesība noteikti ir pa vidu.

Te gribu prasīt – vai šāds gadījums nav pelnījis interesi no LHF puses un abu pušu uzklausīšanu?
Emocionālā līmenī – jā. Bet – līdzīgas problēmas ir arī bērnu hokejā. Par finansējumiem, naudas plūsmām, vecāku pārmetumiem klubiem, treneru pārmetumiem citiem klubiem, dažādiem pārkāpumiem. Arī manā laikā bijuši vairāki gadījumi, kuros gala rezultātā nonākam pie secinājuma, ka federācija nav tiesa – nevaram veikt izmeklēšanu. Federācijai ir pienākums reaģēt, ja ir lēmumi, ja ir fiksēts pārkāpums. "Liepājas" gadījums – esmu dzirdējis vienas puses versiju. Piekrītu, ka tas ir diskusijas vērts temats, bet gala rezultātā nonāksim pie tā, ka katrai no pusēm ir pretēji argumenti. Lai turpinātu, tad ir jānosliecas vienā pusē. Kurā brīdī mēs nosliecamies par labu vienam vai otram viedoklim, uz kā pamata un vai tas ir pareizi? Mēs neesam tiesa vai policija, kas to var izvērtēt. Ja ir juridisks atzinums, tad ir cits stāsts. Tad federācijai ir jārīkojas un jāizvērtē rīcība. Diskusijas rezultātu neatvedīs – tam ir gana daudz piemēru. Mums nav kompetences un resursu, lai ar to visu darītos. Varbūt ir nepieciešama neitrāla instance, spēlētāju arodbiedrība – tie varētu būt veidi, kā to sakārtot. Ja jutīsim, ka problēmas atkārtojas, tad valdes līmenī varētu nākties sēsties un organizēt.

Eduards Odiņš šobrīd tiesā OHL izslēgšanas spēles, bet pirms pāris nedēļām atļaujas karājās gaisā. Reti gadās situācijas, kurās ir tikai balts vai melns – biežāk redzam pelēku. Kādi argumenti tev ļāva pieņemt lēmumu?
Jāsāk soli atpakaļ un hronoloģiski jāiziet cauri tam, kā nonācām līdz tiem skaļajiem virsrakstiem. Saprotu, kā strādā žurnālistika, kā tiek veidoti virsraksti. Intervija citreiz tiek interpretēta, citreiz tiek izņemts laukā. Hronoloģija: jā, Odiņš tiesāja KHL spēli. Nākamajā rītā sazinājos ar Krišu Kupču, ar Ģirtu Ūdri, ar Andri Ansonu. Zvanīju Odiņam, viņš tobrīd nebija sazvanāms. Gribēju saprast, kā tas vispār ir iespējams. Kad viņš devās uz Krieviju, viņam sarakstā nebija neviena mača. Viņš aizbrauca, lai lauztu līgumu.

Federācija zināja, ka viņš brauc lauzt līgumu?
Es – nē. To uzzināju nevis no viņa, bet runājot ar pārējiem, kuri visi to zināja. Ka viņš ir aizbraucis, kāpēc viņš ir aizbraucis un ka viņam šāda spēle nebija paredzēta. Mediji mani sazvanīja ātrāk nekā Odiņu, jo viņš tobrīd nebija sasniedzams. Tobrīd jautājumu centos nevis nekomentēt, bet būt neitrāls. Atbildēju, nekoncentrējoties tikai Odiņam, bet visiem Krievijā strādājošajiem speciālistiem. Izteicu nosodījumu notiekošajam, lietas saucot īstajos vārdos, un vairākkārt atkārtoju – vai varam aizliegt strādāt? Nē, jo viņi nav mūsu darbinieki, tam nav juridiska pamata. Nevaru aizliegt strādāt. Bet – vai redzu iespēju integrēt Latvijas hokejā, pie izlasēm, Latvijas čempionātā vai jebkur citur, cilvēkus, kuri šajā brīdī strādā Krievijā – noteikti nē. Kāpēc pieminēju izlasi – lai apsteigtu jautājumu, kas varētu būt par treneriem. Tas tika pasniegts, ka Odiņam aizliegs strādāt OHL un izlašu spēlēs. Pēc būtības doma ir tāda pati, bet neminēju par aizliegumiem. To, ka viņam nebūtu iespēju strādāt, turpinot Krievijā – viennozīmīgi. Savukārt, un tas pierādījās arī Pētera Groma un Viktora Ignatjeva situācijās, ja cilvēks paudis savu nostāju, tas ir pietiekami spēcīgs iemesls, lai mēs turpinātu ar šiem cilvēkiem strādāt. Ir iemesli, kāpēc var vai nevar izbeigt līgumus un cik ātri tas iespējams. Šie cilvēki ir izbeiguši līgumus, pauduši savu nostāju. Katram ir savs stāsts, kāpēc konkrētajā laikā.

Neminēšu vārdā, bet ar vienu cilvēku runāju detlizētāk, lai izprastu, kāda ir lietu kārtība – laužot līgumu, ne tikai nesaņemtu naudu, bet nāktos maksāt soda naudu, kas konkrētajā daļā būtu divas trešdaļas no atlikušās summas. Tā ir milzīga nauda. Viņi cilvēcīgi meklēja risinājumus, kā tikt prom bez sodiem.

Ja par Odiņu – mani nepamet pārliecība, ka tā bija izrēķināšanās. Ka viņš tika apzināti nozīmēts uz šo maču. OHL Krievijas un Baltkrievijas spēlētājus izslēdzām, un nav izslēgts, ka tā bija pretreakcija. Paskatoties, kas tur notiek: KHL, Krievijas hokeja federācija, armijas slavināšana... Krievijā šādas lietas dara apzināti. Sausais atlikums – cilvēks lauza līgumu, atteicās no darba un ir atgriezies šeit. Jo viņam nav pieņemami tas, kas notiek Krievijā. Man nepatīk, ka šeit ir raganu medības – viņš aizbrauca otrajā, viņš aizbrauca ceturtajā dienā. Katram ir sava situācija.

Šeit problēmas radīja arī paša Odiņa izteikumi – ka viņš nezināja par karu. Kaut uz Krieviju devās jau tad, kad iebrukums bija sācies. Un minēja, ka domājis: Ukraina karojot tikai pret Doneckas un Luhanskas tautas republikām. Kuras oficiāli atzinusi viena valsts...
Nevaru prasīt, kā viņš patērē medijus. Vienkārši varu skatīties no savas prizmas un uzdot jautājumu: vai ir iespējams, ka cilvēks negrib sekot līdzi? Jā. Es kara pirmajā nedēļā, lai saprastu, vai nav jāpako soma un jābrauc, domājot par ģimenes drošību, ar telefonu rokā ik pēc 5-10 minūtēm atjaunoju informāciju, skatījos, sekoju līdzi ziņām. Sieva gāja prom. Jo viņa negrib tādas domas. Es to respektēju, bet mans arguments ir – drošība. Vai Odiņa gadījumā varu pateikt, ka tas nebija iespējams? Nevaru.

Negribu izmeklēt viņa komentāru saturu. Gribu raudzīties plašāk. Jāpaskatās, cik lielu ieguldījumu Eduards ir sniedzis Latvijas hokejam un tiesnešu sektoram. Viņš vienmēr ir palīdzējis. Vadījis tiesnešu seminārus, nekad neatteicis palīdzību. Kad viņš tika atzīts par KHL labāko tiesnesi, viņš pie mums amatieros tāpat tiesāja spēles. Kā cilvēks redzu, ka viņš ar visu sirdi ir Latvijas hokejā, viņa piederība ir šeit. Tās nebija vieglas dienas un nedēļas nevienam. Katram bija savi lēmumi, savs laiks, bet – cilvēks ir izdarījis savu izvēli. Un runa ir par lielu naudu. Savu karjeru viņš tur ir izbeidzis. Šeit neviens neko līdzvērtīgu nevar piedāvāt. Lēmumu novērtēju. Man šķiet, ka tas ir aizbraucis vilciens. Ir jāļauj tam aiziet.

Tiklīdz viņš izkāpa no lidmašīnas, mani sazvanīja un izstāstīja situāciju. Gan to, kāpēc bija tur, gan neizpratni par to, kāpēc bija jāierodas uz šo spēli.

Ieminējies par OHL Krievijas un Baltkrievijas spēlētāju diskvalifikācijām. Kā nonācāt pie šāda lēmuma?
Jau no kara pirmajām dienām bija diezgan liels spiediens tieši uz hokeju – sākumā no politiskās vides, tad no žurnālistiem, kam sekoja arī sabiedrības spiediens. Visiem bija skaidrs, ka "Dinamo" nav nekādu iespēju turpināt spēlēt tur. Pat, ja būtu sava nauda, tas nav iespējams. Kā tas tika nokomunicēts – par ātru, par vēlu... Te domas dalīsies.

Arī mēs ar paziņojumiem pirmajās dienās neskrējām visiem pa priekšu. Neesam organizācija, kas uz tā fona taisīs PR. Mums bija nodefinējies nosodījums, bet gribējām to realizēt ar darbiem. Tamdēļ pašā sākumā dzima iniciatīva vērsties pie IIHF ar prasību liegt biedru statusu Krievijai un Baltkrievijai, noņemt no amatiem šo valstu pilsoņus, pārraut visas attiecības ar KHL. Lai mēs neietu vieni, paziņojuma teksta atbalstu meklējām vairākas dienas. Bija astoņas valstis, kas parakstīja – četras no tām elites divīzijas valstis. Tas bija spēcīgs vēstījums. Tas bija iemesls, kāpēc ar savu paziņojumu iznācām tikai tad.

Politiskais spiediens nemazinājās, runāja par izmaiņām sporta likumā. Kas tad tur ir par izmaiņām? Tas ir likums pret Juri [Savicki] un pret hokeju. Pret Rīgas "Dinamo". Pusteikumā pieminēts basketbols, bet tas ir arī viss.

Nu, jā – tāpēc, ka nav neviena cita. Kādreiz Krievijas līgā spēlēja VEF, bet tagad – nebija neviena bez "Dinamo".
Un tas saskan ar to, ka neredzam iespēju, kā tur strādājoši speciālisti varētu strādāt ar mūsu izlasēm. Nepiekasos tik ļoti saturam, kā vairāk faktam, kādā manierē, cik ātri un ar kādu mērķi tas tika darīts. Sporta likumā ir daudz nepilnību un lietu, ko uzlabot. Tad sanākam un kopā nolemjam, ko darīt. Un padomājam, vai likumu atkal mainīsim, ja politiskā situācija mainīsies.

Bet jā, spiediens nesamazinājās. Mums bija trīs valdes sēdes, kurās runājām par Ukrainu. Tur arī runājām, kā palīdzēt bērniem, kas ieradīsies pie mums. Bet viena no tēmām bija – vai liegt šo valstu pilsoņiem dalību OHL? Viedokļi bija dažādi, bija diskusija, bet nosliecāmies, ka to vajag darīt. Stundu vēlāk Izglītības un zinātnes ministrija atsūtīja vēstuli par notiekošo ar aicinājumu aizliegt dalību krievu un baltkrievu spēlētājiem čempionātos. Aicinājuma formātā. Tās pašas rindkopas beigās ministre [Anita Muižniece]: "Informēju, ka valsts budžeta piešķirtie līdzekļi nedrīkst tikt izmantoti, ja šo valstu pilsoņi piedalās spēlēs." Aicinājums, kam seko finansiāls ultimāts, kas to uzliek par pienākumu. Bet – tas bija punkts uz i. Lēmums par pareizo ceļu jau bija pieņemts.

Lēmums nebija viegls. Viens ir sportiskais aspekts, kas ietekmē čempionātu. Jādomā, kā to kompensēt. Otrs – cilvēciskais faktors. Jāpārtrauc līgumi, jāizmaksā kompensācijas, hokejistiem beidzas vīzas un viņiem jāatgriežas atpakaļ, kur viņi riskē ar armiju un došanos karot. Tāpēc komandām devām nedēļu laika, dodot iespēju pieteikt jaunus spēlētājus. Arī juridiskās formalitātes, jo varbūt kāda komanda grib viņus paturēt uz vietas, negrib sūtīt briesmās. Tas ir lēmums, kas mums dienaskārtībā ir katru dienu. Mēs katru gadījumu varam izskatīt atsevišķi, ja tam ir pamats, ja cilvēks ar savām darbībām parāda savu nostāju, kas mums ir saprotama, kuru mēs atbalstām, kas ir pietiekami spēcīga.

Baltkrievijas futbola cilvēki pret Lukašenko runājuši jau iepriekš. Nebija jāgaida 2022. gads. Hokeja aprindās valdījis klusums – vai bailes. Izskatījāt iespēju nevis diskvalificēt visus, bet katru gadījumu izvērtēt atsevišķi? Protams, nepietiek ar to vien, ka "Liepājas" hokejists paziņo, ka ir pret karu, un viss.
Ir bijuši lūgumi un pieprasījumi, kuriem nav bijis pietiekami spēcīga pamata. Kā šis viens heštegs pret karu – vai tas ir pietiekami liels arguments, lai mainītu savu lēmumu? Tajā pat laikā – mēs nedrīkstam viedokli uzspiest. Neesam totalitārs režīms – nebūs tā, ka noliksim priekšā lapu ar konkrētu tekstu un teiksim: lūk, tev tagad jānosoda šie cilvēki. Tad tas zaudēs savu patieso jēgu. Ar klubiem esam runājuši, kas varētu kalpot kā iemesls, kas ļautu pieņemt lēmumu par labu viņiem. Ir veidi.