Māršals: "Domāju, ka katram hokejistam karjerā ir sezona, kuru gribas aizmirst''

Bena Māršala karjerā šī ir otrā sezona, kad maize tiek pelnīta otrpus okeānam, proti, Eiropā. Pēc lieliskas sezonas "Banska Bystrica" komandā Slovākijā, kur Māršals kļuva par līgas rezultatīvāko aizsargu ar 46 (12+34) punktiem un izcīnīja čempiontitulu, amerikānis spēra nākamo soli karjerā, pārceļoties uz KHL, ko pats sauc par otro spēcīgāko līgu pasaulē.

Sezona gan Māršalam, gan Rīgas ''Dinamo'' komandai, neskatoties uz itin daudzsološu sākumu, izvērtusies pagalam neveiksmīga. 51 aizvadītā spēlē amerikānis sakrājis vien 9 (1+8) punktus, tomēr savu vietu sastāvā, atšķirībā no citiem ārzemju kolēģiem Rīgā, spējis nosargāt. Kā ierasts, Māršals sarunai piekrīt nevilcinoties. Intervijā Bens atklāj, ko no ''Dinamo'' pavadītā laika ieguvis visvairāk, kā arī to, ka savulaik Minesotas universitātē izmācījies par skolotāju.

- Runājām arī pēc sezonas otrās spēles. Toreiz Rīgas ''Dinamo'' izcīnīja otro uzvaru pēc kārtas, turklāt atstājot pretiniekus sausā (3:0 pret “Torpedo”). Lietas sezonas gaitā mainījušās pavisam uz otru pusi. Vai kaut kas tobrīd liecināja, ka kaut kas šāds varētu notikt?
Nedomāju, ka kāds tādā brīdī iedomājas, ka sezona varētu iegrozīties šādi. Man noteikti nebija ienācis prātā, ka mēs varētu būt tādā pozīcijā, kādā esam šobrīd, taču tāda ir realitāte. “Dinamo” saskaras ar dažādiem grūtiem izaicinājumiem, bet mums ar to ir jārēķinās.

- Savā karjerā esi bijis arī līdzīgās situācijās?
Domāju, ka katram profesionālam hokejistam kādreiz gadās tāda sezona vai gads, ko gribas aizmirst.

- Lai izcīnītu uzvaras, vajadzīga arī laba atmosfēra komandā, taču šobrīd tādu uzturēt ir grūti. Kas palīdz tādos brīžos?
Jāsaglabā laba attieksme pret darbu. Katru dienu jānāk uz laukumu, pat apzinoties, ka tas ir grūti, tomēr visi apzināmies, ka esam vienā laivā. Jādarbojas ar maksimālu enerģiju katru reizi – neskatoties uz to, kā iet sezona, mums katram ir darbs, kas jāizdara. Uz to mēs visi parakstījāmies gada sākumā, kad ieradāmies šeit. Tas, ka sezona ir tāda, kāda tā ir, nenozīmē, ka drīkst padoties.

- Tev personīgi šis ir pirmais gads KHL, bet otrais Eiropā. Kas ir galvenās mācības vai vērtīgākā pieredze, ko esi guvis pats?
Spēle aizsardzībā. Šogad esmu audzis kā hokejists un visvairāk iemācījies tieši par aizsardzību. KHL sagatavo tevi arī mentāli – lielā ceļošana, dažādas likstas, ar ko nākas saskarties. Ja jāizvelk no šī visa kaut kas pozitīvs, tad varu teikt, ka augu kā hokejists.

- Sezonas sākumā tev tika dota liela loma vairākuma izspēlē, bet tagad arvien vairāk laukumā esi, spēlējot mazākumā.
Jā, šobrīd sanāk daudz spēlēt arī mazākumā, krāt spēles laiku tur. Jau aptuveni pēdējās 20 spēlēs mans darbs ir pierādīt, ka šajā līgā varu spēlēt ilgāk. Daru visu tā labā. Ja tas nozīmē mazāku spēles laiku vairākumā un vairāk koncentrēties uz aizsardzību, tad lai notiek.

- Spilgtākais šīs sezonas mirklis tev noteikti ir 7. decembra spēle Jekaterinburgā [zaudējumā pret “Avtomobilist” ar 4:5 Māršals guva vārtus un atdeva trīs rezultatīvas piespēles – aut. piez.].
Nekad savā dzīvē vienā spēlē nebiju guvis četrus punktus. Tagad man ir viena tāda spēle KHL, tā kā tas noteikti ir spilgts brīdis. Tā bija laba diena.

- Kā noprotams, tavs mērķis ir arī nākamgad spēlēt šajā līmenī.
Jā, domāju, ka tā ir pilnīgi visiem mums. Šī ir otra spēcīgākā līga pasaulē. Pašsaprotami, ka mans mērķis ir palikt šeit vēl ilgāk – protams, būs grūti to izdarīt pēc šādas sezonas.

- Sezonas gaitā “Dinamo” aizsardzības līniju skāra lielas pārmaiņas – bija daudz savainojumu, vairāki jauni spēlētāji pievienojās komandai. Vai kādā brīdī juties nedrošs par savu vietu šeit?
[Garām paiet Bena komandas biedrs Nerijus Ališausks, kurš uzsit amerikānim uz pleca un nosaka: “Māršijs labākais!”, uz ko Bens nosmej.] Tā ir daļa no mūsu darba. Šajā līgā, protams, tavā vietā var spēlēt arī citi. Savainojumi un izmaiņas sastāvā būs vienmēr, bet ar to jārēķinās. Spēlētāji nāk un iet. Tāda ir mūsu profesijas daba.

- KHL ir specifiska līga daudzējādā ziņā, bet īpaši tieši ar garajiem ceļojumiem pa Krieviju. Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par šo sadaļu un vai bijuši arī kādi kuriozi atgadījumi?
[Smaida.] Jā, pāris interesanti stāsti man ir, taču tie lai paliek komandas ģērbtuvei, nevis intervijai.

- Pats tālākais izbrauciens gan vēl tikai priekšā [sezonu “Dinamo” noslēgs ar izbraukumu uz Tālajiem Austrumiem. Tālākais punkts – Vladivostoka no Rīgas ir ap 10 tūkstošiem kilometru attālumā.].
Ceru, ka neviens no mums nesaslims, ņemot vērā Korona vīrusa plosīšanos. Bet būs interesanti.

- Esi spēlējis arī Austrumkrasta hokeja līgā ASV [ECHL]. Nereti dzirdēts spēlētājus stāstām par neskaitāmas stundas garajiem pārbraucieniem ar autobusu. Ko pats vari par to komentēt?
Austrumkrasta līga ir pavisam savādāka [nekā KHL] – tur ceļošana notiek nevis lidmašīnās, bet autobusos. Bija arī 18 stundu gari pārbraucieni, par tiem cenšos aizmirst [smejas]. Tie bija ļoti gari un diezgan skumīgi. Bet arī tas liek augt kā spēlētājam.

- Gan tev, gan arī citiem “Dinamo” ārzemniekiem šosezon nav bijušas problēmas arī pēc šādiem zaudējumiem piestāt pie žurnālistiem uz nelielu sarunu [zviedru aizsargs Kristofers Berjlunds intervijas autoram sniedza itin garu interviju arī pēc 0:7 pret “Avangard”, kurā nezinātājam būtu grūti noteikt, ka tikko aizvadīta sliktākā spēle sezonā].
Es uz to skatos tā - gan tev, gan man ir darbs. Daļa no mana, hokejista darba, ir arī sarunāties ar medijiem, aprunāties par spēli un iepazīstināt publiku ar cilvēkiem, kas šeit [komandā] ir iesaistīti. To mēs esam darījuši kopš koledžu hokeja laikiem. Tā ir daļa no darba, ja gribi pelnīt naudu, spēlējot hokeju.

- Savulaik četras sezonas nospēlēji Minesotas universitātes sastāvā ASV koledžu čempionātā. Ko studēji un kādas ir tavas atmiņas par to laiku?
Pabeidzu studijas, ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā. Bija arī daudz ballīšu, kā jau tipiskiem amerikāņu studentiem [smaida]. Izmācījos par skolotāju, studēju pedagoģiju kā zinātni, nevis kā konkrēta mācību priekšmeta skolotājs. Pēc universitātes beigām gan par to daudz nedomāju, jo sāku profesionāļa karjeru hokejā.

Mācīties un iegūt augstāko izglītību bija manis paša izvēle. Skolotāja profesiju apguvuši arī daudzi manas ģimenes locekļi, tuvākie radinieki. Gribēju, lai man ir kaut kas, kam varētu pieķerties pēc hokejista karjeras beigām, bet ceru, ka tam vēl laiks pienāks.