Mani sauc Ērls, būšu trešais

Ir ierasts, ka konkrētos sporta veidos ir noteiktas rasu proporcijas, proti, basketbolā vai amerikāņu futbolā melnādainie spēlētāji ir nospiedošā vairākumā, arī sprinta skriešanas sacensībās, tāpat ir sporta veidi, kur attiecība visām rasēm ir daudz maz vienāda (futbols), bet ir arī tādi sporta veidi, kuros ieraudzīt melnādainu atlētu ir eksotika. Hokejs ilgus gadus bija viens no tādiem sporta veidiem.

Lai gan pirmais melnādainais hokejists Nacionālajā hokeja līgā (NHL) spēlēja jau 50-to gadu beigās, līdz pat mūsdienām afro -amerikāņi/-kanādieši/-u.c. nav izplatīta parādība. Neskatoties uz to, ka NHL vēsturē ir iegājuši vairāk hokejisti, kuriem saknes ir meklējamas Āfrikā (Grants Fūrs, Džeroms Iginla), lielākoties šie hokejisti nespēlēja pirmās lomas savās komandās un tika ņemti kā konkrētu lomu izpildītāji – rezerves vārtsargi, "policisti" utt. Vienīgi pēdējos gados NHL ir sākuši aktīvāk draftos izvēlēties melnādainos hokejistus, ļauj tiem spēlēt "pirmās vijoles" un var teikt, ka "ledus ir izkustējies". Aizvadītajā sezonā NHL spēlēja 29 melnādainie spēlētāji, bet NHL vēsturē kopumā tādi ir bijuši 70.

Taču tas viss ir par NHL, kas dotajā gadījumā ir tikai ievads, jo šobrīd ir jārunā par Robiju Ērlu un KHL, jo šajā zemeslodes pusē, tomēr, melnādainie hokejisti nav bijuši pārāk bieži viesi. Protams, tepat, pāri Baltijas jūrai, ir Zviedrijas hokeja skola, kura ir izaudzinājusi Džoniju Oduju, brāļus Ovujas, taču jāsaka, ka tā ir cita hokeja pasaules daļa.

Krievijas hokeja čempionātā (Superlīgā, KHL) tautu un rasu "kokteilis" ir arī bijis visai interesants, jo līgā ir spēlējuši gan korejiešu izcelsmes hokejisti, gan indiāņi, nemaz nerunājot par vietējo tautu pārstāvjiem utt., taču afro-kanādieši līgā ir bijuši tikai divi un abi – vārtsargi. Freds Bretveits un Rejs Emerijs. Ja otrajam KHL "ceļojums" bija tikai vienas sezonas (visai notikumiem bagātas sezonas Mitišču "Atlant" rindās) "sagatavošanās" priekš atgriešanās NHL, tad pirmais Krievijā, vēl Superlīgas laikos, pavadīja divarpus sezonas (Kazaņas "AK Bars", Omskas "Avangard"), turklāt atgriezās RSL arī pēc pusotras sezonas AHL.

Ar ko viņi palika atmiņā hokeja līdzjutējiem? Rejs Emerijs, kurš aizvadīja labu sezonu "Atlant" rindās, atmiņā vairāk paliks ar savu skandālista slavu, jo viņš ne tikai pameta komandu, kad nebija apmierināts ar līguma izpildi, bet arī mača laikā izvicināja dūres ar komandas apkalpojošo personālu. Savukārt Freds Bretveits sevi vairāk parādīja ar spēli, jo 2005./2006. gada sezonā izcīnīja Krievijas Superlīgas čempionu titulu, kā arī kļuva par līgas labāko vārtsargu. Līdz ar to var teikt, ka "pamatus" nākošajiem melnādainajiem hokejistiem viņi ir ielikuši nesliktus.

Atgriežoties pie nu jau mūsu pašu Robija Ērla un prognozēm par viņa sniegumu (t.i., vai tiks turpināts labi iesāktais), tad jāsaka, ka situācija šajā gadījumā ir mazliet savādāka, jo, pirmkārt, viņš ir uzbrucējs, otrkārt – viņa pieredze NHL ir krietni mazāka, nekā iepriekšminētie vārtsargi iespēja savās labākajās sezonās. Pievēršoties viņa spēles stilam, tad Rīgas komandas vadība turpina to pašu, ko iepriekšējās sezonās – izvēlas kanādiešus, kuri nav tipiskie Kanādas hokeja spēlētāji. Ērls var spēlēt abās malās, ir ātrs, viņam nesagādā problēmas spēlēt kombinacionālo hokeju, kā arī viņš nevairās no spēles aizsardzībā, bet... kā jau ierasts "Dinamo" gadījumā, spēka spēle nav viņa stiprā puse. Līdz ar to, īsumā raksturojot spēlētāju – ātrs "enerģijas maiņas" spēlētājs ar tendenci spēlēt un veidot kombinācijas uzbrukumā.

Vai Ērls kļūs par publikas mīluli un "skatītāju magnētu"? To rādīs sezona, taču pašam hokejistam būs jāpacenšas, lai viņš paliktu līdzjutēju atmiņā ne tikai ar savu izskatu.