Jučers: ''Lieliskās attiecības ar Holtu ļoti palīdz''

Pirmais būs klasisks jautājums – kā nonāci līdz hokejam?
Bērnībā spēlēju volejbolu. Liepājā atvērās jaunā halle, un brālis pievērsās hokejam. Es sākumā neparko nevēlējos, bet, braukājot līdzi un skatoties, pašam arvien vairāk iepatikās. Sāku diezgan vēlu – kādos 12 gados. Pirmo gadu nospēlēju Liepājā, pēc tam aizbraucu uz Rīgu, spēlēju ''Aisbergā''. Pēc diviem gadiem komanda pajuka, sezonu pavadīju Jelgavā, un tad sekoja brauciens uz Zviedriju, jo vienkārši nebija, kur spēlēt.

Un kā izvēlējies vārtsarga pozīciju?
Sākumā spēlēju laukumā, bet komandā bija maz spēlētāju un kādam bija jādodas arī vārtos. Nedaudz arī tēvs pabīdīja, atkal bija nē un nē, bet vienu reizi iestājos, lieta aizgāja. Sākumā jau tikai trenējāmies, kad sākās spēles, protams, no visiem dabūjām iekšā, bet, manuprāt, tas bija noderīgi.

Kā raksturotu posmu Zviedrijā?
Noderīga pieredze. Nebūtu aizbraucis, nebūtu, kur spēlēt. Pirmās divas sezonas pavadīju junioru komandā, kas spēlēja tikai trešajā līgā. Tā bija maza pilsētiņa, bija gan U-18, gan U-20 komandas, bet abās spēlēja praktiski vieni un tie paši hokejisti, bija tikai minimālas izmaiņas. Man pavērās ļoti laba situācija – spēlēju abās un sezonā bija ap 60 spēlēm. Pirmo sezonu spēlēju tikai junioros, vēlāk izdevās tikt līdz pieaugušo komandai, kur gan galvenokārt sildīju beņķi. Komanda apmaksāja dzīvošanu, ekipējumu un visas sadzīves lietas, bet uz rokas nekas nepalika.

Kāda ir tava līdzšinējā saskarsme ar traumām?
[Pārspļauj pār kreiso plecu un piesit pie galda] Pagaidām viss ir normāli, tikai nelielas mikrotraumas.

Uz pasaules čempionātu Slovākijā izdevās aizbraukt tikai Edgara Lūsiņa savainojuma dēļ...
Paveicās. Vienam nelaime, otram veiksme. Apstākļu sakritība, viss mainījās strauji. Prieks, ka beidzot kaut kas notiek, citādi visu laiku sēdi Liepājā, trenējies, trenējies, bet uz priekšu netiec. Aizbraucu, apostīju gaisu, redzēju, kā viss notiek. Līmenis ir pavisam cits, nekā esmu pieradis spēlēt, jo man aiz muguras viena nopietna sezona Baltkrievijā. Arī Rīgā viss ir vēl ātrāk, spēcīgāk.

Čempionāts izlasei neizvērtās pārāk labs...
Iegrieza zaudētā spēle pret Dāniju noslēdzošajā apakšgrupas spēlē. Spēlējām līdzīgi, bet neizmantojām iespējas. Nebija tā, ka zaudējām bez variantiem. Nākamajā dienā bija jāspēlē pret slovēņiem, bija psiholoģiskais pagrimums. Pieredzējušie spēlētāji uztaisīja sapulci, izrunājām, ka tā nedrīkst, jādara viss, lai paliktu A divīzijā. Izdevās.

Tagad karjerā sācies jauns posms – Rīgas ''Dinamo''. Noslēdzi divu gadu un divu virzienu līgumu. Noteikti arī finansiālajā ziņā esi ieguvējs?
Esmu apmierināts ar līgumu. Nonākot atpakaļ Liepājā, saņemšu vairāk nekā iepriekš. Nav iemesla sūdzēties.

Kā tu salīdzinātu Rīgu ar Liepāju?
Vienkārši sakot, šeit viss notiek nopietnāk. Protams, nav tā, ka Liepājā ir nenopietni, ''Dinamo'' ir pārākā pakāpē, katru treniņu ir jācīnās. Liepājā pamosties, izkāpis ar kreiso kāju no gultas, aizej notrenējies un brauc mājās. Rīgā tā nevar – treniņā neķer vienu, otru ripu, uzreiz klāt [Sergejs] Naumovs un prasa: ''Kas par lietu, vecīt?'' Baltkrievijā daudz metienu, šeit mazāk, bet katrs var būt iekšā. Tur šķēlieni no zilās līnijas, kur tu visu redzi, pret KHL komandām neredzi praktiski neko.

Arī spēlētāju līmenis treniņos ir krasi atšķirīgs, salīdzinot ar Liepāju?
Daudz spēcīgāki un ātrāki metieni. Saspēles ir ātrākas. Liepājā vari pastāvēt, pagaidīt, tagad ātrāk jākustas. Protams, ar laiku pielāgojies līmenim, bet sākumā bija grūti.

Ir dzirdēts par pamatīgām slodzēm treniņos.
Ir, protams, bet vairs nav tik traki. Čaļiem viss šobrīd ir jauns, jo jāpārorientējas – no Juliusa Šuplera uz Pekas Rautakalio stilu. Viņi paši saka, ka viss ir pilnīgi citādāk. Sapratīsim, ko Peka grib, un tad jau viss aizies. Arī viņš ļauj improvizēt – treniņos viss jādara pēc viņa prāta, bet spēļu laikā uzbrukumā ir atļauts improvizēt.

Vārtsargu trenera esamība noteikti ir ļoti noderīga?
Jā, tas dod ļoti daudz. Liepājā vārtsargu trenera nebija, vienkārši stāvēji un ķēri ripas, bet šeit tas jādara pareizi. Pirmajā gadā gan Mihails Vasiļonoks vēl nāca uz ledus, pamācīja, vēlāk visu darīja galvenais treneris, arī vadīja sausos treniņus. Arī Zviedrijā nebija vārtsargu trenera, tur bija grūtības atrast pat galveno.

Līmeņa atšķirības? Tavuprāt, vari spēlēt KHL?
Domāju, ka jā. Jācenšas, jāstrādā. Katru dienu, katru spēli kaut kas var mainīties. Laiks rādīs.

Kuram aizsargu pārim esot laukumā, jūties visdrošāk?
Nevaru nevienu izcelt. Reizēm spēlē pat nepamani, kurš tobrīd ir laukumā.

Šobrīd ap vārtsargu līniju tiek celta trauksme, arī Kriss Holts nav bijis pārliecinošs.
Jā, bet galvenais ir būt gataviem 9. septembrī. ''Dinamo'' vēsturē jau ir bijuši gadījumi, kad tiek uzvarētas teju visas pārbaudes spēles, bet sezonas sākums… Šobrīd rit treniņu process, top formai jābūt uz pirmo regulārās sezonas spēli.

Tavuprāt, esi spējīgs spēlēt šādā līmenī. Kā uztver baumas par vēl viena vārtsarga-leģionāra piesaisti, kas ik pa laikam parādās?
Jā, arī esmu dzirdējis. Tomēr domāju, ka varu spēlēt un darīt to labi. Ja Holts ir stabils pirmais numurs, otrajam sanāks krietni mazāk spēļu. Domāju, savas 10 varētu aizvadīt attiecīgajā līmenī. Šajā situācijā, kad tas ir pirmais gads līgā, tas mani apmierinātu. Jācenšas katrā spēlē sevi parādīt no labākās puses.

Kādas ir tavas attiecības ar Holtu?
Ļoti labas, draudzīgas. Cenšamies viens otram palīdzēt, un no savas pieredzes varu pateikt, ka tas ļoti palīdz. Nav tā kā Zviedrijā – otrs vārtsargs ar tevi nerunā, visu laiku skatās šķībi un gaida kļūdas. Ar Krisu daudz ko darām kopā, treniņnometnē Valmierā divatā gājām trenēties, iesildīties, veicām vingrinājumus ar bumbiņu. Ļoti forši.

Un kolektīvā kopumā?
Visi ir draudzīgi. Principā lielākā daļa jau pazīstama no izlases. Loģiski, ka ārzemnieki nedaudz turas savrup, taču tas ir tikai normāli un nav tik izteikti. Piemēram, zviedri [Bjerns Melīns un Fredriks Varjs] var parunāt savā valodā.

Ievēroju, ka Holtam ir cita ķivere, bet tev pagaidām – tikai balta.
Kriss nevarēja sagaidīt savu, tāpēc aizņēmās no Sergeja. Mana ir tapšanas procesā. Virsū būs Latvijas karogi, komandas simbolika, uz zoda numurs. Vismaz tā es izstāstīju, nezinu, vai mākslinieks nebūs ieviesis kādas korekcijas. [Smejas]

Ķivere ir viens no nozīmīgākajiem vārtsarga atribūtiem...
Nav patīkami dabūt ar ripu pa galvu. Nodžinkst, kādu laiku sāp galva, bet ar laiku pāriet. Spēles laikā koncentrējies un tas vienkārši piemirstas, nav tik traki.

Pēc pirmās spēles LDz kausā Peka teica, ka ''Arēnā Rīga'' esot daudz, daudz grūtāk nekā saunā.
Jā, pirmajā treniņā bija karsts, bet tagad esmu pieradis. Piņķos ir vēsāks, bet Somijā bija pat auksts. Bet tas droši vien tāpēc, ka mazāka halle.

Aiz muguras lielākā daļa pārbaudes spēļu. Ir kļūdas, kuras apzinies un centies labot?
Protams. Pēc zaudētiem vārtiem vai citām situācijām saprotu, izrunājam ar Sergeju. Nav mums tādas video vērošanas kā spēlētājiem, bet tāpat visu redzi pats. Reizēm tiek filmēti arī treniņi, dažādi vingrinājumi, pēc tam analizējam. Ļoti daudz runājam, kas ir ļoti labi, vārtsargu trenera klātesamība ir neatsverama.

KHL sagaida diezgan tāli pārlidojumi...
Septiņi tūkstoši lidmašīnā vai tūkstotis, pusotrs autobusā, manuprāt, ir līdzvērtīgi. Jo 18 stundas dienā braukt autobusā nav patīkami. Tiesa, nav gan laika zonu. Tomēr, cik esmu dzirdējis, apstākļi ir labi, lai gan nedaudz baida ziemas. Redzēsim, kā būs. Pie labiem apstākļiem Baltkrievijā neesmu pieradis – viesnīcas, ēdināšana… [Smejas]

Kurš no līdz šim ''Dinamo'' spēlējušajiem vārtsargiem tev patika vislabāk?
Mikaels Telkvists. Ļoti mierīgs, nosvērts. Noteikti palīdz pieredze – kabatā olimpiskais zelts, aiz muguras NHL.

Tavuprāt, vari aizspēlēties līdz NHL?
Nezinu… Ikdienā cenšos par to nedomāt, bet viss var ļoti strauji mainīties. Kā Liepājā – pirmās divas sezonas tikai trenējies, tad viss apgriežas kājām gaisā, tiec pie spēlēšanas, viss iet no rokas, ripas ķeras. Tad ir sajūta, ka vari sasniegt ļoti daudz ko. Labi jāspēlē, jo šī nav līga, kur vari plēsties uz pusēm un neviens to neredzēs. Ir iespējas, pat ja esi daudz vecāks par mani. Tas pats Tims Tomass – daudz spēlēja Eiropā, beigās tika tur, kur gribēja un tagad ieguva Stenlija kausu. Nav tikai, bet lielākoties viss atkarīgs no tevis. Protams, arī no treneriem. Jo, piemēram, Šuplers neuzticējās jauniem, nepieredzējušiem vārtsargiem.

Pastāsti, ar ko vārtsargs Māris Jučers nodarbojas ārpus hokeja. Daudzi hokejisti iemīļojuši golfu, varbūt aizraujies ar to?
Golfu vēl neesmu spēlējis, bet gan jau pamēģināšu. Tagad gan sanāk tikai vasarā, bet patīk kopā ar draugiem pludmalē uzspēlēt volejbolu. Interesē arī mašīnas, pat ļoti.

Ar kādu auto tad pārvietojies?
BMW. [Smiekli]. Bet stereotipiem es neticu, viss atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Esmu mierīgs, uznāk gan reizes, kad gribas patrakot, bet ļoti, ļoti reti.

Vārtsargam jau kopumā jābūt miera mikai.
Jā, nevari pēc vārtiem lauzt nūjas vai sabrukt psiholoģiski. Ir, protams, vārtsargi, kas ārpus laukuma ir aktīvāki, bet tā robežās jābūt nosvērtam.

Atgriežoties pie stereotipiem, runā, ka hokeja vārtsargi ir ''citādāki''…
[Veselīgi smiekli] Mums pat Liepājā treneris teica: hokeja vārtsargs – tas ir pavisam cits sporta veids. Manuprāt, viss atkal slēpjas psiholoģijā – tev jābūt mierīgam, bet spēlētājs tāds nedrīkst būt, viņam jālien, jācīnās. Vārtsargam jākoncentrējas tikai uz ripu, nav kontakta spēles.

Pavēroju treniņus, beigās redzēju, ka metāt bullīšus. Kā veicas ar šo elementu?
Slikti. [Smejas] Somijā bija pieci metieni un trīs – iekšā. Ir grūti, bet jāstrādā un gan jau būs labāk. Protams, ir padomi no malas. Kā tu ielaid, Naumovs uzbļauj, ko izdarīju nepareizi. Ja stāvi, kā vajag stāvēt, tad nemaz nav tik grūti. Ir jāpiedomā, bet spēles beigās traucē nogurums. Jāatstrādā tiktāl, lai nebūtu jādomā un viss notiktu automātiski.

Droši vien treniņos uzspēlējat uz derībām?
Gadās. Uz kūleņiem, kolām, kaut ko interesantu.

Pret Aleksandru Ņiživiju riskē spēlēt?
[Smejas] Viņam ir pāris finti, ja zini, ko darīs, tad nemaz nav tik grūti. Tomēr vienalga ir sarežģīti – viņš jau redz, ka neuzķeries, uzreiz maina lēmumu. Šobrīd viņam neiet, bet jācer, ka vajadzīgajā brīdī nepievils.

Ja izvēle būtu tavās rokās, kurus trīs spēlētājus tu izvēlētos pēcspēles metienu sērijai?
Saša, protams. Manuprāt, arī Roberts Bukarts ļoti labi met, kaut gan viņam vēl trūkst pieredzes. Trešais? Mārtiņš Karsums vai Jānis Sprukts. Jā, viņi nav paši tehniskākie, bet var precīzi iemest.

Pirms sezonas tika runāts, ka KHL varētu pāriet uz Somijas izmēru laukumiem, tomēr lēmumu atcēla. Kādi laukumi tev pie sirds iet vislabāk?
Nezinu, manuprāt, tas vairāk atšķirību ievieš spēlētājiem. Tiesa, metienu skaits arī var būt dažāds. Neciešu spēles, kad jāstāv pusstundu aukstam, tad dabūjam mazākumu un mani nobombardē. Iespējams, nepietiek pieredzes.

Rīgā norisinājās Sergeja Žoltoka piemiņas turnīrs U-20 izlasēm. Mačā pret Baltkrieviju rokas sanāca izvicināt Kristeram Gudļevskim, kurš tika noraidīts līdz spēles beigām. Pašam ir gadījies iesaistīties asumos?
Tā, ka mani nodzen nost, nekad nav bijis. Pēc dabas vienmēr esmu bijis mierīgs. Protams, ir reizes, kad uzsit pa rokām un rodas emocijas, bet lielākoties galā tiek aizsargi. Nav tā, ka sāpētu, ja uzsit pa cimdu, – tas vairāk ir princips, ka tā nedrīkst darīt.