Jekimovs: "Somijas čempionāts - viennozīmīgi Eiropas pieciniekā"

Pēc tavām domām, kā aizvadījām pasaules čempionātu - nospēlējām savā līmenī vai tomēr neizmantojām visu potenciālu?
Kā visi redzēja, tad sākums bija dramatisks un uzreiz sākās runas par to, ka kritīsim ārā no elites. Manuprāt, lieliski parādījām, ka čempionāts rit no pirmās līdz pēdējai dienai un visu laiku ir jācīnās. Ar katru dienu spēlējām arvien labāk un bija labāks rezultāts, pārliecību iedeva mačs pret Slovākiju, kurā nospēlējām kā komanda, arī Kristers Gudļevskis pavilka. Ja jau no sākuma būtu spēlējuši tikpat labi kā noslēgumā, tad varētu sanākt vēl labāk.

Rodas jautājums: kāpēc tad nespēlējām no čempionāta pirmās dienas?
Bijām jauna komanda - daudzi spēlētāji, ieskaitot mani, kuriem nav tādas pieredzes. Sākums bija piepildīts ar stresu, bet, kad mums sakārtoja galvas un taktisko zīmējumu un sākām spēlēt vienkārši un izpildīt uzdevumu, tad spēle aizgāja. Tāpat labi nospēlēja vārtsargi, kas turnīros nozīmē ļoti daudz.

Kā izpaužas galvas sakārtošana?
Hokejs nav tikai fiziska spēle - katram spēlētājam viss sākas no galvas. Ja galvā nav miera, tad arī sākas problēmas. Pareizajā laikā nostrādāja treneri, kuri parunāja un visu sakārtoja. Tādā situācijā būt ir sarežģīti - sanāk, ka nav, kur atkāpties, visi tilti aiz muguras bija nodedzināti. Varējām iet tikai uz priekšu un pierādīt, ka varam.

Šogad guvi pirmos vārtus pasaules čempionātā, turklāt pret mājinieci Somiju - valsti, kurā pavadītas pēdējās četras sezonas.
Sanāca, ka vārtus iemetu draugam. Pēc spēles par to pasmējāmies un viņš teica, ka man tā nevajadzēja darīt. Mačs sanāca saraustīts: pirmajā maiņā izgāju uz 15 sekundēm, pēc tam divas trešdaļas nespēlēju - mani izņēma no sastāva. Trešajā ielika uz pāris maiņām, un izveidojām situāciju - labi nospēlējām iemetienā, kura izspēli atceros kopš 15 gadu vecuma, kad treneris bija Oļegs Znaroks. Gints Meija labi apspēlēja pretinieku un iedeva piespēli, bet es iemetu.

Daudz improvizējat ar sen iespēlētām kombinācijām?
Protams, maiņa var sarunāt, jo ir vairāki varianti, ko var darīt iemetienā. Pret Somiju izmantotā saspēle ir viena no visbiežāk piekoptajām kombinācijām - gan izlasē, gan arī Rīgas "Dinamo" izpildījumā. Džekiem, kas ir spēlējuši pie Znaroka, tas galvā ir palicis.

Roberts Jekimovs šogad guva pirmos vārtus pasaules čempionātā, iemetot Somijai - valstij, kurā aizvadītas pēdējās četras sezonas. Tūdaļ sekos piektā - Tamperes "Ilves" sastāvā.
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64.

Cik grūti ir spēlēt, ja tiec nosēdināts malā uz divām trešdaļām?
Grūti ir tieši fiziski - esi iesildījies, izej uz pirmo maiņu un ieej spēlē, un tad pasaka, ka viss. Sēdi 40 minūtes un atdziesti, un pēc tam ir ļoti grūti atkal ieiet spēlē. Taču viss ir trenera rokās - viņš redz konkrēto situāciju un pieņem lēmumu, varbūt saredz kļūdu. Es tikmēr varu dusmoties un varu nedusmoties, bet tas nav viegli.

Kā minēji, lūzuma punkts bija uzvara pret Slovākiju. Lauris Dārziņš tovakar guva trīs vārtus. Ko vari teikt par viņu kā kapteini?
Lauris sevi parādīja ļoti labi, bija vilcējs laukumā un aizvadīja veiksmīgu čempionātu, vilkdams komandu uz priekšu. Tāpat viņš labi darbojās arī ārpus laukuma: kapteinim jābūt galvenajam ne tikai uz ledus, bet arī ģērbtuvēs.

Muļķīgi salīdzināt, tomēr biji arī olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kur Latvijas kapteinis bija Sandis Ozoliņš.
Ozoliņš ir cilvēks ar lielo burtu, un Laurim vēl daudz jāaug līdz tādam līmenim. Protams, katrs spēlētājs ir atšķirīgs un individuāls - kāds vairāk bļaustās, kāds vairāk uzkurina. Runājot par Sandi un olimpisko kvalifikāciju, viņš deva ļoti daudz kā laukumā, tā ārpus tā.

Kurš tad bļaustās vairāk - Ozoliņš vai Dārziņš?
Viņi abi visu prot panākt ar mierīgām metodēm.

Kā komandā bija ar mikroklimatu - cits citu pavilkāt uz zoba?
Kā jau visās komandās un izlasēs, viss notika, skatoties pēc situācijas un garastāvokļa. Ir spēles un zaudējumi, pēc kurām neviens nerunā, visi pārdzīvo un ieiet sevī. Bet pēc uzvarēta mača visiem ir labs garastāvoklis, līdz ar to ir arī joki.

Vēl no pagājušā čempionāta līdzi vilkās sausā sērija. Ko tu - uzbrucējs - par to vari teikt?
Ir neveiksmju sērijas, kad ripa neiet vārtos un kuru laikā uzreiz parādās spiediens. Jānomierinās, jāaizmirst un jānospēlē aukstasinīgāk. Spiediens bieži ir pat neapzināts - šķiet, ka viss ir kārtībā, bet kaut kas tomēr slēpjas. Sāc prātot par to, kāpēc ripa neiet vārtos, kaut tai tur bija jālido, un arī tas ietekmē sniegumu.

Izstāsti par emocijām pēc uzvaras olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.
Uzvarēt bija ļoti patīkami, īpaši tādēļ, ka mači izvērtās saspringti un interesanti, turklāt viss notika mājās pilnu tribīņu priekšā. Panākumu uzskatu par svarīgu momentu karjerā - emocijas un atmiņas vienmēr saglabāsies. Tagad ir jāgatavojas, jo visi spēlētāji cer aizbraukt uz Sočiem, uz olimpiskajām spēlēm.

Pastāsti cilvēkiem, cik ilgi atzīmēji panākumu?
Uzreiz kravāju koferus, un deviņas stundas pēc mača - piecos no rīta - lidoju uz Somiju, jo klubā bija spēles.

Pretinieki gadu gaitā ir pārliecinājušies, ka Roberts Jekimovs ceļu negriež nevienam. Arī Francijas izlasei ne. Epizode no 2013. gada čempionāta.
Foto: AFP/Scanpix.

Kas ir tas faktors, kas liek steigties palīgā izlasei?
Pārstāvēt savu valsti - tas ir gods! Ja esi uzaicināts un esi vesels, un fiziski gatavs palīdzēt, tad ir jādodas palīgā. Protams, spēlēšana valstsvienībā bija bērnības sapnis. Gribu palīdzēt pēc iespējas vairāk, lai izdotos sasniegt mērķus.

Tomēr ir reizes, kad hokejisti atsaka.
Cilvēkiem ir jāsaprot, ka hokejisti nav roboti. Ja spēlētājs nav gatavs par visiem simt procentiem, ja viņam ir mikrotraumas, kas mēdz ļoti traucēt, ja viņš komandai nevar palīdzēt, tad braukt tikai tāpēc, lai dabūtu vēl lielāku traumu un pēcāk izlaistu sešus mēnešus... Brauc visi, kuri ir gatavi un grib spēlēt. Neesmu dzirdējis un redzējis, ka kāds nebrauc vienkārši tāpat, izdomā iemeslus un sāk tēlot. Tā nav bijis.

Nule Stenlija kausā bija hokejisti, kuri spēlēja ar biedējošiem savainojumiem. Kā skaties uz to?
Atceros, kā man seju šuva bez anestēzijas. Adrenalīns spēles laikā ir tik liels, ka sāpes vari nejust. Pirms olimpiskajām spēlēm pārbaudes spēlē pret Dāniju ar ripu trāpīja pa potīti. Aizgāju uz maiņu, vēlāk atkal devos laukumā, bet sapratu, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Uztaisījām rentgenu un atklājām lauztu potīti. Brīžiem tā esi iekšā spēlē, ka vēlies palīdzēt jebkurā situācijā un nemaz nenojaut, cik nopietns ir savainojums. Varbūt pie tā ir pierasts kopš bērnības. Bieži vien skatītājs no malas nemaz nepamana situāciju, viņam šķiet, ka sitiens nav tik traks, taču tie lielākajā daļā gadījumu ir paši bīstamākie. Kaut kur ripa neveiksmīgi trāpa, uz brīdi parādās dusmas un nospēlē situāciju līdz galam. Pagājušogad Somijā izsita plecu. Pabeidzu maiņu, nogāju malā, un viss bija kārtībā. Tad ņēmu nūju, bet plecs nokrita. Tajā mirklī saproti, ka nevarēsi pabeigt spēli, bet bieži mēģini līdz pēdējam, jo domā, ka nekas traks nav noticis.

Ko vari pastāstīt par sadzīvi Somijā? Atceros lasījis NHL uzbrucēja Kaila Turisa piedzīvoto lokauta laikā: viņš par redzēto bija šokēts.
Pazīstu viņu - Raumā U-18 laikā spēlējām viens pret otru, tagad vairākas reizes satikāmies un aprunājāmies. Pirmkārt, viņš spēlēja Oulu - pilsētā, kas atrodas vistālāk ziemeļos un kur ziemā gaišs ir tikai divas stundas. Droši vien tas bija nepierasti. Kopumā Somija ir ļoti sakārtota, reizēm šķiet, ka ir garlaicīgi - tieši tik sakārtots ir viss. Ar sadzīvi esmu apmierināts - vienmēr ir, ko darīt, vienmēr ir, kur aiziet. Pēc treniņa ar džekiem savācamies kādā coffee house, parunājamies un paspēlējam spēles. Sezonas laikā daudz jāatpūšas, bieži ir periodi, kad esi tik saguris, ka vienīgais, ko dari - aizbrauc uz dzīvokli, iekrīti gulta un noguli dažas stundas, pēc tam pagatavo vakariņas vai aizej uz restorānu, un atpakaļ gulēt. Citreiz brīvdienā labākajā gadījumā aizej uz pilsētu padzert kafiju. Turpinot par Turisu, Oulu ir vienīgā komanda, kurai biežāk jālido. Mums pārsvarā visi braucieni ir divas stundas ilgi. No rīta visi dodas uz halli, aizvada vieglu treniņu, tad turpat paēd komandas restorānā, sakāpj autobusā un dodas uz maču. Pēc spēles dodamies atpakaļ.

Izklausās, ka doties māju virzienā negrasies.
Tagad man ir jauns līgums uz divām sezonām ar dažādiem maniem punktiem. Ir jauns klubs, kuram vēlos palīdzēt un kurā ir visas iespējas augt kā spēlētājam. Tampere ir laba pilsēta - ja ne pati labākā, tad otrā aiz Helsinkiem; cilvēki par to vēl strīdas. Bija vēl vairāki piedāvājumi, tomēr "Ilves" variants šķita vispiemērotākais. Turklāt Somijas līga ir ļoti laba tieši jaunajiem spēlētājiem - var augt un augt un gūt pieredzi. Viss ir atkarīgs no manis paša, no tā, kā izmantošu dotās iespējas. Protams, neiztikt arī bez veiksmes. Gatavošos un centīšos palīdzēt klubam.

Aizvadītā sezona Lapēnrantas "SaiPa" izdevās solīda. Kāpēc neturpinājāt sadarbību?
Līgums tika piedāvāts, taču izšķīros par labu pārejai uz "Ilves". Kopumā sezona izdevās veiksmīga, lai gan vienmēr var vēlēties vēl labāku. Spēlēju vairākumā, spēlēju izšķirošajos brīžos un guvu vērtīgu pieredzi. Treneru lēmuma dēļ gan izlaidu pēdējos divus sezonas mačus. Iemeslus nezinu. Varbūt treneris redzēja, ka esmu saguris. Varbūt bija personiski iemesli. Varbūt otrajam trenerim šķita, ka neesmu piemērots izšķirošajām spēlēm.

Tas nospēlēja lomu komandas pamešanā?
Daudz faktori nospēlēja lomu, bet tas nebija galvenais.

Mūžsenais jautājums: kurā vietā Eiropā ierindotu Somijas līgu?
Grūti spriest. Ir daudz faktoru, kas to nosaka: nauda, sadzīve, hokeja līmenis. Nesākšu saukt, kura ir pirmā, otrā trešā, jo neesmu spēlējis KHL, neesmu spēlējis Šveicē... Somija viennozīmīgi ir pieciniekā.

Somijas īpatnība ir mazie laukumi - starp Eiropas un NHL izmēriem.
Somijā ir gan lielie, gan mazie laukumi. "SaiPa" rindās visu sezonu spēlēju uz mazā laukuma. Pierodi, un tev ir viegli, bet pretiniekiem ļoti nepatika. Uz mazā laukuma spēle ir citāda - ātrāka, mazāk laika domāt, vairāk kontakta cīņu. Uz lielajiem laukumiem, ja esi ātrs, vari aizskriet, bet mazajos tas nesanāks.

Kurš ir tas aizsargs, ar kuru laukumā nevēlētos sastapties?
Izejot laukumā, pretiniekus nešķiro. Spēlējot labajā malā, no NHL negribētos satikties ar Niklasu Kronvalu. Kasparam Saulietim pagājušajā pasaules čempionātā nepaveicās. Kā mēdz teikt, tad "izslēdz hallē gaismu". Nedod Dievs tādā hokejistā trāpīt un to izjust. Ja spēlē pret Kronvalu, tad uz apmales pusi griezties nedrīkst, jo tur ir aklā zona, vienmēr jātur galva augšā. Ir vairāki nerakstīti likumi. Kronvals sit tikai tad, kad redz ideālu situāciju, un tāpēc viņam vienmēr sanāk.