Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:875, Did:0, useCase: 3

Gipters: "Nejutu, ka treneris pret mums izturētos kā pret cilvēkiem"

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

Gipters: "Nejutu, ka treneris pret mums izturētos kā pret cilvēkiem"
Mārtiņš Gipters
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

25 gadus vecais aizsargs Mārtiņš Gipters pagājušo sezonu sāka Kazahstānā, pēcāk pārcēlās uz Anglijas čempionātu, bet noslēgumā nonāca Latvijas valstsvienības treneru redzeslokā. Atgriezies Liepājā, kur kopā ar jaunizveidoto komandu gatavojas Latvijas čempionāta startam, Gipters intervijā portālam Sportacentrs.com dalījās pieredzē par piedzīvoto Atirau "Beibarys" komandā. "Augusta sākumā tikāmies pārbaudes spēlē, cīnījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Ar treneri tikai sasveicinājos, bet latviešus pabrīdināju, ar ko rēķināties," teica spēlētājs.

Esi viens no spēlētājiem, kam jau kabatā līgums ar jauno Liepājas komandu. Kā nāca piedāvājums un kādu apsvērumu vadīts atgriezies Latvijā?
Ārzemēs nekas sakarīgs – tāds piedāvājums, ka gribētos braukt – nebija parādījies, tāpēc sazinājos ar treneri Igoru Ļebedevu. Parunājām, viņš nāca pretī, kaut kā vienojāmies. Kā jau Latvijā, nosacījumi nebija paši pievilcīgākie, tomēr labāk izvēlējos palikt šeit un, piemēram, studēt, arī ģimenei labāk, jo nekur nav jābraukā. Iepriekš biju runājis ar "Kurbadu", taču Liepājā starp Latvijas čempionāta komandām apstākļi ir vislabākie. Tur pavadīju divus gadus, ļoti patika halle, ģērbtuves. Viss pieejams, atliek tikai trenēties.

Ko studē vai studēsi?
Domāju, ka tagad ir jāiegūst trenera C kategorija, kas ļauj oficiāli trenēt bērnus un jauniešus. Šogad gribētu to paveikt, lai nākotnē varētu pamācīties kaut ko nopietnāku, bet tas paliek kā rezerves variants katram gadījumam.

Kāds "Liepājai" ir treniņu grafiks?
Trenējamies divreiz dienā. Vispirms ir sausais Olimpiskajā centrā, stadionā vai zālē, bet vakarā pusotru stundu pavadām uz ledus.

Uz Latvijas fona cik konkurētspējīgs ir šobrīd nokomplektētais sastāvs?
Grūti spriest. Domāju, ka ir diezgan labs sastāvs: jauni čaļi, kuri ir centīgi un strādā. Mēģināsim spēlēt ātru hokeju.

Pavasarī Latvijas izlases rindās pirms pasaules čempionāta piedalījies piecās pārbaudes spēlēs. Izdevās parādīt to, ko biji iecerējis?
Sākumā uzaicināja uz koptreniņiem pie Rīgas "Dinamo" treneriem, bet pēc tam – arī uz Ozolniekiem. Ļoti negaidīti. Tas bija pārsteigums, jo iepriekšējos gados bija klusums un nebija nekādas intereses. Priecājos, ka deva iespēju, piedalījos arī pārbaudes mačos. Tobrīd nebiju pašā labākajā formā, taču iespēja bija vienkārši lieliska. Ja reiz netiec sastāvā, tad kaut kas nesanāca, kaut kas neapmierināja treneru vēlmes.

Tavuprāt, sezonas laikā biji tik ļoti progresējis, ka beidzot tiki pamanīts?
Aizvadīju kārtīgu sezonu ārzemēs, turklāt vairāki līderi, īpaši aizsargi, atteicās spēlēt. Nebija tik dziļas rezerves, tāpēc iespēju spēlēt vairāk deva jaunajiem čaļiem.

Kārtīgo sezonu ārzemēs varam sadalīt divos posmos: Kazahstāna un Anglijas čempionāts, kurā ieradies vēlāk.
Ielēcu braucošā vilcienā, un bija diezgan grūti. Aizbraucu, viens treniņš, kuram sekoja trīs spēles trīs dienās un piecas spēles septiņās dienās. Tikai spēlēju, bet treniņu nebija vispār. Tas bija grūts posms. Protams, varēju savākt vairāk rezultativitātes punktu, tomēr centos spēlēt komandas interesēs, kārtīgi strādāt aizsardzībā; būtu savācis vairāk punktu, varbūt būtu sakarīgāki piedāvājumi no Anglijas. Biju apmierināts ar visu, bet mainījās treneri un tādēļ izveidojās bardaks. Atnāca kanādietis, kurš savējos bīdīja vairākumā. Tagad paskatījos sastāvu: ir paņemti tikai kanādieši, bet hokejisti no Eiropas, kuri tur spēlēja ilgāku laiku un kuriem bija līgumi, ir prom.

Ienākot komandā sezonas vidū, cik problemātiska ir iejušanās?
Pozitīvi, ka bija izbraukums uz Skotiju, tāpēc sanāca ar komandu pavadīt vairāk laika. Bija vairāki jaunie, ar kuriem sanāca aprunāties, bet arī ar pārējiem spēlētājiem nebija nekādu problēmu – visi ļoti draudzīgi, uzreiz uzņēma kā savējo. Problēmu nebija, taču bija kultūršoks, jo Kazahstānā visu laiku valdīja negatīva atmosfēra un pie tā biju pieradis, savukārt Anglijā viss notika pilnīgi pretēji. Brīžiem bija pat šķebinoši pozitīvi, jo ir brīži, kad vajag stingrāku vārdu no trenera, bet visu laiku skanēja tikai: "Visiem jāpaliek pozitīviem."

Velsa vai Anglija noteikti nav pirmā valsts, kas nāks prātā saistībā ar hokeju.
Hokejs tur ir interesantāks nekā Kazahstānā. Varbūt nebija tik disciplinēts un treneri tik ļoti neprasīja sistēmas, taču bija spēka spēle un ātrums, daudz mazo laukumu. Man patika ātrais hokejs, ļoti interesanta pieredze, jo visu laiku spēlēju Baltkrievijā un tādās līgās, kur hokejs tiek balstīts uz sistēmām un kombinācijām, mazāk spēka spēles, bet gurāks. Taču nav slikti uzspēlēt arī spēka spēli.

Ja būtu piedāvājums no Anglijas, brauktu atpakaļ?
Ja būtu sakarīga nauda, tad jā. Kad atlaida un aizbraucu no Kazahstānas, tad parakstīju līgumu ar salīdzinoši mazu summu, jo līgumu dabūju jau nākamajā dienā. Daudz nedomāju, tikai gribēju spēlēt; sanāca, ka sešos mēnešos biju aizvadījis tikai 17 mačus.

Toties Kazahstāna šobrīd noteikti neietilpst tavos sapņos.
Tā varētu teikt. Esmu dzirdējis, ka citās komandās ir labāk, bet tik un tā dzīve ir grūta un drūma. Tagad no Kokšetau "Arlan" atlaida trīs latviešus: Aldi Āboliņu, Renāru Demiteru un Andreju Smirnovu. Konkurence ir ļoti liela – uz pārbaudēm ņem 35 spēlētājus un tad pamazām atlasa. Nekad nevari būt drošs.

Kad devies uz Kazahstānu, piedāvājums bija tikai no vienas komandas?
Biju dzirdējis visādus nostāstus par Atirau "Beibarys", taču citur nekā sakarīga nebija. Komanda piekrita maniem nosacījumiem, un tā arī aizbraucu.

Kādus zelta kalnus dod Kazahstānā?
Nebiju tur spēlējis, esmu diezgan jauns spēlētājs. Noteikti, ka iedeva vairāk nekā jebkur citur Eiropā dabūtu. Daudz vairāk nekā pirms tam saņēmu "Liepājas metalurgā". Citiem bija vēl lielākas algas, nebija tā, ka būtu vislabāk apmaksātākais spēlētājs komandā.

Biji dzirdējis leģendas par "Beibarys" notiekošo un galveno treneri Aleksandru Pedikovu, bet domāji, ka nebūs tik traki?
Gatavojos, ka varētu būt traki, taču galvenais, lai laiž spēlēt. Tad viss ir kārtībā. Noteikti, ka būtu palicis līdz sezonas beigām, protams, vēlreiz nebūtu braucis. Tā kā spēlēt nesanāca, tad pašam gribējās tikt prom.

Treneris teica, kāpēc nelaiž spēlēt, kur slēpjas iemesls?
Nē, nē. Treneris pasauc pie sevis iekšā un prasa: "Kāpēc tu nespēlē!?" Tas taču trenerim ir jāzina vai jāizlemj, bet viņš man prasa...

Lasīju, ka komanda izturējusies pret spēlētājiem kā pret suņiem. Vari konkretizēt?
Tāda bija attieksme no treneru puses. Varbūt austrumos tā ir pieņemts, bet man nepalika sajūta, ka pret spēlētājiem izturētos kā pret cilvēkiem. Ja ir jautājums, tad atbilde skan vienkārši – pasaka, lai "turi muti ciet". Regulāri bija sapulces, un visvairāk tika vietējiem čaļiem – apliek ar tādiem vārdiem, bet pēc tam vēl jāiet spēlēt.

Ir grūti saņemties spēlēšanai, ja esi nolīdzināts līdz ar zemi?
Personīgi man ir diezgan grūti, jā. Bija periods, kad iestājās vienaldzība un kļuva nedaudz vieglāk, bet treneris mācēja atkal salauzt: mētā, tad ieliek sastāvā, tad neieliek, visu laiku sēdi neziņā. Spēles laikā pats nemaz nesaproti – bija kļūda vai nebija, bet treneris vienalga noliek. Grūti spēlēt, ja ir spiediens, ja ej malā un zini, ka treneris nāks un pie auss... Un nevis paskaidro, bet tiešām noliek.

Pirms pāris gadiem līdz Latvijai nonāca ieraksts ar trenera paraugdemonstrējumiem ģērbtuvēs.
Neatceros, kad un kas to ierakstīja, bet tas atspoguļo lielu daļu ģērbtuvēs notiekošā: sapulces, starp spēlēm, pirms spēlēm spēļu laikā. Nepārtraukti notika bļaušana un ārdīšanās. Viņš sevi prezentēja kā karali. Tā arī pateica: "Jūs manu troni nesašķobīsiet." Viņš uzskatīja, ka daudzi spēlētāji viņu mēģina iegāzt, grib, lai viņu atlaiž. Viņam bija spiediens no vadības, bet tālāk tas tika izgāzts uz mums, spēlētājiem.

Kaut kas tika lidināts pa gaisu?
Varbūt ne lidoja, bet trenerim ļoti bieži aptrūkās balss. Pie tā jau pieradām.

Dzīvošana Kazahstānā atšķīrās no Baltkrievijā piedzīvotā?
Bija gandrīz tas pats, tikai visapkārt tuksnesis. Kad līst lietus, visur ir dubļi, viss drūms. Un braukšanas kultūra... Pilsētā visas mašīnas ir takši – izstiep roku, un apstāsies –, un citi pilsētā ar sagabējušajiem žiguļiem brauc uz 100 kilometriem stundā, nepārtraukti pīpina. Dzīvoklis bija ļoti labs, kaut cik normālā rajonā. Vadībai neko sliktu nevaru pateikt, jo izturējās normāli, izmaksāja visu algu. Jā, daudziem bija problēmas ar dzīvokļiem, es pie sava tiku dienā, kad ielidoja ģimene – pa dienu dabūju dzīvokli, bet vakarā atlidoja. Tas bija vienīgais mīnuss, bet citādi par organizāciju neko sliktu nevaru pateikt.

Spēļu dienās nebija jādzīvo bāzē?
Vienā brīdī treneris izdomāja, ka visiem jaunajiem čaļiem obligāti pirms spēles ir jāpaliek bāzē. Vēlāk tur aptrūkās vietas, tāpēc variants atkrita.

Latvijā treneris Pedikovs ieguva slavu ne tikai ar vareno rīkli, bet arī ar algas apgriešanu pat par kečupa lietošanu.
Iepriekš tiešām tā bija, bet šogad situācija atšķīrās – nevarēja aiztikt vairāk par 30% no algas. Sākumā bija pārsteigums, jo aizbraucām uz Kazahstānu, bet alga bija sadalīta 70% un 30% jeb pamatalgā un bonusos. Runājot par līgumu, tas netika pieminēts, taču, kad bijām aizbraukuši, nebija variantu, bija jāparaksta. Tos 30% varēja griezt nost, bet nogrieza tikai vienu reizi – kad Kazahstānas kausā slikti spēlējām, tad nogrieza 3% no kopējās algas. Šajā ziņā nebiju cietējs, bet citiem nogrieza arī 30% vai 15%.

Noteikti bija spēlētāji, kas "Beibarys" pabijuši ilgāku laiku. Kādas leģendas klīda par Pedikova darba metodēm?
Vistrakākā jau bija algu apcirpšana, reizēm arī bļaušana palika neizturama. Ja tas notiek pāris reižu, tad var saprast – visiem treneriem gadās. Bet tas notika nepārtraukti; nebija sajūtas, ka esam uzvarējuši.

Bļaušana notika arī pēc uzvarām?
No [Mārtiņa] Raituma dzirdēju, ka viņiem pēc 18 uzvaru sērijas ģērbtuvēs valdījusi atmosfēra, it kā komanda būtu zaudējusi trīs mačos pēc kārtas.

Neviens sezonas laikā nenāca klajā ar ierosinājumu, ka komandai nepieciešams psihologs?
Bija čaļi, kas tur spēlējuši jau ilgāku laiku, un viņi bija pret sankcijām, kas vērstas pret treneri. Viņiem pēdējie gadi hokejā, negribēja neko bojāt, tikai gribēja saņemt algu un dzīvot.

Komandā nenotika šķelšanās?
Sanāca, ka leģionāri turējās atstatus no krieviem un kazahiem, jo negribēja visu paciest. Tikmēr otra puse tikai teica, lai paciešamies, jo lietas labā tāpat nav iespējams neko darīt.

Cik daudz laika pavadījāt un cik grūti bija pārbraucieni?
Viss tika gaidīts, nekāda paradīze tur nav. Sākumā teica, ka izbraukumos lidosim. Vienu vai divas reizes aizlidojām, bet pēc tam laikam izdomāja, ka pārāk dārgi. Pieņēma lēmumu, ka brauksim ar vilcienu. Visu laiku bija jābrauc 34 stundas līdz Astanai, bet pēcāk ar vilcienu vai autobusu vēl tālāk. Ir ļoti grūti spēlēt, ja visu dienu pavadi gultā, jo pastaigāties īsti nav kur.

Nākamgad atkal izskatīsi variantus no ārzemēm?
Ja būs varianti, tad izskatīšu. Redzēsim, kā viss izvērtīsies Liepājā, jo klubs ir taisīts no nulles, ar jaunu vadību.Domāju, ka no Latvijas čempionāta aizbraukt uz Kazahstānu varētu, nekas tik ļoti nemainās. Ja būs vēlme un piedāvājums, tad mēģināšu.

Galvenais, lai citā komandā.
Katrā ziņā ne pie tā trenera. Tas ir pats svarīgākais.

Murgos vairs nerādās?
Vairs nē. Kazahstānā reizēm parādījās trenera seja un bļaušana.

Slēpts komentārs: KNIFSS

 +13 [+] [-]

, 2014-08-19 16:26, pirms 8 gadiem
Es nezinu kā citi, bet es nevarētu izturēt, ka man visu laiku tirš, paņemtu un ieplēstu trenerim
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

 +24 [+] [-]

, 2014-08-19 16:59, pirms 8 gadiem
Armands Bērziņš dušā rakstīja: Peģikovs noteikt bērnìbā daudz cietis. Tāpēc tagad atriebjas
Ar tādu uzvārdu bērnībā ciestu jebkurš...
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +8 [+] [-]

, 2014-08-19 17:07, pirms 8 gadiem
KNIFSS rakstīja: Ja jau tā mētājies,vai pats neesi par daudz emocionāls vai ambiciozs!???Pazīstu čaļus kas tam pašam izgājuši cauri bet neņaud,visu uztver ar humoru!
Kāpēc gan vajadzētu ļaut sevi pazemot? Var jau arī to uztvert kā humoru, tomēr cik tad to ilgi var hokejisti paciest? Protams, treneriem ir jābūt stingriem, bet visam ir savas robežas.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +1 [+] [-]

, 2014-08-19 17:44, pirms 8 gadiem
Neatceros kur to lasīju,bet Peğikova kungam ir šizofrēnija,ārpus hokeja viņš tīri labsirdīgs cilvēks,bet iekš,vnk monstrs)) vai tikai to neteica nelaiķis cuciks!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

 +11 [+] [-]

, 2014-08-19 18:08, pirms 8 gadiem
Spārnotā Astašenko frāze par Peģikovu: "Mans tēvs bija Peģikovs, es arī esmu Peģikovs un dēls arī būs Peģikovs"

  +3 [+] [-]

, 2014-08-19 18:14, pirms 8 gadiem
Tādiem pegikoviem ir jākliedz pretī, savādāk cieņu neiegūt!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +6 [+] [-]

, 2014-08-19 18:45, pirms 8 gadiem
norcha 172 rakstīja: Tādiem pegikoviem ir jākliedz pretī, savādāk cieņu neiegūt!
Nu tad jau spēlēt nedabūsi. Tur vajadzēja visai komandai iet pie vadības.

  +4 [+] [-]

, 2014-08-19 20:56, pirms 8 gadiem
Ir liela atšķirība starp asu pamācīšanu un atklātu pazemošanu. Ja treneris asi pamāca, rupji pamāca, norāda uz kļūdām un labo tās tas ir ok, pieņemami, bet ja treneris sāk NEPAMATOTI mētāt pretenzijas un atklāti pazemot tad tas vairs nav treneris. Nav hokejs nekāds mīksto sporta veids kur iet raudāt pie mammītes, bet ja trenera darbs traucē komandas klimatam ko tad var gaidīt no komandas? Un pie tam ne jau viens hokejists sūdzējies par ko tādu.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja