Merzļikins: "NHL draftā varu cīnīties par otro vai trešo kārtu"

Tā kā intervijas attēls ir blakus pirmajam jautājumam, tad prasīšu, kādā - Latvijas izlases vai "Lugano" - kreklā vēlētos sevi redzēt?
Būtu patīkamāk, ja tā būtu bilde Latvijas izlases kreklā. Domāju, tā būtu arī pareizāk. Galu galā tā ir lielā izlase [nevis U20], īsts krekls. Gribēju "Arēnā Rīga" nopirkt, taču tagad nezinu, vai vēl tur tikšu iekšā. Jāpainteresējas, vai kaut kur varu nopirkt savu kreklu. Lai gan būtu diezgan muļķīgi pirkt savu kreklu, ja to var uzdāvināt. Bet tā ir Latvija, un tur neko nevar darīt.

Debijā laukumā gāji tikai 32. minūtē. Izstāsti, cik grūti ir nosēdēt pusi mača uz soliņa, bet tad doties laukumā aukstam?
Iekšēji, dziļi sirdī, jutu, ka spēlēšu, tāpēc gatavojos pēc savām tradīcijām. Tomēr doties laukumā spēles vidū nemaz nav tik viegli, īpaši, ja tas ir pirmais mačs Latvijas izlasē. Bija liels satraukums, turklāt mēnesi nebiju spēlējis, nebija hokeja prakses un pieredzes. Grūts un nervozs sākums, kājas nenormāli trīcēja, taču trešajā trešdaļā beidzot iegāju ritmā, izpildījumu uzdevumus ar nūju, kas ir viens no maniem labākajiem elementiem. Bija iespēja atdot piespēli [Kasparam] Daugaviņam, bet nepaveicās. Mēnesi neko nedarot, ir grūti doties laukumā, bet domāju, ka debitēju labi, jutos labi.

Pēcāk nekādu sirdsapziņas pārmetumu nebija?
Nē, biju priecīgs, paveicu ko spēju. Labi, varbūt tas gols: pirmais metiens un... Šausmīgi - pirmais metiens un pirmie ielaistie vārti. Lai gan tas arī priecēja, jo citādi galvā būtu domājis: "Debija? O, vajag nospēlēt sausā!" Tā būtu grūtāk. Apmierina tas, ko parādīju, esmu laimīgs, ka pēc mēneša pārtraukuma atgriezos tik labi.

Ielaistajos vārtos nemaz neiedomājies, ka ripa izkritusi uz vārtu līnijas?
Nē, bet tā bija lemts. Pirmais metiens, turklāt pielabots - nav godīgi, šmaukšanās. Noreaģēju, taču domāju, ka ripa iesprūdusi padusē. Pat nevarēju iedomāties, ka tā izlekusi aiz muguras. Dzirdēju publiku, bet domāju, ka viņi aplaudē man. Tikai pēc tam sapratu, ka viņi man nevis aplaudē, bet gan nedaudz apceļ. Bija smagi dzirdēt tavus Latvijas fanus bļaujam virsū. Manuprāt, šeit hokejistiem nav pārāk daudz fanu - ja kļūdies, uzreiz bļauj virsū, seko pārmetumi. Manuprāt, daži latviešu fani ir pārāk gudri, tāpēc Sportacentrā vai internetā neko nelasu, mani tas neinteresē. Šveicē ir pavisam citādi: vari kļūdīties, zaudēt desmit spēles ar pamatīgu starpību, visos mačos spēlēt ļoti slikti, taču vienmēr tiksi cienīts, vienmēr paspiedīs roku.

Iespējams, viens no iemesliem ir līdzi jušanas tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Protams, ja zaudēsi 20 spēles pēc kārtas un tūdaļ izkritīsi no augstākās līgas, tad skatītāji vairs nenāks. Taču var piekrist, jo uz hokeju nāk ģimenes ar bērniem, kad bērni izaug, tad nāk viņu bērni. Viss notiek pakāpeniski, šveicieši hokeju mīl.

Izbraukuma mačos līdzjutēji nesagādā problēmas, nepatikšanas?
Nepavisam ne, jo es viņus nemaz nedzirdu, neinteresē, ko viņi saka. Kad noķeru ripu mājas spēlēs, dzirdu, ka tiek skandēts mans vārds, bet tas palīdz, uzmundrina, centīšos vēl vairāk. Fanus cenšos neņemt galvā.

Starp citu, sākotnēji izskanējusī informācija liecināja, ka savainojuma dēļ nevarēsi palīdzēt Latvijas izlasei. Kas mainījās?
Savainojumā iedzīvojos U20 čempionāta laikā, tā bija vecā trauma. Pie junioriem aizvadot izslēgšanas spēles, jutu, ka sāpes pieņemas spēkā. Protams, neko neteicu, jo tikām līdz finālam. Pēdējā spēlē sastiepu, taču maču aizvadīju līdz galam. Pēcāk zināju, ka izlase sauks, bet zināju, ka būs jātur īkšķi, jo klubs nevēlēsies laist. Tā arī notika. Visu laiku gāju pie ārsta un fizioterapeita, kļuva labāk, teica, ka nekas traks neesot.

Atgriežoties pie U20 izlases, izšķirošajā spēlē piedzīvojām zaudējumu pret Dāniju. Esi radis izskaidrojumu, kāpēc tā notika?
Manuprāt, pietrūka komandas saspēles. Nebija loģiski, ka mūsējie Amerikā spēlējošie atbrauca un uzreiz sāka spēlēt. Protams, katrs ar savu meistarību centās kaut ko paveikt, taču trūka saspēles. Pietrūka komandas. Savukārt dāņi spēlēja kā komanda. Mums beigās nepaveicās, un piedzīvojām zaudējumu.

Kopā ar Ivaru Punnenovu izdevās ideāls sākums: katram pa sausajai spēlei, pēc divām spēlēm vārtu attiecība bija 15:0...
Tas nebija hokejs. Atbraucot no Šveices, tas vairāk atgādināja treniņu. Pirmajā mačā sapratu, ka nekas bīstams nebūs un ka izcīnīsim vienkāršu uzvaru, tāpēc centos pierast pie U20 līmeņa. Protams, gatavojos kā parasti, bet, rezultātam esot 5:0, sapratu, ka nekas traks nebūs.

Sevi uzskati par psiholoģiski spēcīgu un noturīgu vārtsargu?
Jā, gada sākumā tam veltīju pastiprinātu uzmanību, un esmu priecīgs par paveikto. Psiholoģiski esmu kļuvis krietni spēcīgāks: tagad māku ignorēt cilvēkus, neārdīties, palaist garām, norīt vai vienkārši nepieķerties dusmām, elpot dziļi, koncentrēties nākamajam momentam. Manuprāt, dzīvē kļūdās pilnīgi visi, no kļūdām mācāmies. Paveicām ļoti labu darbu kopā ar treneriem, kuriem esmu pateicīgs par visu, ko viņi darījuši manā labā.

"Pirms U20 čempionāta bija 37 treniņi nedēļā"

Pieskaroties treneru tematam, "Lugano" pirms sezonas mainījās vārtsargu treneris.
Viņam nepiedāvāja pagarināt līgumu, nezinu, kādēļ tika pieņemts tāds lēmums. Vietā ieradās Roberto Luongo brālis [Leo], un viņš man ļoti patīk. Labs cilvēks, draugs, daudz zina par hokeju, māk trenēt. Palīdz arī ārpus laukuma: sezonas sākumā vienojāmies, ka, lai uzlabotu valodu, runāsim tikai angliski. Stāstu viņam pat noslēpumus.

Dzīvo Šveices itāļu, vācu vai franču daļā?
Dzīvoju itāļu galā. Vienam pašam ir dzīvoklis, jo kompānija man nepatīk. Vienīgais izņēmums ir draudzene, taču nedrīkst būt arī pārlieku daudz. Kopumā man tur ļoti patīk, nekad dzīvē neesmu juties tik laimīgs. Lugāno ir ļoti skaisti.

Kā kopumā sokas ar valodām un mācīšanos?
Viegli. Dažreiz domāju latviski, reizēm arī krieviski. Spēļu laikā lielākoties domāju krieviski, jo ticu, ka tēvs no debesīm palīdz. Angļu valoda ir ļoti uzlabojusies, tagad māku sazināties. Tas noticis, pateicoties ģērbtuvēm, jo nebija iespēju iet uz skolu - tikai trenējos. Draudzene ir brazīliete, tādēļ tagad cenšos mācīties spāņu valodu, jau zinu dažus vārdus.

Pieminēji skolu. Pastāsti, kāds pirms pāris gadiem bija tavs dienas grafiks?
Cēlos sešos, tad devos uz treniņu, kas sastāvēja no divām nodarbībām uz ledus. Ēdu pusdienas un gāju uz skolu, kur stundiņu vai pusotru pagulēju. Tad atpakaļ uz halli, uz sauso treniņu. Sekoja vēl viens ledus treniņš, bet punktu vakarā pielika nodarbība kopā ar junioriem. Pēdējais treniņš bija brīvais - ja vēlies, tad ej, ja nevēlies, tad drīksti atpūsties. Es gāju, jo hokejs man ir viss, pēc iespējas vairāk mēģinu atrasties laukumā.

Summā cik daudz treniņu aizvadīji nedēļas laikā?
Pirms U20 čempionāta vārtsargu treneris izveidoja grafiku, kurā bija iekļauti 37. Tā cīnījos pusotru mēnesi. Pirmajās trīs dienās ģību nost, uz pēdējiem treniņiem vairs negāju, jo nevarēju nostāvēt. Ja nokritu ceļos, tad nevarēju piecelties, kājas trīcēja. Taču sapratu, ka grafiks sastādīts, lai man uzlabotu fizisko sagatavotību. Esmu kļuvis labāks, ir vairāk izturības un vairāk spēka.

Tas noteikti palīdz, lai uzlabotu vienu no galvenajiem vārtsarga atribūtiem - eksplozivitāti.
Jā, visi vasaras treniņi. Tagad ar jauno vārtsargu treneri ejam arī uz svaru zāli, kur esmu kļuvis spēcīgāks, labāks, iespējams, ātrāks. Uzlabojusies arī pacietība. Iepriekš bija ātrums, taču nebija pacietības - kā zibens lēkāju pa labi un pa kreisi. Tagad uzdevums ir būt perfektam un atrast labākās pozīcijas.

Izturība nepieciešama arī, lai tiktu galā ar vārtsarga ekipējumu. Cik tas sver pēc spēles?
Daudz, jo vismaz trīs pudeles ūdens uzleju virsū. Nepatīk, ja ir karsts, tādēļ cenšos aplieties. Tā iegājusies kā tradīcija: pirms katra iemetiena jāaplej seja, citādi neveiksies. Nezinu, kā tā radās, taču ir daudz tradīciju. Tiesa, katru gadu mainās. Neko nedaru speciāli, nav tā, ka sēžu un domāju. Ja vienreiz izdaru un aizvadu ļoti labu maču, tad darīšu visu laiku.

Ziemeļamerikas hokejistiem patīk uzsvaru veltīt svaru zālei. Tavs jaunais vārtsargu treneris ir no Kanādas. Jūti izmaiņas šajā jomā?
Sezonas gaitā svaru stieņus vispār neaiztiku. Kad tā noslēdzās, mēnesi atpūtos, tad atsāku skriet un doties uz svaru zāli. Paveicās, ka tagad Latvijas izlases treniņi izglāba no testiem. Komandas biedri sāka skriet trīs tūkstoš metru, testi notika arī svaru zālē. Ja lidošu atpakaļ uz Šveici, uzreiz sekos testi un treniņi sestdienā.

Tad kārtīgi jāmēģina tikt uz pasaules čempionātu un izvairīties no testiem.
Man patīk strādāt. Protams, vēlos doties uz pasaules čempionātu, bet, ja netikšu, strādāšu arī svētdienā, jo gribu vēlreiz aizvadīt spožu sezonu, gribu kļūt vēl labāks. Zinu, ka varu to izdarīt. Vairāk treniņu un labāka fiziskā sagatavotība nāks tikai par labu.

"Ķēru ripu, skatījos Daugaviņam sejā un smējos"

Piekritīsi, ka kopumā debijas sezona izdevās lieliska?
Jā, jā. Esmu ļoti priecīgs. Nemaz nebiju gaidījis, ka aizvadīšu tādu sezonu, ka iegūšu līgas labākā debitanta balvu, ka junioros izslēgšanas spēles izdosies tik labas. Pieaugušo komandā pēdējo maču aizvadīju ļoti labi, zaudējām tikai pēc 90 minūtēm un pēcspēles metienu sērijas, kurā izredzes bija 50 pret 50. Esmu ļoti apmierināts, tomēr gribu uzlabot sniegumu, gribu aizvest komandu tālāk. Centīšos un darīšu.

Pieskāries sezonas pēdējai neveiksmei. Kas notiek galvā pēc tāda zaudējuma, kas pieliek punktu cerībām?
Man bija vienalga - gāju laukumā, priecājos, izbaudīju spēli. Noņēma no junioriem, bet pāriet līmeni augstāk ir grūti - stiprāki un precīzāki metieni. Arī treneris teica: ej un izbaudi brīdi, priecājies, tā var kļūt arī par pēdējo spēli sezonā. Gāju un darīju ko varēju, taču nepaveicās bullīšos.

Kādas ir attiecības ar bullīšiem - patīk, nepatīk?
Patīk. Ir dažas viltības, kuras reizēm nostrādā: nobļaujos vai parādu, ka tūdaļ mēģināšu izsist ripu ar nūju. Patīk bullīši, ir jautri, lai gan zaudēšana nekādu prieku nesagādā. Tā ir psiholoģiska cīņa - ja esi pacietīgs un sagaidi īsto brīdi, tad noķersi ripu, ja esi nepacietīgs, sāc bīdīties pa labi un pa kreisi, tad spēlētājs mierīgi pieslidos klāt un iemetīs tukšos vārtos. Treniņi ir pavisam citādi, jo, ielaižot vārtus, nekas nenotiks. Nav lielas jēgas trenēties bullīšiem, jo tāpat zini, ko katrs komandas biedrs mēģinās izpildīt, kā centīsies apspēlēt un kur metīs. Tas ir daudz vieglāk. Piemēram, kad Daugaviņš man meta, vispār biju šokā no tā, ko viņš izpildīja: vispār neslidoja un sāka tipināt. Tad sapratu - ja sākšu bīdīties, viņš uzreiz iemetīs. Tāpēc centos pacietīgi gaidīt. Gaidīju, gaidīju, gaidīju un beigās arī noķeru ripu.

Cīņas ar latviešiem Šveicē ir principiālākas?
Jā, it īpaši patika spēlēt pret Daugaviņu. Jo vienmēr, kad noķēru ripu, skatījos viņam acīs un smējos, kamēr viņš pretī lūkojās ar niknu seju. Kad viņš iemeta, tad gan virsū neskatījos, jo zināju, ka sāks smieties par mani.

Teici, ka nākamajā sezonā gribi palīdzēt "Lugano" sasniegt jaunas virsotnes. Kāds ir plāns nākotnei? Gatavojies Šveicē pavadīt visu karjeru?
Protams, ka nē. Ceru, ka tikšu izvēlēts [Nacionālās hokeja līgas] draftā. Noteikti gribētu divus trīs gadus pilnveidoties, iegūt pieredzi un tad doties prom. Tagad spēlēt AHL noteikti nevēlos, jo daudz vārtsargu tur beiguši karjeru. Aizvadīsi vienu sliktu spēli, tiksi nosūtīts līgu zemāk, bet tikt augšup ir ļoti grūti. Pagaidām apmierina Šveices līmenis, bet tuvākajā nākotnē skatīšos, kas es esmu, vai esmu gatavs NHL līmenim, un tad, ja būs iespēja, došos uz Ziemeļameriku.

"NHL draftā varu pacīnīties par otro vai trešo kārtu"

Pievērs uzmanību iznākušajiem drafta rangiem un tam, kurā vietā atrodies?
Nedomāju, ka tikšu pirmajā kārtā, jo 2014. vairs nav mans gads. Taču, kā teica aģents, varu cīnīties par otro vai trešo raundu. Protams, tālāk ir ceturtais, piektais un sestais, bet, pēc manām domām, ir labas izredzes tikt augstāk.

Kāds ir kontaktējies, izrādījis pastiprinātu interesi?
Ar mani ir sazinājušies daudzi, taču neko vairāk nedrīkstu stāstīt. Ir komandas, kas nākušas pusdienās un runājušas personīgi. Kaut kas jau notiek, cerams, uz labo pusi. Aģents teica, ka nedrīkstu nevienam neko stāstīt, un domāju, ka tā ir pareiza ideja. Protams, gribētu, lai draftā izvēlas Vankūvera vai Pitsburga, taču beigās ir vienalga, galvenais ir tikt NHL un spēlēt.

Pastāsti par savu spēles stilu, stiprajām pusēm.
Aizvadītajā sezonā to mainīju. Ja iepriekš biju zibenīgāks un izpildīju vairāk kustību, tad tagad esmu mierīgs, pabīdos tuvām vārtu stabiņam un gaidu, līdz spēlētājs man uzmetīs virsū. Ar augumu aizsedzu pietiekami daudz.

Izklausījās, it kā raksturotu Henriku Lundkvistu.
Jā, viņš ir mans mīļākais vārtsargs. Sekoju līdzi viņa spēles stilam. Ja ir kāds vingrinājums, kuru viņš izpilda, tad tūdaļ nofilmēju un parādu vārtsargu trenerim. Tad arī apspriežam, vai man tas ir izdevīgi.

Un kā patīk Roberto Luongo?
Neesmu viņu nekad redzējis dzīvē. Iespējams, augustā būs iespēja trenēties kopā, jo Luongo atbrauks uz Lugāno vai es braukšu uz Monreālu, kur dzīvo vārtsargu treneris. Viņš strādā kopā arī ar brāli un gribēs saukt līdzi arī mani.

Kādreiz ir bijusi iespēja trenēties kopā ar NHL vārtsargu?
Kad biju aptuveni 16 gadus vecs, tad trenējos kopā ar Dāvidu Ebišeru. [Viņš aizvadītajā sezonā kopā ar Punnenovu veidoja "Lakers" vārtsargu duetu - aut.] Lai gan nemaz netrenējos, tikai skatījos uz augšu, kāda viņam skaista ķivere, un sapņoju par brīdi, kad arī man tāda būs.

Ievēroju, ka uz tavas ķiveres attēlotas zvaigznes. Ko tās simbolizē?
Septiņas zvaigznes ir par godu septiņiem "Lugano" tituliem. Radās ideja uzzīmēt zvaigznes, bet apkārt izvietot ķieģeļus. Pat nebija ne jausmas, kā tā izskatīsies, bet beigās mākslinieks paveica labu darbu. Man ķivere ļoti patīk. Ideju netrūka. Tas ir kā tetovējums, par kuru lēmumu nepieņem uzreiz. Ilgi domā, galvā ceļo dažādas idejas, kad guli, tad sapņo, centies iztēloties. Un tas nav viegli, tāpēc atradu Šveicē dizainerus, kuri jau man devuši vairākus padomus.

Seko Kristera Gudļevska piemēram un sarunājies ar savām ķiverēm?
Jā, runāju ar ķiverēm, dažreiz spēles laikā runāju pats ar sevi. Sezonas sākumā spēlētāji uz mani dīvaini skatījās - viņi nesaprata, ko daru, turklāt runāju kaut kādā svešā valodā. Sarunājos ar tēvu, ticu, ka viņš ir blakus pie katras kustības, katra momenta, un man tas ļoti palīdz.

Pagājušajā gadā, runājot ar Mikaelu Telkvistu, nonācu pie interesantas atziņas - vārtsargiem nepatīk ripu izlaist starp kājsargiem, jo psiholoģiski rodas sajūta, ka tā izgājusi cauri.
Patiešām piemeklē sajūta, it kā ripa izietu cauri ķermenim, sadalītu tevi uz pusēm. Ļoti nepatīkami. Jā, mēs vārtsargi esam dīvaini. Manuprāt, nevienam vārtsargam nepatīk zaudēt vārtus, ielaižot ripu starp vai zem kājsargiem.

Viens no bērnības sapņiem bija Latvijas izlases pārstāvēšana pasaules čempionātā?
Bija. Tā ir katram mazajam hokejistam: aizbraukt uz pasaules čempionātu, olimpiskajām spēlēm vai tikt NHL. Bet esmu priecīgs, ka sapņi pamazām sāk tuvoties. Saproti, ka to vari sasniegt, un tā ir motivācija censties vēl vairāk.